Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Varbūt viņai nepatiks mans izskats,— sacīja Maikls, — bez tam viņa ir ļoti jauna, un es viņai droši vien likšos vecs.— Viņš redzēja abu vīru sejas savelkamies smaidā.— Man vajadzētu kaut cik, naudas dāvanām, un laikam būs vajadzīga arī mašīna.

Dons pamāja ar galvu,— Fabricio parūpēsies par visu, viņš ir gudrs puisis un flotē mācījies mehāniku, Rīt no rīta es tev iedošu naudu un paziņošu visu tavam tēvam. Tas ir mans pienākums.

Maikls apvaicājās doktoram Tacam:— Vai nav kāds līdzek­lis, kas daudzmaz piebremzētu manu puņķošanos? Es nevaru tās meitenes priekšā nepārtraukti slaucīt degunu!

— Es pamēģināšu pirms tava apciemojuma to kaut cik nomērdēt,— teica doktors Taca.— Ada gan kādu laiciņu būs nejūtīga, bet par to nebēdā — vēl jau tik drīz pie bučošanās netiksi.— Abi ar Donu apmierināti pasmaidīja par šo asprā­tību.Pirms svētdienas apciemojuma Maiklam jau bija savs Alfa Romeo — tiesa, apbružāts, tomēr gluži lietojams automobilis. Atlikušajās dienās Maikls ar autobusu aizbrauca uz Palermo, kur nopirka dāvanas meitenei un pārējiem ģimenes locekļiem. Viņš bija uzzinājis, ka meiteni sauc Apoionija, un katru vakaru domāja par viņas jauko seju un jauko vārdu. Lai varētu aizmigt, viņam vajadzēja izdzert diezgan daudz vīna, un vecajām kalponēm tika pieteikts allaž nolikt viņam pie gultas atdzesētu pudeli. To viņš ik vakaru iztukšoja līdz pēdējai lāsei.

Svētdien, kad pār visu Sicīliju dimdēja baznīcu zvani, Maikls savā Alfa Romeo aizbrauca līdz ciematam un apturēja mašīnu tieši traktiera priekšā. Kalo un Fabricio ar savām luparām sēdēja aizmugures sēdeklī, un Maikls pieteica, lai viņi gaida traktierī, bet uz mājām lai līdzi nenāk. Traktieris bija slēgts, taču Vitelli jau viņus gaidīja, atspiedies pret savas tukšās terases margām.

Visi paspieda cits citam roku, un Maikls, paņēmis trīs dāvanu sainīšus, kopā ar Vitelli devās kalnup uz viņa mājām. Izrādījās, ka šis nams ir lielāks nekā vairums ciemata mājeļu, un kā gan citādi—Vitelli ģimene šajā apvidū nebija no trūcīgākajām.

Mājas iekšiene atgādināja daudzas redzētas sicīliešu mīt­nes — Madonnas statuja stikla ietvarā, piemiņas sveces ar sarkani plandošām liesmiņām uz grīdas. Viņus sagaidīja abi saimnieka dēli, arī ģērbušies melnajā svētdienas kārtā. Abi bija plecīgi jaunekļi, gadus divdesmit veci, taču smagais lauku darbs bija darījis tos izskatā vecākus. Māte, moža un ener­ģiska sieviete, druknumā neatpalika no sava vīra. Meitene pati nekur nebija redzama.

Pēc iepazīstināšanas vārdiem, kurus Maikls pat nedzirdēja, viņi apsēdās un laiciņu kavējās telpā, kas varēja būt tiklab dzīvojamā istaba, kā plašāka ēdamistaba svinīgiem gadīju­miem. Tā bija piekrauta neskaitāmām mēbelēm un ne visai liela, taču Sicīlijas apstākļos to varēja uzskatīt par vidusšķiras greznību.Maikls iedeva sinjoram un sinjorai Vitelli atnestās dāvanas. Tēvam viņš bija nopircis zelta cigāru griežņi, mātei — auduma gabalu, pašu smalkāko, kādu Palermo varēja dabūt. Trešo — meitenei domāto — sainīti viņš paturēja pie sevis. Dāvanas tika pieņemtas ar atturīgiem pateicības vārdiem. Patiesībā tās bija mazliet pāragras — dāvanas pieklājas nest ne agrāk kā otrajā apciemojuma reizē.— Neiedomājieties, ka mēs tik vienkārši uzņemam savās mājās kuru katru svešinieku,— teica saimnieks ar vīru valodai raksturīgu zemnieka tiešumu.— Bet par jums personīgi galvoja Dons Tomazīno, un šai apkaimē neviens neņemsies apšaubīt šī krietnā vīra vārdus. Tāpēc esiet sveicināts mūsu namā! Tomēr man jāsaka: ja jūsu nodomi attiecībā uz manu meitu ir nopietni, mums vajadzēs uzzināt kaut ko vairāk par jums un jūsu ģimeni. Jūs to sapratīsiet, jo jūsu dzimta arī cēlusies no šīs zemes.

Maikls pamāja ar galvu un ar cieņu atbildēja:— Es jums jebkurā laikā pastāstīšu visu, ko vēlaties zināt.Sinjors Vitelli pacēla roku.— Es neesmu ziņkārīgs. Vis­pirms tiksim skaidrībā, vai tas maz vajadzīgs. Pagaidām es jūs uzņemu savā namā kā Dona Tomazīno draugu.

Par spīti degunā saziestajām zālēm, Maikls sajuta istabā smaržu, kas liecināja par meitenes klātbūtni. Pagriezies viņš ieraudzīja viņu stāvam izliektajā durvju ailē, kas veda uz nama dziļākajām telpām. Smarža atgādināja svaigi plaukušu puķu un citronziedu aromātu, tomēr ne viņas ogļmelnajās cirtās, ne pie vienkāršā, svinīgi melnā svētdienas tērpa neviena zieda nebija. Meitene uzmeta viņam ašu skatienu un tikko jaušami pasmaidīja, tad kautri nodūra acis un apsēdās līdzās mātei.

Maikls atkal sajuta elpu aizsmokam krūtīs un karstus viļņus pāršalcam visam ķermenim; šķiet, tā nebija tik daudz fiziska iekāre, cik neprātīga īpašumtieksme. Pirmoreiz mūžā Maikls saprata itāliešu vīriešu klasisko greizsirdību. Šai brīdī viņš jutās gatavs nogalināt jebkuru, kas pieskartos šai meitenei, kas pasludinātu viņu par savējo, kas mēģinātu viņu tam atņemt. Viņš gribēja meiteni iegūt sev tikpat nevaldāmi kā sīkstulis zelta monētas, kā pusgraudnieks savu paša zemi. Nekādi šķēršļi, šķiet, nespētu traucēt viņam dabūt šo meiteni savā īpašumā, paturēt viņu vienīgi sev, ieslēgt viņu savā mājā kā gūstekni un nevienu nelaist pat tuvumā. Viņš pat negribēja, lai meiteni kāds cits kaut vai redzētu. Kad viņa pagriezās un uzsmaidīja savam brālim, Maikls, pats neaplauzdams, veltīja jauneklim salti slepkavīgu skatienu. Ģimene redzēja, ka šis ir klasisks «zibens spēriena» gadījums, un atviegloti uzelpoja. Šis jaunais cilvēks būs kā māls viņu meitas rokās līdz pat kāzām. Pēc tam, protams, daudz kas mainīsies, taču tas vairs nav svarīgi.

Maikls bija nopircis Palermo jaunas drēbes un vairs neizskatījās pēc vienkārši ģērbta zemnieka; ikvienam ģimenē uzreiz bija redzams, ka te ir darīšana ar kaut ko līdzīgu Donam. Iedragātā seja nebūt nebojāja viņa izskatu tik ļoti, kā viņš iedomājās; tā kā otra sejas puse bija ļoti glīta, kropļojums darīja izskatu pat interesantāku. Tā vai citādi, šajā zemē tik niecīga trauma nevarēja mēroties ar neskaitāmu vīriešu smaga­jiem, sakropļojumiem.

Maikls lūkojās tieši meitenei sejā, kuru ovālās līnijas darīja bezgala daiļu un maigu. Viņš redzēja, ka tumšsārtajās lūpās tik spēcīgi pulsē asinis, ka tās kļuvušas gandrīz violetas. Neuz­drīkstēdamies izrunāt meitenes vārdu, Maikls teica:— Es jūs pirms dažām dienām redzēju pie apelsīnu birzs. Atceraties, toreiz, kad aizskrējāt prom. Ceru, ka es jūs neizbiedēju?

Meitene uz īsu mirklīti pacēla acis pret viņu, tad papuri­nāja galvu. Maikls novērsās, nespēdams izturēt valdzinošo acu iespaidu.

Apolonij, parunājies taču ar šo nabaga cilvēku—viņš nobraucis daudz jūdžu, lai satiktu tevi,— skarbi sacīja māte, taču meitenes garās, melnās skropstas joprojām slēpa acis kā biezs plīvurs. Maikls pasniedza viņai zeltītā papīrā iesaiņoto dāvanu, un meitene ielika to klēpī.

Taisi vaļā, meit,— teica tēvs, taču viņas rokas nepakustē­jās. Tās bija mazas un brūnas kā pusauga puišelim. Māte pastiepās pēc sainīša un nepacietīgi to attina, tomēr sargāda­mās sabojāt grezno papīru. Ar sarkanu samtu apvilktā dārg­lietu kārbiņa brīdi palika guļam viņas rokās, jo sieviete nekad nebija aiztikusi tādu lietu un nezināja, kā tā atdarāma. Tomēr, instinktīvas nojautas vadīta, viņa to atvēra un izņēma dāvanu.

Tā bija pasmaga zelta važiņa, nēsājama ap kaklu, un visi klātesošie sajuta godbijību ne tikai lietas acīm redzamās vērtības dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā vidē dāvana no zelta apliecināja pašus nopietnākos nodomus. Tas bija tikpat kā laulības piedāvājums vai, pareizāk sakot, zīme, ka šāds piedāvājums drīz tiks izteikts. Par šī svešinieka nopietnajiem nolūkiem vairs nevajadzēja šaubīties. Un šaubīties nevarēja arī par viņa turību.