Mario Pjūzo - Krusttēvs

Apolonija pati vēl nebija pieskārusies savai dāvanai. Māte rādīdama pacēla to meitas acu priekšā, un garās skropstas uz brītiņu sakustējās, tad meitene paskatījās Maiklam tieši sejā ar nopietnu izteiksmi biklajās, brūnajās acīs un teica:— Grazia.

Šī bija pirmā reize, kad Maikls dzirdēja viņas balsi. Tajā skanēja jaunības samtainais maigums un kautrība, un Maiklam šķita, ka ausīs sāk džinkstēt zvaniņi. Viņš centās sarunāties ar tēvu un māti un neskatīties uz meiteni, jo tā viņu pārlieku mulsināja. Tomēr viņš paguva ievērot, ka, par spīti kleitas vecmodīgi bezveidīgajam piegriezumam, jaunavīgais augums itin kā (aužas cauri melnajam audumam un izstrāvo spēcīgu juteklību. Viņš ievēroja arī meitenes tumšo pietvīkumu, spē­cīgo asiņu pulsu zem maigi samtainās ādas.

Beidzot Maikls piecēlās, lai atvadītos, un piecēlās arī pārējie. Visi apmainījās ar tradicionālajiem rokas spiedieniem, un beidzot arī meitene stāvēja tieši viņam pretī. Saņemot viņas roku, jūtot viņas pirkstu pieskārienu savējiem un silto, raupjo lauku meitenes delnu iegulstam savējā, Maikls atkal nodrebēja kā strāvas triecienu saņēmis. Tēvs pagājās viņam līdzi pa nokalni līdz mašīnai un ielūdza viņu nākamajā svētdienā uz pusdienām. Maikls pamāja ar galvu, taču labi zināja, ka nespēs izturēt, neredzējis meiteni veselu nedēļu.

Tā arī notika. Nākamajā dienā viņš bez ganu pavadība» aizbrauca līdz ciematam un labu brīdi nosēdēja traktiem terasē, sarunādamies ar viņas tēvu. Sinjors Vitelli iežēlojās par viņu un aizsūtīja pēc sievas un meitas, aicinādams tās piebied­roties viņiem uz dārza terases. Šī tikšanās vairs nebija tik samākslota. Apolonija vairs neizturējās tik bikli un runāja vairāk. Viņa bija ģērbusies savā raibajā ikdienas kleitā, kas daudz labāk piestāvēja svaigajai ādas krāsai.

Nākamajā dienā atkārtojās tieši tas pats. Tikai šoreiz Apolonija bija uzlikusi Maikla dāvāto zelta važiņu. Viņš uzsmaidīja meitenei, saprazdams šo zīmi. Abi blakām viņi uzkāpa augšup kalnā, kamēr māte sekoja cieši aiz mugura», Tomēr šiem diviem jaunajiem augumiem bija pilnīgi neiespējami iztikt bez savstarpējas saskaršanās, un vienubrīd Apolo­nija pat paklupa, kritienā atbalstīdamās pret Maiklu, tā ka viņam vajadzēja to saturēt, un, juzdams šo silto, dzīvībai pilno augumu savās rokās, viņš apskurba uzbangojušo asiņu šalkās. Viņi neredzēja, kā māte, iedama aiz mugura», smaida — smaida tāpēc, ka viņas meita allaž bijusi veikla kā kalnu kaza un pa šo taku skraidījusi bez niecīgākās klupšanai jau kopš autiņu vecuma. Un arī tāpēc, ka gluži labi saprot: šī ir vienīgā iespēja, kā jaunais cilvēks var pieskarties viņas meitai pirms kāzu dienas.

Tas turpinājās divas nedēļas. Ik reizes Maikls atnesa Apolonijai kādu dāvanu, un viņa pamazām kļuva arvien drošākā. Taču bez uzraudzības tikties viņi nevarēja nekad Apolonija bija vienkārša ciemata meitene ar ļoti pieticīgu izglītību un gandrīz neko nezināja par plašāku pasauli, taču viņai piemita neskarts dzīvīgums, alkas pēc nebijušā, kas līdz ar valodas barjeru darīja viņu savdabīgi interesantu. Pēc Maikla lūguma viss risinājās ļoti ātri. Un, tā kā meitene nebija vienaldzīga pret viņu, turklāt noprata, ka viņam jābūt bagātam, kāzu diena tika nozīmēta svētdien pēc divām nedēļām.

Tagad sarosījās Dons Tomazīno. Viņš bija saņēmis ziņu no Amerikas, ka Maiklam nav jāpakļaujas nekādām pavēlēm, taču viņiem jāgādā par visu nepieciešamo piesardzību. Tāpēc Dons Tomazīno uzņēmās līgavaiņa tēva lomu, lai nodrošinātu abu savu miesassargu klātbūtni. Arī Kalo un Fabricio bija kāzu viesu vidū, un doktors Taca tāpat. Tika nolemts, ka jaunlaulātie dzīvos doktora Tacas villā aiz augstās akmens sienas.

Kāzas noritēja pēc parastajām sicīliešu zemnieku paražām. Ciemata iedzīvotāji iznāca ielās un svieda puķes kāziniekiem ceļā, kamēr tie kājām devās no baznīcas uz līgavas mājām. Kāzinieki apmētāja kaimiņus ar cukurotām mandelēm — tradi­cionālajiem kāzu saldumiem — un no atlikušajām uzbūvēja baltus, cukurotus kalnus līgavas kāzu gultā, kas šoreiz bija gluži simboliska, jo pirmo nakti jaunajiem vajadzēja pavadīt villā ārpus Korleones. Kāzu dzīres turpinājās līdz pusnaktij, taču līgavai ar līgavaini bija paredzēts nozust jau agrāk ar savu Alfa Romeo. Kad pienāca norunātais laiks, Maikls ar pārsteigumu uzzināja, ka pēc līgavas lūguma uz villu līdzi brauks arī viņas māte. Tēvs paskaidroja viņam, ka meitene esot pārāk jauna, nevainīga un mazliet nobijusies; nākamajā naktī pēc kāzu nakts viņai varbūt vajadzēšot kādu, ar ko parunāt, kādu, kas palīdz ar padomu, ja kaut kas neizdotos, kā vajag. Reizēm šais lietās gadoties lieli sarežģījumi. Maikls redzēja, ka Apolonija raugās uz viņu ar bažām lielajās, brūnajās stirnas acīs. Viņš tai uzsmaidīja un pamāja ar galvu.

Tā nu iznāca, ka uz villu ārpus Korleones pilsētiņas viņi brauca mašīnā kopā ar māti. Taču, galā aizbraukusi, padzīvo­jusī sieviete tūdaļ sametās kopā ar doktora Tacas kalponēm, apkampa un noskūpstīja meitu un nozuda no acīm. Maikls ar savu līgavu devās uz savu lielo guļamistabu divi vien.

Apolonijai mugurā joprojām bija līgavas tērps, ko sedza apmetnis. Viņas čemodāns un soma jau bija izcelti no mašīnas un uznesti augšā. Uz maza galdiņa stāvēja pudele vīna un nelielas kāzu kūciņas. Milzīgā gulta ar baldahīnu saistīja viņu skatienus jebkurā istabas vietā. Jauniņā meitene stāvēja telpas vidū un gaidīja, kad Maikls spers pirmo soli.

Un šobrīd, kad viņi bija palikuši divi vien, kad meitene viņam piederēja pavisam likumīgi, kad nekas vairs nekavēja baudīt prieku, ko spēja dot šis augums un seja, par ko Maikls ik nakti bija sapņojis, viņš vairs nespēja saņemties, lai tuvotos meitenei. Viņš vēroja, kā viņa noņem līgavas galvasrotu, pārloka to pār krēsla atzveltni un noliek līgavas vainagu uz mazā naktsgaldiņa. Uz šī paša galdiņa stāvēja vesela rinda smaržu pudelīšu un krēma kārbiņu, ko Maikls bija pasūtījis no Palermo. Meitene pārlaida tām īsu, vērtējošu skatienu.

Maikls nodzēsa gaismu, domādams, ka meitene vēlas tumsu, kas izģērbjoties paslēptu viņas augumu. Bet cauri logiem zeltaini spožs iespīdēja Sicīlijas mēness, un Maikls devās pie loga, lai pievērtu slēģus — tikai mazliet, jo citādi istabā kļūtu par karstu.

Meitene joprojām nekustēdamās stāvēja pie naktsgaldiņa, tāpēc Maikls izgāja no istabas un pa gaiteni aizgāja līdz vannasistabai. Viņi ar Donu Tomazīno un doktoru Taču dārzā bija izdzēruši pa glāzei vīna, kamēr sievietes posās naktsguļai. Atgriezdamies namā, Maikls bija domājis, ka Apolonija jau sagaidīs viņu naktstērpā zem palaga. Viņš brīnījās, kāpēc māte nav izdarījusi meitai šo pakalpojumu. Varbūt Apolonija gribēja, lai viņš pats to izģērbj? Tomēr nē — tādam solim viņa noteikti bija pārāk bikla un nepieredzējusi.

Atgriezies guļamistabā, Maikls sastapa pilnīgu tumsu — slēģi bija aizvērti pavisam ciet. Aiztaustījies līdz gultai, viņš saskatīja zem palaga Apolonijas auguma apveidus — viņa bija saritinājusies kamolā un pagriezusies ar muguru pret viņu. Maikls izģērbās un kails ieslīdēja palagos. Izstiepis roku, viņš sajuta zīdaini maigu kailumu. Meitene nebija uzvilkusi naktstērpu, un šī drosme Maiklu ielīksmoja. Lēni un saudzīgi viņš uzlika roku uz viņas pleca un viegli paspieda to, lai liktu meitenei pagriezties pret viņu. Apolonija lēni pagriezās, un Maikla roka skāra viņas maigo, pilnīgo krūti; nākamajā mirklī viņi jau gulēja cieši apskāvušies, it kā zibenīgs strāvas trieciens vienā mirklī būtu sasaistījis abus augumus kopā; beidzot viņš turēja meiteni savās rokās, kvēli skūpstīja siltās lūpas, spieda sev klāt viņas gurnus, plecus, krūtis un tad ar visu augumu uzgula meitenes padevīgajam ķermenim.