Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Es nepavisam tā negribēju,— viņa teica.— Bet man neviens nebija stāstījis, ka tev klājies tik smagi.

Maikls pasmējās un pieskārās cietušajai sejas pusei.

— Tu par šito? Sīkums. Tikai klapatas ar deguna dobumu. Tagad, kad esmu mājās, droši vien savedīšu to kārtībā. Es tev nevarēju ne rakstīt, ne ziņot par sevi,— viņš piebilda.— Tas ir galvenais, kas tev jāsaprot.

— Jā,— Keja atsaucās.

— Man pilsētā ir viena vieta, kurp mēs varam aizbraukt,— Maikls sacīja.— Vai tu esi ar mieru, vai varbūt iegriezīsimies kāda restorānā iedzert un paēst pusdienas?

— Es neesmu izsalkusi,— teica Keja.

Brīdi viņi traucas uz Ņujorkas pusi klusēdami.

— Vai pabeidzi koledžu?— ievaicājās Maikls.

— Jā,— atbildēja Keja.— Tagad es strādāju savas pilsēti­ņas pamatskolā. Vai viņi atraduši to vīru, kurš patiesībā nošāva policistu, un tāpēc tu varēji atgriezties mājās?

Maikls mazliet aizkavējās ar atbildi.

— Jā, atraduši,— pēc brīža viņš teica.— Par to rakstīja visās Ņujorkas avīzēs. Tu neesi lasījusi?

Keja atviegloti iesmējās, dzirdēdama Maiklu noliedzam savu sakaru ar slepkavību.

Mūsu pilsētiņā pienāk vienīgi «The New York Times»,— viņa teica.— Droši vien par to bija rakstīts kaut kur pašās beigās. Ja es būtu izlasījusi, būtu piezvanījusi tavai mātei jau ātrāk.— Viņa brīdi klusēja, tad turpināja:— Cik savādi tava māte vienmēr runāja ar mani — es gandrīz noticēju, ka tu to esi izdarījis. Un tikko, pirms tavas pārnākšanas, kamēr mēs dzērām kafiju, viņa man pastāstīja par to trako vīru, kurš atzinies.

Varbūt māte sākumā patiešām ticēja,— noteica Maikls.

Tava paša māte?— Keja ieplēta acis.

Maikls pavīpsnāja.— Mātes ir gluži kā policisti. Vienmēr tic visļaunākajam.

Maikls novietoja mašīnu Malberī ielas garāžā, kuras īpaš­nieks, šķiet, pazina viņu. Vezdams Keju pie rokas, viņš nogriezās gar stūri un iegāja kādā visai noplukušā mūra namā, kas it labi saderējās ar nolaisto apkārtni. Maikls atslēdza ārdurvis, un, iekšā iegājusi, Keja redzēja, ka šī māja greznības un ērtības ziņā var sacensties ar jebkuru miljonāra savrupnamu. Maikls uzveda viņu pa kāpnēm augšstāva dzīvoklī, kurš sastāvēja no milzīgas viesistabas, plašas virtuves un guļamista­bas. Viesistabas stūrī atradās bārs, un Maikls sagatavoja abiem dzērienus. Brīdi viņi sēdēja līdzās uz tahtas, tad Maikls klusi teica:— Varbūt iesim guļamistabā?

Keja caur salmiņu ievilka garu malku un uzsmaidīja vi­ņam.— Jā,— viņa sacīja.

Kejai tuvības brīdis likās gandrīz tāds pats kā agrāk, vienīgi Maikls bija skarbāks, tiešāks, ne tik maigs kā senāk. It kā viņš justu kādu dīvainu piesardzību pret Keju. Taču žēloties viņai negribējās. Gan pāries. Interesanti, ka vīrieši šādās reizēs ir vārīgāki, viņa pie sevis nodomāja. Kejai pašai tuvība ar Maiklu pēc viņa divu gadu prombūtnes bija likusies dabiskāka par dabisku. It kā viņš nekad nebūtu bijis projām.

— Tu tomēr varēji man atrakstīt, varēji uzticēties,— Keja sacīja, piekļāvusies Maikla augumam.— Es tev parādītu, kāda ir Amerikas omerta. Arī jenkiji prot turēt mēli aiz zobiem.

Maikls tumsā klusi iesmējās.

Es nekad nedomāju, ka tu mani gaidi,— viņš teica. — Man nenāca ne prātā, ka tu varētu mani gaidīt pēc visa, kas noticis.

Es ne mirkli neticēju, ka tu būtu nogalinājis tos abus vīrus,— Keja ātri sacīja.— Varbūt vienīgi tad, kad jutu, ka tava māte tā domā. Bet sirdī tikpat es tam neticēju. Es tevi pārāk labi pazīstu.

Viņa dzirdēja Maiklu nopūšamies.

— Nav svarīgi, vai es to izdarīju vai ne,— viņš teica.— Tas tev jāsaprot.

Keju mazliet izbiedēja saltums viņa balsī.

Tad pasaki man, vai tu to izdarīji vai ne,— viņa teica. Maikls uzslējās sēdus, un tumsā iezibējās liesmiņa, viņam aizdedzinot cigareti.

Ja es tagad lūgtu tevi kļūt par manu sievu, vai man vispirms būtu jāatbild uz šo jautājumu, lai tu atbildētu man?

Man vienalga,— sacīja Keja.— Es mīlu tevi, un man vienalga. Bet, ja tu mani mīlētu, tu nebaidītos teikt man patiesību. Tu nebaidītos, ka es varu paziņot policijai. Tā ir, vai ne? Tātad tu patiesi esi gangsteris, jā? Bet man tiešām vienalga. Man rūp vienīgi tas, ka tu acīmredzot nemīli mani. Tu pat nepiezvanīji, kad atgriezies mājās.

Maikls ievilka dūmu, un karstas pelnu plēksnītes nobira uz Kejas kailās muguras. Viņā mazliet sarāvās un jokodama iesaucās:— Beidz mani mocīt, es tik un tā nerunāšu!

Maikls nesmējās. Viņa balss skanēja izklaidīgi.— Vai zini, kad es atgriezos mājās, es nejutu īpašu prieku, sastapdamies ar savējiem—tēvu, māti, māsu Koniju un Tomu. Bija jau patīkami, bet diez kādu sajūsmu neizbaudīju. Un šovakar, kad pārnācu mājās un ieraudzīju virtuvē tevi, es jutos priecīgs. Vai to tu sauktu par mīlestību?

— Ar to man gandrīz pietiek,— atbildēja Keja.

Viņi atkal ieslīga viens otra skaujas. Šoreiz Maikls bija maigāks nekā pirmo reizi. Brīdi vēlāk viņš izgāja no guļamista­bas, lai atnestu abiem dzēriena glāzes, un atgriezies apsēdās atpūtas krēslā iepretim gultai.

— Runāsim nopietni,— viņš sacīja.— Kā būtu, ja mēs apprecētos?

Keja pasmaidīja un ar rokas mājienu aicināja viņu sev līdzās. Maikls pasmaidīja pretī.

— Esi nopietna,— viņš teica.— Es nekā tev nevaru stāstīt par notikušo. Tagad es strādāju savam tēvam. Apgūstu amatu, lai varētu pārņemt ģimenes olīveļļas biznesu. Bet tu jau zini, ka 'manai ģimenei ir ienaidnieki, ka manam tēvam ir ienaid­nieki. Var gadīties, ka tu ļoti agri kļūsti atraitne,— protams, es nedomāju, ka tā būs, taču tāda iespēja pastāv. Un es tev nestāstīšu, kas katru dienu notiek kantorī. Es tev nekā nestāstīšu par savu biznesu. Tu būsi mana sieva, bet nebūsi mana dzīves līdzgaitniece, tā laikam to mēdz saukt. Nebūsi pilntiesīga līdzgaitniece. Tas nav iespējams.

Keja piecēlās gultā sēdus. Viņa iededza lielu galda lampu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa, tad aizkūpināja cigareti. Atkal atlaidusies spilvenos, viņa klusi jautāja:—Tu man pašreiz stāsti, ka esi gangsteris, jā? Tu man stāsti, ka esi vainīgs cilvēku nogalināšanā un citos līdzīgos noziegumos? Un ka es nekad nedrīkstu tevi izjautāt par šo tavas dzīves dalu, pat domāt par to man nav vēlams. Gluži kā šausmu filmās, kur briesmonis bildina jaunu meiteni.

Maikls pasmīnēja, pavērsdams pret Keju sakropļoto sejas pusi, un viņa līdzjūtīgi piebilda:— Ai, Maik, to nieku es nemaz neredzu, patiešām ne!

Zinu,— Maikls pasmiedamies atteica.— Man tas tagad tīri labi patīk, ja vien visu laiku netecētu deguns.

Tu teici, lai es esot nopietna,— Keja turpināja.— Ja mēs apprecēsimies, kāda dzīve mani sagaida? Tāda kā tavai mātei, kā itāliešu mājsaimniecēm, kurām jāgādā tikai par virtuvi un bērniem? Un ja nu kaut kas notiek? Man liekas, ka vienā jaukā dienā tu attapsies cietumā.

Nē, tas gan nevar notikt,— Maikls iebilda.— Nogalināt mani var, tas tiesa, bet cietums ir izslēgts.

Keja iesmējās par šo pašpārliecināto atbildi, sajuzdama vienlaikus dīvainu lepnumu un uzjautrinājumu.

— Bet kā tu to vari tik droši apgalvot?— viņa jautāja.— Nē, nudien, kā tu to vari?

Maikls nopūtās.— Šādus jautājumus es ar tevi nevaru apspriest,— viņš teica.— Nevaru un negribu. Keja ilgi klusēja.

— Kāpēc tu gribi mani precēt, ja visus šos mēnešus pat nepiezvanīji? Vai es gultā esmu tik laba?