Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tagad viss viņas saspringtais augums versmoja atdošanās gatavībā, jaunavīgā miesa tiecās viņam pretī ar neapvaldītu kvēli. Kad viņš iegrima ilgotajā klēpī, viņa mazliet ievaidējās, mirkli gulēja klusa un nekustīga un tad ar spēju gurnu kustību tiecās viņam pretī, apvīdama samtainās kājas ap viņu. Kad mīlas brīdis tuvojās beigām, viņi bija sakļāvušies kopā tik cieši, tik nevaldāmi iekrampējušies viens otrā, ka atraušanās mirkļi vēlāk šķita gluži kā pirmsnāves trīsas.

Tajā naktī un turpmāko nedēļu laikā Maikls Korleone sāka saprast, kāpēc mazattīstītu sabiedrību ļaudis piešķir tik lielu nozīmi meiteņu nevainībai. Šis bija tāds juteklisko pārdzīvo­jumu laiks, kādu viņš nekad vēl nebija izbaudījis; jutekļu bauda te cieši saplūda ar vīrieša varas apziņu. Šajās pirmajās dienās Apolonija kļuva gandrīz vai viņa verdzene. Ja vien iemantota uzticēšanās un pieķeršanās, tad jauna, dzīvības pilna meitene, kura no jaunavības neziņas atmodināta sievie­tes kaislei, bija saldāka par vissaldāko augli.

Apolonija savukārt ienesa krāsainību drūmi vīrišķīgajā villas gaisotnē. Savu māti viņa aizsūtīja atpakaļ jau nākamajā dienā pēc kāzu nakts un, pie kopīgā pusdienu galda lieliski iejutušies namamātes lomā, tīkami papildināja noskaņu ar savu meitenīgo, starojošo pievilcību. Dons Tomazīno katru vakaru ēda kopā ar viņiem, un doktors Taca vēlreiz izstāstīja visus savus piedzīvojumu stāstus, kamēr viņi statujām un asinssarkanām puķēm rotātajā dārzā malkoja vīnu, un vakari aizritēja itin omulīgi. Kad pienāca nakts, jaunlaulātie savā guļamistabā garas stundas kaislīgi baudīja mīlu. Maikls joprojām nespēja remdēt alkas pēc Apolonijas glezni veidotā auguma, medai­nās ādas, lielajām, brūnajām acīm, kurās kvēloja kaislība. Viņas ķermenis izstrāvoja neparastu svaigumu un brīnumjauki smaržoja — tā bija dabiskā sievietes miesas smarža, taču neparasti salda un līdz neprātam reibinoša. Viņas meitenīgā kvēle pilnīgi atbilda Maikla kaislīgajām alkām, un nereti ārā jau svīda gaisma, kad viņi pārguruši beidzot iekrita snaudā. Reizēm Maikls, nokausēts, taču vēl nespēdams aizmigt, sēdēja uz palodzes un, acis nenovērsdams, lūkojās uz guļošās Apolonijas kailo augumu. Arī viņas seja miegā bija brīnumdaiļa — tādu klasisku skaistumu Maikls agrāk bija redzējis vienīgi mākslas grāmatās, kurās atveidotajām itāliešu madon­nām neviena mākslinieka ota nebija spējusi piešķirt jaunavīgu izskatu.

Pirmajā laulības nedēļā viņi palaikam devās nelielos izbraukumos ar Alfa Romeo. Taču tad Dons Tomazīno Maiklam zem četrām acīm paskaidroja, ka pēc apprecēšanās viņa dzīvesvieta un personība šajā Sicīlijas apvidū visiem kļuvusi labi zināma un nepieciešams sargāties no Korleones Ģimenes ienaidniekiem, kuru garā roka sniedzas arī līdz šim salas patvērumam. Dons Tomazīno norīkoja bruņotus sargus ap villu, un abi gani Kalo un Fabricio turpmāk pastāvīgi palika cietokšņa iekšpusē. Tā nu Maiklam ar sievu vajadzēja uzturē­ties tikai villas teritorijā. Maikls īsināja laiku, mācīdams Apolonijai lasīt un rakstīt angliski un braukt ar mašīnu gar villas mūra iekšējo sienu. Šajā laikā Dons Tomazīno vairāk nekā jebkad šķita aizņemts ar savām rūpēm, un no viņa sabiedrības liela prieka nebija. Doktors Taca stāstīja, ka viņš joprojām cīnoties ar jauno mafijas paaudzi Palermo pilsētā.

Kādu vakaru mājas kalpone, veca ciemata iedzīvotāja, atnesa viņiem dārzā šķīvi ar svaigām olīvām un, pagriezusies pret Maiklu, vaicāja:— Vai tā ir tiesa, ko visi te runā, ka jūs esot Dona Korleones, Ņujorkas Krusttēva, dēls?

Maikls redzēja, ka Dons Tomazīno nepatikā noskurinās, saprazdams, ka viņu noslēpums jau tik plaši zināms. Taču vecā sieva raudzījās Maiklā ar tik ciešu skatienu, it kā viņai būtu ļoti svarīgi zināt patiesību, un Maikls pamāja ar galvu.— Vai jūs pazīstat manu tēvu?— viņš jautāja.

Veco sievieti sauca Filomēna, un viņas seja bija tik brūna un krunkaina kā valrieksts, nobrūnējušie zobi spiedās cauri izdēdējušajai miesai. Pirmo reizi šai laikā, kamēr Maikls dzīvoja doktora Tacas villā, vecene viņam uzsmaidīja.— Krust­tēvs man reiz izglāba dzīvību,— viņa paskaidroja,— un sapra­šanu arī.— Viņa piesita sev pie galvas.

Bija redzams, ka vecā sieva labprāt pateiktu vēl ko vairāk, un Maikls viņai pamudinoši uzsmaidīja. Vecene gandrīz bailīgi pavaicāja:— Vai tiesa, ka Luka Brāzi esot pagalam?

Maikls vēlreiz pamāja ar galvu un pārsteigts ievēroja sievietes sejā dziļu atvieglojumu. Filomēna pārkrustījās un teica:—Lai Dievs man piedod, bet kaut tā dvēsele mūžam degtu elles ugunīs!

Maikls atcerējās savu agrāko ziņkāri par Luku Brāzi un intuitīvi nojauta, ka šī sieviete zina to, ko viņam atteicās stāstīt Sanijs un Heigens. Viņš tai ielēja glāzi vīna un pierunāja to apsēsties.— Pastāsti man par tēvu un Luku Brāzi,— viņš laipni teica.— Šo to es zinu, bet kā īsti viņi kļuva draugi, un kāpēc Brāzi bija tik padevīgs manam tēvam? Nebaidies, stāsti droši!Filomēna pievērsa grumbaino seju ar melnajām acīm Donam Tomazīno, kurš kaut kā deva piekrišanas zīmi. Tā nu šis vakars aizritēja, klausoties Filomēnas stāstā.

Pirms trīsdesmit gadiem Filomēna bija strādājusi par bērnu saņēmēju Ņujorkā, Desmitajā avēnijā, un apkalpojusi itāliešu koloniju. Itāliešu sievas nemitīgi tapa grūtas, un Filomēna dzīvoja pārticīgi. Viņa šo to iemācīja arī ārstiem, kuri mēģināja iejaukties grūtās dzemdībās. Viņas vīrs tolaik bija plaukstoša pārtikas veikala īpašnieks, nu jau šķīries no šīs pasaules, nabaga dvēsele, un viņa to svētīja, kaut arī dzīvs tas bijis kāršu spēlmanis un meitu mednieks un nepavisam nepraties kaut cik ietaupīt nebaltām dienām. Šā vai tā, kādā nolādētā naktī pirms trīsdesmit gadiem, stundā, kad visi kārtīgi cilvēki jau sen guļ ciešā miegā, pie Filomēnas durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa nebūt neiztrūkās, jo šais klusajās stundās bērni itin bieži sadomāja ierasties šajā grēcīgajā pasaulē, tāpēc viņa apģērbās un gāja atvērt durvis. Ārpusē stāvēja Luka Brāzi, kuram jau tolaik līdzi gāja baisma slava. Turklāt bija zināms, ka viņš ir vecpuisis. Tāpēc Filomēna tūdaļ izbijās. Viņa nodomāja, ka šis vīrs ieradies darīt ko ļaunu viņas vīram, jo tas varbūt neapdomīgā kārtā atteicies izdarīt Lūkam Brāzi kādu nelielu pakalpojumu.

Tomēr Brāzi bija ieradies ar parasto vajadzību. Viņš teica, ka nupat kādai sievietei sākoties dzemdības, ka viņa atrodo­ties kādā mājā patālāk no šīs apkaimes un ka Filomēnai esot jānāk viņam līdzi. Filomēna tūdaļ apjauta kaut ko nelāgu. Brāzi brutālā seja tonakt izskatījās gluži kā neprāta pārņemta, viņš šķita kā paša nelabā apsēsts. Filomēna mēģināja iebilst, ka ejot palīgā tikai tām sievietēm, ar kuru stāvokli jau savlaicīgi iepazinusies, bet Brāzi iespieda viņai rokā veselu sauju zaļu dolārzīmju un skarbi pavēlēja nākt līdzi. Sieviete baidījās nepaklausīt.

Uz ielas gaidīja fords, kura šoferis izskatījās tikpat mežo­nīgs kā Luka Brāzi. Apmēram pēc pusstundas viņi apstājās pie kādas nelielas koka karkasa mājas Longailendā, tūlīt aiz tilta. Tas bija divģimeņu nams, ko tagad, pēc visa spriežot, apdzī­voja tikai Luka ar savu kompāniju. Virtuvē vairāki tādi paši brutāla izskata vīri dzēra un spēlēja kārtis. Brāzi uzveda Filomēnu augšstāva guļamistabā. Gultā gulēja jauna, glīta meitene, kas varēja būt īriete; seja viņai bija izkrāsota, mati sarkani un vēders uzblīdis kā sivēnmātei. Nabadzīte izskatījās ļoti pārbijušies. Ieraugot Brāzi, viņa ar šausmām — jā, ar patiesām šausmām!—aizgrieza seju sānis, un nav nekāds brīnums: naida izķēmotā, atbaidošā Brāzi seja bija tik draus­mīga, ka Filomēna neko tamlīdzīgu mūžā vairs neatcerējās redzējusi. (Te viņa vēlreiz pārkrustījās.)Luka Brāzi izgāja no istabas. Divi no viņa vīriem piepa­līdzēja vecmātei, un, kad piedzima bērns, pārmocītā māte iegrima dziļā miegā. Tika atsaukts Brāzi, un Filomēna, ietinusi bērnu sedziņā, pasniedza vīstokli viņam, teikdama:— Ja jūs esat tēvs, tad ņemiet. Mans darbs ir galā.