Mario Pjūzo - Krusttēvs

Maikls svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.

Bez šaubām,— viņš apstiprināja.— Bet to es dabūju tāpat, un tāpēc man nav tevi jāprec. Es negribu, lai tu atbildi tūlīt. Mēs drīz tiksimies atkal. Vari aprunāties ar saviem vecākiem. Esmu dzirdējis, ka tavs tēvs esot vīrs ar raksturu. Uzklausi viņa padomu.

Tu man neatbildēji, kāpēc, kāpēc gribi mani precēt,— Keja atgādināja.

Maikls izņēma no naktsgaldiņa baltu mutautiņu. Izšņaucis un noslaucījis degunu, viņš piezīmēja:— Redz, kur visnopiet­nākais iemesls, lai mani neprecētu. Kā tev patiks visu laiku pie sāniem tāds vīrs, kuram nepārtraukti jāšņaukājas?

— Ludzu, esi nopietns, es tev kaut ko jautāju,— Keja nepacietīgi teica.

Maikls domīgi sēdēja, sažņaudzis mutautiņu saujā.— Nu labi,— viņš sacīja,— šoreiz atbildēšu. Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es esmu pieķēries, vienīgais man īsti tuvais cilvēks. Es tev nezvanīju tāpēc, ka man nenāca ne prātā, ka tu vēl gribi par mani ko zināt pēc visa, kas noticis. Es, protams, būtu varējis neatkāpties no tevis, pierunāt un pārliecināt, bet to es negribēju darīt. Un tagad es tev kaut ko uzticēšu, kas nav jāzina pat tavam tēvam. Ja viss norisināsies, kā vajadzīgs, tuvākajos piecos gados Korleones Ģimene tiks atzīta gluži likumīgi. Lai tas varētu notikt, jātiek vēl galā. ar dažām diezgan sarežģītām problēmām. Tad arī var gadīties, ka tu kļūsti par turīgu atraitni. Un kāpēc es gribu tevi precēt? Nu tāpēc, ka es gribu tevi un gribu ģimeni. Gribu bērnus; ir laiks. Un es negribu ietekmēt savus bērnus tā, kā mani ietekmēja mans tēvs. Es negribu teikt, ka viņš ietekmēja mani apzināti. Viņš pat nevēlējās, lai es iesaistītos Ģimenes biznesā. Viņš gribēja, lai es kļūstu par ārstu vai profesoru, vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču apstākļi sarežģījās, un man vajadzēja iet palīgā savai ģimenei. Man tas bija jādara, tāpēc ka es mīlu un cienu savu tēvu, pat apbrīnoju viņu. Neesmu pazinis nevienu cilvēku, kurš pelnītu vairāk cieņas nekā viņš. Viņš ir bijis labs vīrs, labs tēvs un labs draugs tiem, kam dzīvē ir mazāk veicies. Tam visam, protams, ir arī otra puse, taču kā viņa dēlam man tas nav svarīgi. Tā vai citādi, bet saviem dēliem es novēlu citādu dzīvi. Es gribu, lai viņi uzaugtu tavā ietekmē. Gribu, lai viņi augtu kā visi amerikāņu bērni, īsti amerikāņi visās jomās. Varbūt viņi vai viņu mazbērni kļūs par politiķiem.— Maikls zobgalīgi pasmaidīja.— Varbūt kāds no viņiem kļūs par Savienoto Valstu prezidentu. Un kāpēc ne, velns lai parauj? Dārtmutā vēstures kursā mēs papētījām visu mūsu prezidentu izcelšanos un ģimeņu vēsturi, un daudziem no viņiem bijuši tādi tēvi un vectēvi, kas tik tikko izsprukuši no karātavām. Bet es gādāšu, lai mani bērni kļūst par ārstiem, mūziķiem vai skolotājiem. Viņi nekad nepārņems Ģimenes biznesu. Tad, kad viņi sasniegs atbilstošu vecumu, arī es no tā būšu jau atkāpies. Mēs ar tevi iesaistīsimies kādā mazpilsētas kluba sabiedrībā un dzīvosim pārtikušu amerikāņu ērto, rāmo dzī­vīti. Kā tev patīk šādas izredzes?

— Brīnišķīgi,— Keja teica.— Bet tu veikli pamanījies apiet manu atraitnes stāvokli.

Tāda iespēja nav sevišķi liela. To es pieminēju tikai tāpēc, lai godīgi apgaismotu stāvokli no visām pusēm.— Maikls atkal piespieda degunam mutautiņu.

Es tam nespēju ticēt — nespēju ticēt, ka tu esi tāds, ka tu esi tāds cilvēks ... tu taču tāds neesi!— sacīja Keja. Viņas seja bija mulsuma un neziņas pārņemta.— Es vienkārši neko nesaprotu, nesaprotu, kā tas var būt!

Nu, vairāk neko es tev neskaidrošu,— Maikls laipni, bet noteikti sacīja.— Redzi, tev vienkārši nevajag par to lauzīt galvu, jo ar tevi tam nav nekāda sakara, un arī ar mūsu kopīgo dzīvi ne, ja mēs apprecēsimies.

Keja papurināja galvu.— Kā tu vari gribēt precēties ar mani, kā tu, vari dot mājienus, ka mīli mani — šo vārdu tu tikpat kā nelieto, tiesa, nupat tu teici, ka mīlot savu tēvu, bet nekad neesi teicis, ka mīli mani,— kā tu to vari, ja tiktāl man neuzticies, ka negribi stāstīt vissvarīgākās lietas savā dzīvē? Kā tu vari gribēt sievu, kam nevari uzticēties? Tavs tēvs uzticas tavai mātei. Es to zinu.

— Protams,— Maikls atbildēja.— Bet tas nenozīmē, ka viņš stāsta viņai visu. Un tēvam ir pamats viņai uzticēties. Ne jau tāpēc, ka viņi ir precējušies un māte ir viņa sieva. Bet viņa dzemdēja tēvam četrus bērnus tais laikos, kad audzināt bērnus nebija tik droši kā tagad. Viņa kopa un sargāja tēvu, kad viņš bija sašauts. Viņa ticēja tēvam. Visus četrdesmit gadus tēvs bija viņas pirmā uzticības persona. Kad būšu to visu piedzīvo­jis no tevis, varbūt arī es tev pastāstīšu šo to, ko tu nemaz negribēsi dzirdēt.

— Vai mums vajadzēs dzīvot alejā?— vaicāja Keja. Maikls pamāja ar galvu.— Bet mums būs pašiem sava māja, un nemaz nebūs slikti. Mani vecāki nemēdz iejaukties. Mēs dzīvosim savu dzīvi. Bet, kamēr viss ieiet sliedēs, man jādzīvo alejā.

— Tāpēc, ka ārpusē dzīvot tev ir bīstami,— piemetināja Keja.

Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā meitene redzēja Maiklu saniknotu. Tas bija auksts, stindzinošs niknums, kas ārēji neizpaudās ne balsī, ne kustībās. No Maikla šķita izstrāvojam ledains, baisminošs saltums, un Keja saprata — ja viņa atraidīs Maikla bildinājumu, tad tieši šī saltuma dēj.

— Pie visa vainīgas tās stulbās filmas un avīzes,— Maikls noteica.— Tev ir aplams priekšstats par manu tēvu un Korleones Ģimeni. Es tev pēdējo reizi mēģināšu kaut ko paskaidrot, un šī patiesi būs pēdējā reize. Mans tēvs ir biznesmenis, kas cenšas apgādāt savu sievu un bērnus, un tos draugus, kuru palīdzība viņam grūtā brīdī var noderēt. Viņš nepieņem tās sabiedrības likumus, kurā mēs dzīvojam, tāpēc ka šie likumi viņu lemtu tādai dzīvei, kura nav piemērota cilvēkam ar viņa spējām un raksturu. Tev jāsaprot, ka viņš sevi uzskata par līdzvērtīgu visiem lielajiem vīriem, prezidentiem, premjerministriem, Augstākās tiesas lēmējiem un štatu gubernatoriem. Viņš atsakās dzīvot pēc citu uzspiestiem likumiem, pēc likumiem, kuri viņa dzīvi darītu nožēlojamu. Viņa galamērķis ir ieiet šajā sabiedrībā ar zināmu varu rokās, jo sabiedrība faktiski neaizstāv tos savus locekļus, kuriem pašiem nav nekādas varas. Bet pagaidām viņš rīkojas saskaņā ar savu ētikas kodeksu, kas, pēc viņa uzskatiem, ir krietni pārāks par sabiedrības likumu rāmjiem.

Keja neticīgi lūkojās Maiklā.— Bet tas taču ir smieklīgi,— viņa teica.— Kas notiktu, ja katrs sāktu tā domāt? Kā sabied­rība varētu vispār pastāvēt? Tad jau mēs atgrieztos alu laikmetā. Maik, tu taču pats netici tam, ko runā?

Maikls pasmīnēja.— Es tev tikai stāstu, kam tic mans tēvs. Es gribu, lai tu saprastu, ka viņš, lai kāds būdams, tomēr nav bezatbildīgs, vismaz ne tajā sabiedrībā, kuru radījis ap sevi. Viņš nebūt nav tāds asinskārs rīkļurāvējs, kā tu laikam domā. Savā vietā viņš ir vīrs ar galvu uz pleciem.

— Un kam tici tu?— Keja klusi jautāja.

Maikls paraustīja plecus.— Es ticu savai ģimenei,— viņš teica.— Ticu tev un tai ģimenei, kāda mums var būt. Es neticu abiedrības aizgādniecībai un nevēlos nodot savu likteni to īru rokās, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi pratuši ielauzt savā pusē pietiekami daudz balsotāju. Bet tā tas ir ikai šobrīd. Mana tēva ēra ir beigusies. Darīt to, ko darīja iņš, tagad nozīmē uzņemties milzu risku. Vai nu mums tas patīk, vai ne, bet Korleones Ģimenei jāieiet šajā sabiedrībā. Taču es gribu, lai mēs tajā ieietu pietiekami spēcīgi, lai mums netrūktu naudas un citādas mantas. Es gribu nodrošināt savus bērnus, cik vien iespējams, pirms viņi stājas uz šīs kopējās takas.