Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Izbrauc mašīnu!— Maikls viņam uzsauca.— Pēc piecām minūtēm es dodos prom! Kur Kaio?

Fabricio piecēlās. Zem neaizpogātā krekla uz krūtīm vīdēja tetovējuma zilās un sarkanās līnijas.

— Kalo virtuve dzer kafiju,— viņš atbildēja.— Vai sieva arī brauks tev līdzi?

Maikla acis iezibsnījās. Viņam šķita, ka Fabricio pēdējā laikā pārāk cieši seko Apolonijai ar acīm. Protams, viņš jau nu neuzdrīkstēsies lenkt Dona drauga sievu. Sicīlijā tas nozīmēja taisnāko ceļu uz viņpasauli.

— Nē, viņa vispirms brauks uz māju pie savējiem,— Maikls vēsi atteica.— Pie mums viņa atbrauks vēlāk.— Viņš noskatījās, kā Fabricio iesteidzas akmens būdā, kas kalpoja par garāžu viņa Alfa Romeo.

Maikls devās lejup nomazgāties. Apoloniju nekur nema­nīja. Droši vien viņa ir virtuvē un savām rokām gatavo brokastis, lai izpirktu savu iedomāto vainu par to, ka vēlas vēlreiz redzēties ar savu ģimeni, pirms dodas tālajā ceļā uz Sicīlijas viņu malu. Dons Tomazīno bija apsolījis parūpēties, lai viņa pēc tam varētu aizbraukt uz Maikla jauno apmešanās vietu.Lejā virtuvē vecā Filomēna pasniedza Maiklam kafiju un bikli sacīja ardievas.— Es pasveicināšu tēvu no tevis,— apso­līja Maikls, un sieviete pamāja ar galvu.

Virtuvē ienāca Kalo.

— Mašīna gaida ārpusē,— viņš teica.— Vai paķert tavu somu?

— Nē, paņemšu pats,— Maikls atteica.— Kur Apolla? Kalo sejā parādījās uzjautrināts smaids.— Sēž pie stūres un vai deg aiz nepacietības spiest pedāli. Viņa būs īsta amerikāniete, pirms vēl aizbrauks uz Ameriku.

Sicīlijas laukos gluži neiespējama bija doma, ka sieviete varētu vadīt mašīnu. Taču Maikls reizēm ļāva Apolonijai pabraukāt ar Alfa Romeo pa villas teritoriju, pats gan vienmēr sēdēdams blakus, jo viņa reizēm bremzes pedāļa vietā mēdza nospiest gāzes pedāli.

— Pasauc Fabricio, un gaidiet mani mašīnā!— teica Maikls. Viņš izgāja no virtuves un uzskrēja pa kāpnēm guļamistabā. Soma jau bija sakravāta. Vēl nepaņēmis to, viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka mašīna piebraukta nevis pie virtuves durvīm, bet portika pakāpienu priekšā. Apolonija sēdēja mašīnā, rokas uzlikusi uz stūres kā bērns, kas rotaļājas. Kalo pašreiz novietoja aizmugures sēdeklī groziņu ar uzkodām. Un piepeši Maikls saniknots ieraudzīja, ka Fabricio iziet pa villas vārtiem un pazūd ārpusē. Ko tas velns sadomājis? Viņš redzēja Fabricio atskatāmies pār plecu atpakaļ, un šajā skatienā pazibēja kaut kas zaglīgs. Tas sasodītais gans jāsaņem drusku stingrāk! Maikls noskrēja pa kāpnēm un nolēma iziet cauri virtuvei, lai vēlreiz redzētu Filomenu un beidzamo reizi atvadītos.— Vai doktors Taca vēl guļ?— viņš pavaicāja veca­jai sievietei.

Filomenas grumbainajā sejā parādījās viltīga izteiksme. — Rūdīts gailis saullēktu negaida. Doktors vakar aizbrauca uz Palermo.Maikls iesmējās. Izgājis pa virtuves durvīm, viņš juta, ka, par spīti allaž pilnajam degunam, nāsīs iespiežas citronziedu smarža. No mašīnas, kas stāvēja uz villas braucamā ceļa soļus desmit attālāk, viņam pamāja Apolonija, un Maikls saprata, ka sieva grib, lai viņš paliktu uz vietas, un pati grasās piebraukt mašīnu viņam līdzās. Kalo ar smīnu sejā stāvēja blakām mašīnai, un lupara šūpojās viņam uz rokas. Taču Fabricio joprojām nekur nebija redzams. Šai mirklī Maikls, neko nedomādams un neapsvērdams, ar pēkšņu skaidrību apjauta visu un iekliedzās:

— Nē! Nē!

Bet viņa kliedzienu noslāpēja drausmīgs sprādziens, Apolonijai ieslēdzot aizdedzi. Virtuves durvis sašķīda gabalos, un trieciena vilnis aizsvieda Maiklu pēdas desmit tālāk gar villas sienu. No jumta krītošie akmeņi bira viņam uz pleciem, un viens trāpīja pa galvu, kad viņš jau gulēja zemē. Pirms zuda samaņa, Maikls vēl paspēja ieraudzīt, ka no Alfa Romeo palikuši pāri tikai četri riteņi un tērauda stieņi, kas tos turēja kopā.Viņš atguva samaņu kādā svešā, ļoti tumšā istabā. Līdzās bija dzirdamas balsis, tik klusas, ka drīzāk atgādināja nesaistī­tas skaņas. Kāda dzīvnieciska instinkta vadīts, viņš gribēja izlikties, ka vēl ir bezsamaņā, taču balsis apklusa, kāds pārliecās viņam pāri no cieši līdzās stāvošā krēsla, un tagad ļoti skaidri varēja saprast vārdus:— Nu viņš beidzot atkal ir pie mums.

Iedegās lampa, acīs ielija balta, spoža gaisma, un Maikls pagrieza galvu. Tā šķita bezgala smaga un apdullusi. Tad viņš pazina pār sevi noliekušos doktoru Tacu.

Ļauj man brīdi paskatīties uz tevi, tad es izdzēsīšu gaismu,— doktors Taca saudzīgi teica. Viņš ielaida Maiklam acīs kabatas luktura staru kūli.

Tu būsi sveiks un vesels,— viņš teica un pievērsās kādam citam, kurš atradās istabā:— Jūs varat runāt ar viņu.

Tas bija Dons Tomazīno, kurš sēdēja uz krēsla pie Maikla gultas. Tagad Maikls varēja viņu skaidri saskatīt.

— Maikl, Maikl, vai es varu runāt ar tevi?— Dons Toma­zīno jautāja.— Varbūt tu gribi atpūsties?

Izrādījās, ka vieglāk ir dot zīmi ar roku, un Maikls tā arī darīja.

— Vai mašīnu no garāžas izbrauca Fabricio?— jautāja Dons Tomazīno.

Maikls, pats to nejuzdams, pasmaidīja. Tas bija savāds, ledains smaids un nozīmēja apstiprinājumu.

— Fabricio ir pazudis,— teica Dons Tomazīno.— Paklau­sies, Maikl! Tu gandrīz nedēļu nogulēji bez samaņas. Saproti? Visi domā, ka tu esi miris, tāpēc tagad tu esi drošībā, viņi tevi vairs nemeklē. Es aizsūtīju ziņu tavam tēvam, un viņš ir jau atbildējis, pateicis, kas darāms. Itin drīz tu būsi atpakaļ Amerikā. Pirms tam šeit mierīgi atpūtīsies un atkopsies. Tu esi drošā vietā kalnos, man piederošā lauku mājā. Palermo vīri noslēdza mieru ar mani, domādami, ka tu esi pagalam, tātad patiesībā viņi visu laiku glūnēja uz tevi. Gribēja tevi novākt, radīdami iespaidu, ka vajā mani. To tev der zināt. Visu pārējo atstāj droši manā ziņā. Atkopies un dzīvo mierīgi!

Tagad Maikls atcerējās visu. Viņš zināja, ka viņa sieva ir pagalam, ka arī Kalo ir pagalam. Viņš atcerējās veco sievieti virtuvē. Vai arī tā iznāca ārā kopā ar viņu? Maikls nočuk­stēja:— Filomēna?—Dons Tomazīno klusi atbildēja:—Viņai nekas nenotika, vienīgi no trieciena sāka asiņot deguns. Par viņu esi mierīgs!

— Fabricio . . .— Maikls izgrūda.— Pasakiet saviem ga­niem, ka tas, kurš man atradīs Fabricio, dabūs pašas labākās ganības visā Sicīlijā!

Abi vīri šķita atviegloti uzelpojam. Dons Tomazīno paņēma no galdiņa glāzi ar dzintarkrāsas šķidrumu un noskuri­nādamies to izdzēra. Doktors Taca apsēdās uz gultas malas un izklaidīgi noteica:—Vai zini, tu esi atraitnis. Sicīlijā tas ir retums.— It kā šī atšķirība varētu sniegt Maiklam mierinājumu.

Maikls pamāja Donam Tomazīno, aicinādams viņu pieliek­ties tuvāk. Dons apsēdās uz gultas un nolieca galvu.

— Pasakiet tēvam, lai ved mani mājās,— Maikls teica. — Pasakiet tēvam, ka es gribu būt viņa dēls.

Tomēr pagāja vēl viens mēnesis, iekams Maikls atveseļojās no ievainojumiem, un pēc tam vēl divi mēneši, kamēr izdevās nokārtot dokumentus un visu pārējo, kas nepieciešams. Tad Maikls ar lidrpašīnu devās no Palermo uz Romu un no Romas uz Ņujorku. Visā šajā laikā nevienam nebija izdevies atrast Fabricio pēdas.

Saņēmusi koledžas beigšanas diplomu, Keja Edamsa sāka strādāt dzimtajā Ņūhempšīras pilsētiņā par pamatskolas skolo­tāju. Pirmos sešus mēnešus pēc Maikla nozušanas viņa ik nedēļas zvanīja drauga mātei, lai apjautātos par Maiklu. Misis Korleone vienmēr bija laipna un vienmēr pabeidza sarunu ar vārdiem:— Tu ir ļoti, ļoti jauka meitene. Tu izmet Maikiju no galvas un dabū sev labu vīru.— Keju šīs strupās piebildes neaizvainoja — viņa saprata, ka māte to saka, rūpēdamās par viņas, jaunas meitenes, sarežģīto stāvokli.