Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Visvaldis Burtnieks visu mūžu bija pavadījis grā­matu pasaulē. Kad agrāk kādreiz nācās būt kādā rūp­nīcā, viņu nervozēja un biedēja milzīgais troksnis, kas likās haotisks. Tagad viņš sev par izbrīnu pamanīja, ka sāpīgi izjūt ceha klusumu. Lielā telpa izskatījās kaila. Gaiši četrstūri cementā rādīja vietas, kur vēl ne­sen stāvējušas mašīnas. Daļa no tām atradās ceļā uz Vāciju, citas Šiliņa grupai bija izdevies ierakt zemē. Palikušas tikai dažas nederīgas virpas un vecmodīgās pievadsiksnas, kas, ļengani pie griestiem karādamās, lī­dzinājās šaurām kliverburām bezvējā.

Kanonāde arvien tuvojās. Varenajā artilērijas aukā jau varēja atšķirt tanku nikno rūkoņu, mīnu dobjos pie­sitienus. Burtnieks sāka cerēt, ka fašisti būs aizmirsuši fabriku. Tad pēkšņi pavisam tuvu atskanēja sprādziens, logu stikli izbira, un gandrīz tai pašā mirklī parādījās vērmahta mašīna ar augstiem riteņiem. Spridzinātāju komandas kareivji — par laimi tie bija tikai četratā — izlēca un, vilkdami aiz sevis degļu auklas, metās pagalmā.

Lai kā Burtnieks uztraucās, viņš pamanīja, ka pir­mais izšāva vecais strādnieks. Fašists, kas atradās vistu­vāk, jocīgi salīgojās un, izlaižot no rokām nastu, smagi nokrita uz mutes. Friči pameta spridzekli un savukārt atklāja uguni. Lode aizsvilpa gar Burtnieka ausi, riko­šetā atsizdamās pret griestiem, viegli ievainoja kādu no rūpnīcas aizstāvjiem. Tas arī bija strādnieku vienīgais zaudējums. Pēc dažām minūtēm fašistu automāti ap­klusa un tie paši mēmi gulēja pagalma vidū. Lejā vēl rūca spridzinātāju mašīnas motors.

Burtnieks vēl redzēja, ka Šiliņš aizsteidzās izslēgt to 7 un dzirdēja veco strādnieku sakām:

— Pirmo reizi mūžā nonāvēju cilvēku. . . Bet vai tādu maz var saukt par cilvēku? Tas taču zvērs, tikai bez astes un uz divām kājām . . .

— Ja ienaidnieks nepadodas, tas… — Burtnieks gribēja citēt Gorkiju, bet pusvārdā aizmiga.

Tad viņš kā caur miglu izdzirdēja Šiliņa balsi: «Mosties! Mosties!» — juta, ka viņu krata spēcīgas ro­kas. Ar lielu piepūli atvēra acis un instinktīvi sagrāba šauteni:

— Fašisti?

— Ziņas par Zani.

Tikai tagad Burtnieks ieraudzīja sievieti, kas bija atnesusi jauno vēsti. ■

— Viņš šorīt pārvests no Centrālcietuma uz gestapo.

Visvaldis pa īstam nopurināja miegu. Tā taču bija

pēdējā un vienīgā izdevība glābt Daugavieti!

— Kā tu domā? — viņš nedroši jautāja.

Šiliņš saprata biedru bez paskaidrojumiem:

— Bet kā? Mums nav nekādu izredžu . . .

Jā, izredžu nebija nekādu. Izmisīgi pūlēdamies at­rast kādu ceĻu, kādu spraugu, kādu brīnumainu iespēju, Burtnieks stīvi lūkojās pa logu. Izklaidīgie skatieni pār­slīdēja spridzinātāju nekustīgajiem ķermeņiem, apstājās pie vērmahta mašīnas, kas bija maskēta aizsargkrāsās, un atkal atgriezās pie fašistu tumši zaļajiem formas tēr­piem. Un tā radās ideja maskēties par vāciešiem. Neprā­tīga ideja, bet ko gan cilvēks nav gatavs darīt cerībā glābt biedru! . . . Šiliņš vadīs mašīnu, Burtnieka vācu valodas zināšanas noderēs, lai iekļūtu gestapo ēkā, bet, kad vajadzēs šaut, visi četri cīnīsies līdz pēdējai patronai.

Burtnieks nedomāja par briesmām, kurās brīvprātīgi dodas. Viņš domāja par Jāni, par citiem gestapo gūstek­ņiem, kuriem nezināja vārdu, kuri varbūt mirst šai uz­varas stundā. Viņš kaislīgi gribēja, lai tie dzīvotu, un, nešaubīdamies par biedru piekrišanu, jau sāka dru­džainā steigā pārģērbties.

Ķīsis sēdēja līdz pēdējai iespējai piekrautā smagā mašīnā. Tikai pateicoties viņa sakariem, bija izdevies to sadabūt. Viņš brauca projām no Rīgas, projām no boļ­ševikiem, kuru lielgabali it kā rēca: «Kur tu esi, Ķīsi?» Nē, viņš tiem nedosies rokās. Un tāpēc Ķīsis skubināja šoferi, solīja tam zelta kalnus, uzbrēca sievai, kad tā ieminējās par Raup-Dīmensam doto solījumu paķert līdzi Marlēnu.

Pabraukuši garām gestapo ēkai — tā atstāja tukšu un pamestu iespaidu, pat durvīs vairs neredzēja sar­gus — Ķīša mašīna gandrīz sadūrās ar vērmahta auto­mobili, kas joņoja trakā ātrumā. Tikai vienu brīdi pa­vīdēja bakurētaina, iegarena seja ar acenēm, taču aģenta ievingrinātā acs paguva pazīt vācu kareivī Visvaldi Burtnieku. Burtnieku, kuru gestapo tā meklēja! Burt­nieku, kura fotogrāfijās bija izdalītas visiem līdzstrād­niekiem! Burtnieku, par kuru bija izsolīta liela prēmija!

Ķīša nāsis iedrebējās. Citos apstākļos viņš nekad ne­būtu palaidis garām šo vareno ķērienu, bet tagad svār­stījās tikai īsu mirkli. Kaut kur aiz muguras atskanēja šāvieni, un Ķīsis, baidīdamies atskatīties, baidīdamies atpalikt, dzina mašīnu uz priekšu, arvien uz priekšu.

Apstājās tikai tālu aiz Rīgas pilsētas robežas, apstā­jās tikai tāpēc, ka ceļā izveidojies sastrēgums neļāva braukt tālāk.

Te Ķīsis ieraudzīja daudzas pazīstamas sejas. Visi, kam nebija izdevies aizbēgt ātrāk, tagad satikās uz šīs dubļainās šosejas, kas diemžēl nemaz neatgādināja Graudnieku lepno salonu.

Šturmbanfīrers Raup-Dīmenss sāka pratināšanu ar iepriekš sadomātiem vārdiem:

— Liekas, jūs ļoti mīlējāt Cvetkovu . . . Tādā gadī­jumā varu jūs iepriecināt ar patīkamu vēsti — jūsu mī­ļākā aizceļojusi uz labāku pasauli. Bet neceriet, ka arī jums izdošu biļeti uz turieni. Jūs pārāk daudz zināt, lai es varētu no jums tik viegli šķirties . . . Skaidri un atklāti: man vajadzīga Liepājas tipogrāfijā. Es pazīstu jūsu tērauda gribu. Bet, kā zināms, dimants griež pat tēraudu … Es likšu jūs spīdzināt dienu un nakti, bez pārtraukuma, bez atelpas. Četri vīri nodarbosies tikai ar jums.

— Un tomēr jūs nekā nepanāksiet! Jūsu vietā es la­bāk padomātu, ko pašam teikt, kad būs jāstājas tiesas priekšā. Kaut arī neviens jūs nespīdzinās, jūs tomēr visu izstāstīsiet. Jums nav tās idejas, kas mums dod spēku klusēt.

Daugavietis sagaidīja, ka gestapieša dūres sitiens pārtrauks viņu, bet šturmbanfīrers tikai ironiski smīnēja.

— Jums taisnība, tās idejas man nav. Toties man ir citas, daudz lietišķākas idejas. Mēs paņemsim jūs līdzi uz Vāciju, bet te, manā kabinetā, mēs nejauši aiz­mirsīsim jūsu pašrakstītos ziņojumus, no kuriem būs redzams, ka jūs esat bijis mūsu aģents un provokators. Ar šo maigo mīlas vēstulīti mūsu speciālistiem pilnīgi pietika, lai atdarinātu jūsu rokrakstu, nekļūdoties ne­vienā punktā, nevienā švīkā. Turpretī, ja pateiksiet, kas vajadzīgs, viss paliks starp mums diviem. Jūsu vēstuli es jums, protams, atdošu, bet šos te ziņojumus varēsiet atstāt sev par piemiņu.

Nekādi draudi nebija spējuši izsist Jāni no līdzsvara, bet šis velnišķīgais gestapieša izgudrojums viņu satrici­nāja. Simtiem biedru acīs Jānis Daugavietis būs visze­miskākais nelietis, kas nodevis Baueru un Burtnieku, kas par Jūdasa algu pārdevis bendēm Cvetkovu. Katrā iekrišanā, kas notikusi Rīgā triju gadu laikā, varēs vai­not viņu. Varbūt pat teiks, ka pie viņa rokām līp Imanta Sudmaļa un Džema Bankoviča asinis. Paaudzēm ilgi viņa vārds būs nodevēja un provokatora sinonīms. To nedrīkst pieļaut! Bija tikai viena izeja — nogalināt gestapieti.

Ienāca Hesens:

— Šturmbanfīrera kungs, zvanīja komandants. Krievi mēģina ielauzties pilsētā no ziemeļrietumiem. Kuru katru brīdi var nākt pavēle evakuēties … Vai būs kādi rīkojumi?

— Pagaidām varat iet, — un, pagriezies pret Dauga­vieti, Raup-Dīmenss lietišķi teica: — Paši dzirdējāt, ka jums maz laika palicis. Tātad izšķirieties.