Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Es tos nelaižu gar ausīm,— Džonijs Fontāne teica.— Ti­kai apdomāju.

Lūsija novirzīja sarunu uz citu pusi:— Ko tu dari šeit, Vegasā, Džonij? Atpūties no varenajiem Holivudas darbiem vai strādā?Džonijs papurināja galvu.— Maikls Korleone grib mani satikt un aprunāties. Šovakar viņš ielido Lasvegasā kopā ar Tomu Heigenu. Toms teica, ka tikšoties arī ar tevi, Lūsij. Vai tu zini, kādā sakarībā?

Lūsija papurināja galvu.— Rītvakar mēs visi kopā ēdīsim vakariņas. Arī Fredijs. Varbūt tam ir kāds sakars ar šo viesnīcu. Kazino pēdējā laikā cieš zaudējumus, un tas nedrīkstētu notikt. Varbūt Dons grib, lai Maikls noskaidro stāvokli.

— Es dzirdēju, ka Maikls beidzot savedis kārtībā savu seju,— sacīja Džonijs.

Lūsija iesmējās.— Droši vien Keja pierunāja._ Kad viņi precējās, viņš vēl neparko nebija ar mieru. Nesaprotu, kāpēc. Izskatījās vienkārši briesmīgi, un mūžīgi pilēja deguns. Sen jau vajadzēja to izdarīt.— Viņa brīdi apklusa.— Korleones Ģimene uzaicināja Džūlzu piedalīties šajā operācijā. Par konsultantu un novērotāju.

Džonijs pamāja ar galvu un nevērīgi izmeta:— Es pats viņu ieteicu.

Ak tā!—Lūsija iesaucās.— Nu, šā vai tā, Maikls sacīja, ka gribot kaut ko darīt Džūlza labā. Tāpēc rītvakar mēs visi kopā ēdam vakariņas.

Viņš nevienam neuzticējās,— Džūlzs domīgi teica. — Brīdināja, lai es visiem skatoties cieši uz pirkstiem. Operā­cija bija pavisam viegla un vienkārša. To būtu varējis izdarīt jebkurš puslīdz prasmīgs ārsts.

Guļamistabā atskanēja pakluss troksnis, un viņi pašķīra durvju aizkarus. Nino bija atguvis samaņu. Džonijs piegāja pie viņa un apsēdās uz gultas malas. Džūlzs un Lūsija nostājās gultas kājgalī. Nino vārgi pasmaidīja.— Labi, beigšu tēlot gudro. Es patiešām jūtos draņķīgi. Džonij, vai tu atceries, kas notika apmēram pirms gada, kad mēs ar tām divām skuķēm bijām Palmspringsā? Es tev zvēru, ka nemaz par to nebiju greizsirdīgs. Es biju priecīgs. Vai tu man tici, Džonij?

Protams, ticu, Nino,— Džonijs mierinošā balsī atbildēja.

Lūsija ar Džūlzu saskatījās. Spriežot pēc visa, ko viņi bija dzirdējuši un uzzinājuši par Džoniju Fontāni, šķita pilnīgi neiespējami, ka viņš varētu nocelt meiteni tuvam draugam, tādam kā Nino. Un tāpēc Nino tagad, pēc vesela gada, apgalvo, ka neesot bijis greizsirdīgs? Abiem reizē iešāvās prātā, ka Nino cenšas nodzerties līdz nāvei romantisku motīvu dēļ—tāpēc ka viņa meitene devusi priekšroku Džonijam Fontānem.Džūlzs vēlreiz izmeklēja Nino.— Šonakt es sarunāšu pie jums medmāsu,— viņš teica.— Pāris dienu jums patiešām jāpaliek gultā. Pilnīgi nopietni.

Nino pasmaidīja.— Labs ir, dakter, tikai lai tā medmāsa nav pārāk smuka.

Džūlzs pa telefonu izsauca medmāsu, un tad viņi ar Lūsiju devās projām. Džonijs apsēdās uz krēsla pie gultas, lai uzkavētos līdz medmāsas atnākšanai. Nino atkal laidās miegā, un viņa sejā jautās pagurums. Džonijs domāja par Nino teiktajiem vārdiem — par to, ka viņš neesot bijis greizsirdīgs toreiz pirms gada, kad viņi ar divām skuķēm pavadīja vakaru Palmspringsā. Viņam nekad pat prātā nebija ienācis, ka Nino varētu būt greizsirdīgs.

Pirms gada Džonijs Fontāne sēdēja savā grezni iekārtotajā kabinetā, kas piederēja viņa vadītajai filmēšanas kompānijai, un jutās tik nelāgi kā vēl nekad. Tas bija dīvaini, jo viņa pirmā filma, kurā viņš pats spēlēja galveno lomu un Nino atveidoja diezgan nozīmīgu tēlu, ienesa milzumu naudas. Viss bija izdevies. Ikviens bija paveicis savu darba daļu. Filma iekļauta budžetā. Visi, kas pie tās strādājuši, gatavojās saņemt milzu summas, un Džeks Volcs bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Pašlaik tika uzņemtas vēl divas Džonija finansētas filmas — vienā no tām galveno lomu spēlēja viņš, otrā Nino. Nino lieliski padevās gausie, sapņainie ekrāna mīlētāji, ko sievie­tēm tik ļoti patīk spiest pie savām krūtīm. Nomaldījies, žēlojams puisītis. Viss, pie kā Džonijs ķērās, ienesa naudu, tā nāca iekšā pa logiem un durvīm. Krusttēvs saņēma savus procentus ar bankas starpniecību, un tas Džonijam bija ļoti pa prātam. Viņš bija attaisnojis Krusttēva uzticēšanos. Tomēr šodien šī apziņa daudz nepalīdzēja.

Un tieši tagad, kad viņš — veiksmīgs, neatkarīgs kino producents — bauda tik lielu varu, varbūt vēl lielāku nekā savā dziedoņa karjeras laikā! Skaistas skuķes skrien viņam pakaļ tāpat kā agrāk, kaut arī tagad vairāk aiz komerciāliem apsvērumiem. Viņam pieder sava lidmašīna, viņš dzīvo ar tik plašu vērienu kā vēl nekad, jo, būdams biznesmenis, bauda tādas nodokļu privilēģijas, kādas māksliniekiem nepienākas. Pie velna, kas tad viņu vēl kremt?Džonijs zināja, kas tas ir. Viņam sāpēja galva, smeldza deguna dobums, niezēja rīkle. Vienīgais ceļš, kā viņš varētu to visu nomākt, bija dziedāt, taču Džonijs baidījās pat mēģināt. Viņš bija zvanījis Džūlzam Segalam un jautājis, kad varētu droši mēģināt dziedāt, un Džūlzs atbildējis, ka jebkurā brīdī. Tad Džonijs pamēģināja, un balss skanēja tik rupji un nejauki, ka viņš tūdaļ meta mieru. Nākamajā dienā neganti sāpēja kakls, turklāt pavisam citādi nekā pirms kārpu likvidēšanas. Sāpēja stiprāk un dedzinoši sūrstēja. Džonijs vairs nemēģināja dzie­dāt, baidīdamies, ka pavisam pazaudēs vai sabojās balsi.Un, ja viņš vairs nevar dziedāt, kāda tad jēga visam citam? Viss cits ir tukši burbuļi. Dziedāšana ir vienīgais, ko viņš īsti prot. Varbūt viņš zina par dziedāšanu un sava stila mūziku vairāk nekā jebkurš pasaulē. Jā, viņš patiešām ir tik izcils, tagad viņš to saprot. Visi šie gadi izveidojuši no viņa īstu profesionāli. Neviens no malas nevar mācīt viņam, kas ir pareizi un kas nepareizi,— viņam tas nevienam nav jāprasa. Viņš to zina. Kāds bezjēdzīgs zaudējums, kāds bezjēdzīgs, nolādēts zaudējums!Bija piektdiena, un Džonijs nolēma pavadīt nedēļas nogali kopā ar Virdžīniju un bērniem. Kā ik reizes, viņš piezvanīja Džinijai, lai brīdinātu par savu ierašanos. Un lai viņai būtu iespēja pasacīt «nē». Taču to viņa nekad neteica. Ne reizi visā šai laikā kopš abu šķiršanās. Jo viņa nekad nevēlējās izjaukt meitu tikšanos ar savu tēvu. Kāda lieliska sieviete, Džonijs nodomāja. Ar Virdžīniju viņam tiešām veicies. Tomēr, kaut gan viņš zināja, ka Džinija viņam ir tuvāka par jebkuru citu sievieti, viņš zināja arī to, ka viņiem vairs nav iespējams gulēt vienā gultā. Ja nu varbūt tad, kad abiem būs sešdesmit pieci gadi un viņi dosies atpūtā — abi reizē aizies no visa prom.Taču, kad Džonijs tur ieradās, dzīves īstenība izkliedēja viņa sapņainās domas, jo Virdžīnija izskatījās drusku īdzīga un abas meitenes arī nebija stāvā sajūsmā par tikšanos: nedēļas nogali viņas bija paredzējušas pavadīt kopā ar draudzenēm kādā Kalifornijas rančo, kur varētu jādelēt ar zirgiem.

Džonijs pierunāja Virdžīniju sūtīt meitenes projām uz rančo un atvadīdamies ar smaidu noskūpstīja viņas. Tēvs viņas lieliski saprata. Kuram bērnam gan negribētos labāk jādelēt ar zirgiem pa rančo nekā nīkt kopā ar nīgru tēvu, kurš saviem tēva pienākumiem izvēlas brīžus pēc paša prāta!

Es vēl iedzeršu pāris glāžu un arī taisīšos prom,— Džonijs teica Virdžīnijai.

Labi,— viņa atbildēja. Šī izskatījās viena no viņas melnajām dienām—to nebija daudz, taču tās tūlīt varēja pamanīt. Nebija jau viņai nekāda lielā prieka no tādas dzīves.

Džinija ievēroja, ka viņš sev pielej lielāku glāzi nekā citkārt.