Mario Pjūzo - Krusttēvs

Kad beidzās pirmais mācību ceturksnis skolā, viņa nolēma aizbraukt uz Ņujorku, lai papildinātu savu garderobi un apciemotu dažas bijušās koledžas draudzenes. Keja turklāt vēlējās pameklēt Ņujorkā kādu interesantāku darbu. Gandrīz divus gadus viņa bija nodzīvojusi kā vecmeita, lasījusi grāma­tas, mācījusi skolēnus, atraidījusi satikšanās piedāvājumus, atteikusies vispār iziet no mājas, kaut arī uz Longbīču vairs nezvanīja. Keja zināja, ka ilgi tādu dzīvi turpināt nevar; viņa bija kļuvusi īgna un nelaimīga. Bet viņa visu laiku bija ticējusi, ka Maikls atrakstīs vai kā citādi dos ziņu par sevi. Maikla klusēšana viņu aizskāra un sarūgtināja. Pat viņai Maikls negribēja uzticēties!Keja devās ceļā ar rīta vilcienu un agrā pēcpusdienā jau bija iekārtojusies viesnīcā. Visas draudzenes strādāja, un viņa negribēja tās darba laikā traucēt. Arī staigāt pa veikaliem pēc garā, nogurdinošā brauciena nebija nekādas vēlēšanās. Sēdē­dama viena savā istabā, Keja atcerējās daudzās reizes, kad abi ar Maiklu bija izmantojuši viesnīcu istabas saviem mīlas brīžiem, un jutās bezgala vientuļa. Tieši šīs atmiņas vairāk par visu citu modināja viņā vēlēšanos piezvanīt Maikla mātei uz Longbīču.Klausulē atsaucās pazema vīrieša balss ar tipisko, viņai pazīstamo Ņujorkas akcentu. Keja lūdza pasaukt misis Korleoni. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda pazīstamo balsi ar spēcīgo akcentu taujājam, kas zvana.Keja piepeši jutās mazliet apmulsusi.— Šeit Keja Edamsa, misis Korleone,— viņa teica.— Vai jūs mani atceraties?

— Protams, protams, atceros!— atsaucās misis Korleone.— Kālab vairs nezvani? Apprecējies?

— Ai, nē,— atbildēja Keja.— Biju aizņemta.— Viņa jutās pārsteigta, saklausījusi vecās sievietes balsī neapmierinātību ar to, ka Keja pārstājusi zvanīt.— Vai esat kaut ko uzzinājuši par Maiklu? Vai ar viņu viss kārtībā?

Vada viņā galā brīdi valdīja klusums, tad misis Korleones balss ieskanējās stingri un noteikti:—Maikijs ir mājā. Nav zvanījs? Nav bijs pie tevis?

Kejai šķita, ka iekšā kaut kas sagriežas no negaidītā trieciena. Kaklā kāpa smacējošas raudas. Aizlauztā balsī viņa pajautāja:— Cik ilgi viņš jau ir mājās?

— Seši mēneši,— atbildēja misis Korleone.

Ak tā,— Keja izmocīja. Karsti viļņi pāršalca ķermenim aiz kauna par to, ka Maikla māte tagad zina, cik nožēlojami Maikls pret viņu izturējies. Un tad viņu sagrāba niknums. Niknums uz Maiklu, uz viņa māti, uz visiem ārzemniekiem, šiem itāliešiem, kuri neprotas ne tik daudz kā saglabāt ārējo pieklājību un draudzīgu izturēšanos, kaut arī mīlas sakars beidzies. Vai tiešām Maikls nezina, ka Kejai viņš rūpēs arī kā draugs pat tad, ja viņš vairs nevēlēsies fizisku tuvību ar bijušo mīļoto, pat tad, ja vairs nevēlēsies viņu par savu sievu? Vai tiešām viņš iedomājas, ka Keja ir tāda kā tās itāliešu meičas, nabaga tumsones, kuras meklē sev galu vai rīko skandālus, ja upurējušas savu nevainību un pēc tam tiek pamestas? Tomēr Keja centās runāt, cik bezkaislīgi vien iespējams.

Labi, liels paldies jums,— viņa teica.— Priecājos, ka Maikls ir atkal mājās, ka viņš sveiks un vesels. Gribēju tikai zināt. Es jūs vairs netraucēšu.

Šķita, ka misis Korleone nemaz nav dzirdējusi Kejas vārdus, un viņas balss nepacietīgi iedūcās klausulē:— Tu grib Maikiju satikt, tu brauc tik šurpu. Būs viņam jauks pārsteigums. Tu ņem taksi, un es pateiks tam vīram pie vārtiem, lai samaksā. Tu pateic šoferim, ka viņš dabūs divkārt, citād jau viņš nebrauks šito garo gabalu uz Longbīču. Bet pate nemaksā. Mana vīra cilvēks pie vārtiem samaksās.

To es nevaru, misis Korleone,— Keja auksti noteica.

Ja Maikls mani gribētu satikt, viņš jau agrāk būtu piezvanī­jis man uz mājām. Acīmredzot viņš vairs nevēlas atjaunot mūsu attiecības.

Misis Korleones balss klausulē skanēja ļoti enerģiski.— Tu ir ļoti jauka meitene, kājiņas tev smukas, bet prāta maz,— viņa guldzoši nosmējās.— Tu nāc šurp pie manis, nevis pie Maikija. Es grib parunāties ar tevi. Tu nac tūliņ. Un nemaksa par taksi. Es tevi gaidu.

Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Misis Korleone bija nolikusi klausuli.

Keja būtu varējusi piezvanīt vēlreiz un pateikt, ka nebrauks, taču viņa saprata, ka jāredz Maikls, jārunā ar viņu, kaut arī tā būtu tikai vēsi pieklājīga saruna. Ja viņš tagad ir mājās un neslēpjas, tas nozīmē, ka viņam vairs nedraud nepatikšanas un viņš var kārtīgi dzīvot. Keja pielēca kājās un sāka posties ceļam. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās tērpu un veltīja lielu uzmanību kosmētikai. Pirms iziešanas viņa vēlreiz kritiski nopētīja sevi spogulī. Vai viņa izskatās labāk nekā toreiz, kad Maikls pazuda? Jeb vai Maiklam viņa liksies netīkami noveco­jusi? Kejas augums bija kļuvis sievišķīgāks, gurni apaļāki, krūtis pilnīgākas. Pie itāliešiem tas skaitījās cieņā, lai gan Maikls vienmēr mēdza teikt, ka viņam patīkot Kejas kalsnums. Bet kāda gan tam nozīme, Maikls taču acīmredzot par viņu nekā vairs negrib zināt, citādi būtu šo sešu mēnešu laikā piezvanījis.

Taksometra šoferis atteicās vest viņu uz Longbīču un piekrita tikai tad, kad Keja apveltīja viņu ar burvīgu smaidu un apsolījās maksāt divkārtīgi. Brauciens ilga gandrīz stundu. Longbīčas aleja bija jūtami pārvērtusies, kopš meitene to pēdējo reizi redzēja. Aleju apjoza tērauda žogs, un ieeju noslēdza metāla vārti. Vīrs platās biksēs, sarkanā krekla un baltā žaketē atvēra vārtus, iebāza galvu mašīnā, lai nolasītu summu uz skaitītāja, un iedeva šoferim vairākas banknotes. Redzēdama, ka šoferis neiebilst un izskatās apmierināts ar saņemto, Keja izkāpa un devās pa aleju galvenās mājas virzienā.

Durvis atvēra pati misis Korleone un apsveica Keju ar draudzīgu apskāvienu, par ko meitene jutās visai pārsteigta. Tad viņa pārlaida Kejai vērtējošu skatienu.

— Tu ir glīta meitene,— viņa noteikti paziņoja.— Man ir dumi dēli.

Viņa ievilka Keju iekšā un ieveda virtuvē, kur jau gaidīja lēzens šķīvis ar ēdienu un uz plīts kannā smaržoja kafija.

— Maikijs drīz būs mājā,— viņa teica.— Tu pārsteigs viņu.

Viņas apsēdās, un vecā sieviete skubināja Keju est, vienlai­kus ar lielu interesi iztaujādama meiteni. Viņa ļoti priecājās, ka Keja ir skolotāja, ka viņa atbraukusi uz Ņujorku apciemot bijušās draudzenes, ka viņai tikai divdesmit četri gadi. Klausī­damās viņa visu laiku māja ar galvu, itin kā viss dzirdētais saskanētu ar kādiem viņas pašas apsvērumiem. Keja jutās tik satraukta, ka spēja vienīgi atbildēt uz jautājumiem.

Maiklu viņa vispirms ieraudzīja pa virtuves logu. Mājas priekšā apstājās mašīna, un no tās izkāpa divi vīrieši. Aiz viņiem izkāpa Maikls. Viņš izslējās un sacīja kaut ko vienam no pavadoņiem. Kejas skatienam atklājās Maikla profils no kreisas puses. Vaiga kauls bija ielauzts, nelīdzens, tas atgādi­nāja plastmasas lelles seju, kurai untumains bērns iespēris ar kaju. Dīvainā kārtā tas nemazināja Maikla pievilcību Kejas acis, bet gan aizkustināja viņu līdz asarām. Viņa redzēja, ka Maikls, pagriezdamies uz mājas pusi, paceļ pie mutes un deguna sniegbaltu mutautiņu.Keja dzirdēja atveramies durvis, dzirdēja priekštelpā soļus, kas naca uz virtuves pusi, un tad Maikls stāvēja tepat pretī un raudzījās uz viņu un māti. Mirkli viņš šķita pilnīgi mierīgs, tad sejā parādījās tikko jaušams smaids, kam plašāk atplaukt neļāva sakropļotais vaigs. Un Keja, kura bija domājusi tikai pēc iespējas vēsāk pateikt: «Sveiks, kā klājas?»— pielēca no krēsla, metās Maiklam pretī un paslēpa seju pie viņa pleca. Maikls noskūpstīja Kejas mitro vaigu un turēja meiteni ap­skautu, līdz viņa beidza elsot, tad izveda viņu ārā, iesēdināja mašīnā un, ar mājienu aizraidījis prom savu miesassargu, apsēdās pie stūres un sāka braukt. Keja ar mutautiņu slaucīja |no sejas mitrās kosmētikas paliekas.