Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

— Vai jums kas pazudis? — viņš izdzirdēja Maku­ļeviča pakalpīgo balsi.

— Nē. Es tikai skatos, vai neatradīsies kāds papīra gabaliņš.

— Liekas, varēšu jums izpalīdzēt. Mani gan izkra­tīja, bet uzraugs nepamanīja manu pēdējo sonetu .. . ņemiet, lūdzu, man tā vairs nav vajadzīga.

Jānis apsēdās pie galda un kontrolspuldzītes zilajā, spokainajā gaismā sāka rakstīt ar mazu grafīta ga­baliņu:

«Nadjeņka, mans draugs. Mums tikai dažas minūtes atlicis dzīvot. Citādi es joprojām klusētu. Bieži esmu teicis, ka pagrīdniekam jāatsakās no personīgām jūtām, bet pats nebiju pietiekami stiprs. Man jāatzīstas, ka visu laiku tevi mīlēju. Tu par to nekā nezināji. Tā bija la­bāk. Bet tev jāzina, cik daudz spēka un siltuma tu man devi. Ar tevi kopā viegli iet nāvē. Mēs mirsim, lai citi dzīvotu!»

Sajā stundā Nadežda jau bija mirusi. Cietuma ārsts konstatēja iekšēju asins izplūdumu kā spīdzināšanas sekas. Ķermeni iznesa no kameras, bet uz sienas palika nepabeigts tumši sarkans uzraksts, kas bija uztriepts ar vienīgo cietumā dabūjamo tinti:

ES MIRSTU PAR PADOMJU LATVIJU, ES MIRSTU PAR.. .

Ēriks pacēla dūri, lai pieklauvētu pie vannas istabas sienas. Bet roka palika karājamies gaisā, jo šai mirklī lejā pagrabā klusi kā modinātāja zvans ieskanējās trauksmes signāls. Viņš bija pieradis pie šiem normālās darba gaitas traucējumiem, kas katru dienu atgadījās vismaz desmit reizes. Apziņa vēl nebija paguvusi īsti sagremot pēdējos notikumus. Nācējam vajadzētu būt Skaidrītei. Varbūt arī Donatam. Gaidot trauksmes beigu signālu, Ēriks mierīgi palika guļam šaurajā savienojuma ejā. Taču minūtes gāja un nekas nemainījās. Tupēt šeit nebija nozīmes.

Atgriezies spiestuvē, Ēriks novilka sleju un sāka pats lasīt korektūru — negribējās zaudēt laiku. Pamanījis dažas kļūdas — pēc «tuvojas» izlaists punkts, vārdā «tilti» «t» vietā iemaldījies «s», — viņš izlaboja tās.

Zvans klusēja.

Ēriks sāka nervozēt, jo zināja, cik steidzīgs šis uz­saukums. Piespiedu atpūta nedeva spēkus, tieši otrādi, izsita no sliedēm. Nekā nevar darīt — pacietīgi jāgaida. Lai pārvarētu uzmācošos miegu, viņš apsēdās un ieslē­dza radioaparātu. Kaut šodien jau divas reizes bija klausījies ziņas, Ēriks tomēr cerēja dzirdēt ko jaunu. Sarkanā Armija vētrainiem soļiem virzījās uz priekšu, katra stunda varēja nest ievērojamas pārmaiņas frontes stāvoklī. Kā par spīti uztvērējs rūca, krāca, burkšķēja. Laikam zobārsts ceturtajā stāvā atkal iedarbinājis bor- mašīnu.

Zvans klusēja.

Domās lādēdams apmeklētāju, kas tik ilgi kavējās dzīvoklī, Krapovskis izstiepās gultā. Skatiens krita uz pudeli ar sārtajām bērzu lapām, kuras atnesusi Skaid­rīte. Kopš viņa pirmo reizi nokāpusi dzīvoklī bez nu­mura, smacīgo pagrabu allaž atdzīvināja kāds zaļums. Ziemā skujas, martā pūpoli, maijā pirmās vijolītes, tad nāca ceriņi, jasmīni, rudzupuķes, astras un. beidzot, šīs rudenīgās lapas. Jā, laiks gāja neatturami uz priekšu, un laikam līdzi auga mīla uz šo trauslo meiteni, kas bija pierādījusi savu lielo gribu un izturību. Toreiz, pirms daudziem daudziem mēnešiem, viņš savā pārā­kuma apziņā tikai pasmaidīja par Skaidrītes aušīgo sapni braukt pie partizāņiem. Bet viņa patiešām panāca savu. Lūk, kāda viņa draudzene! . . .

Zvans joprojām klusēja.

Ēriks tagad jau fiziski izjuta mokošo klusumu. Viņš paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka nav iegaumējis laiku, kad atskanēja trauksmes signāls. Pusstunda no­teikti pagājusi, varbūt pat vairāk. Skaidrītei sen vaja­dzēja būt šeit, lai novilktu uzsaukumus. Kāpēc viņa nenāk? Kas noticis augšā? Namu taču novēro, Burt­nieku taču meklē… Ko viņš pats būtu darījis ges- tapiešu vietā? Pirmkārt, pārmeklējis visu namu. Jā, ta­gad Ēriks noteikti zināja, ka pirmītējais zvans nav bijis vienkāršs brīdinājums kā citām reizēm, bet īsts trauk­smes signāls. Trauksmes signāls, kuram nesekos at­saukums.

Augšā ir gestapieši, ienaidnieki! Žanis un Nadežda apcietināti, varbūt arī Skaidrīte. Jā, droši vien arī Skaid­rīte! Biedru dzīvības ir briesmās, un viņš, atgriezts no ārpasaules, nav spējīgs palīdzēt. Jo skaudrāk Ēriks to izjuta tāpēc, ka personīgi bija drošībā. Dzīvokli bez nu­mura fašistiem tik viegli neatrast. Konservu un sausiņu krājuma pietiks nedēļai, pat vairāk. Viņš, Ēriks, sagai­dīs atbrīvotājus. Un tipogrāfijā, uzsaukumi? Kas tos rakstīs, kas tos izplatīs? . . . Kāda nozīme tam, ka viņš saglabās savu dzīvību, ja spiestuve būs beigusi dzī­vot? . . . Viņš atkal viens pats kā toreiz mežā pēc kaujas uz Šķēdes ceļa. Tāda pati bezcerība, tāds pats šķietamas bezizejas stāvoklis. Toreiz cīņa par spīti visam turpinā­jās, un arī tagad tā nevar, tā nedrīkst rimt. Ne velti Žanis mēdza teikt, ka cilvēka griba nepazīst šķēršļus. Satrauktais prāts tirdīja, neļāva sēdēt uz vietas. Ēriks ielīda savienojuma ejā, aizrāpās līdz vannas istabai un pielika ausi pie sienas.

Nekā. Cauri biezajam mūrim neizlauzās neviens troksnis. Pēkšņi Ēriks izdzirdēja klusus soļus. Viņa nervi atradās tādā sasprindzinājumā, ka soļi šķita ska­nam viņpus sienas — vannas istabā. Ēriks sarāvās. Nē, nē, tie bija maldi — staigāja pa pagrabu. Kas? Uzma­nīgi, pūlēdamies netrokšņot, viņš līda uz leju. Tad pēk­šņi juta pie savas sejas karstu elpu. Kāda taustoša roka skāra viņa roku.

Skaidrīte! Nu, protams, viņa bija nākusi pa slepeno kanalizācijas eju.

— Ko mēs tagad iesāksim? — jautāja satriektais Ēriks, kad meitene, izstāstījusi visu, nometa ar dubļiem apšļakstīto lietus mēteli un izņēma no mātes tirgus so­mas maizi, žāvētu gaļu un kanniņu ar pienu.

— Strādāsim, Ērik, uzsaukums jāizlaiž. Žanis taču deva rīkojumu, lai tas rīt iziet tautā. Lai gestapo redz, ka mēs neesam pieveikti!

Apbrīnas pilns Ēriks konstatēja, ka viņas balss skan tikpat mierīgi kā parasti. Jā, šo meiteni, kas izgājusi pagrīdes bargo skolu, nekas nespēja salauzt. Tagad ne­bija laika sērot. Sāpes pārkausējās naidā, un cīņa tur­pinājās ar divkāršotu sparu.

Šai brīdī Ēriks skaidrāk nekā jebkad saprata, ka draudzenes raksturs mainījies un ka līdz ar to mainīju­šās viņu attieksmes. Senāk Skaidrīte bija tā, kurai bija nepieciešams atbalsts un vadība, tagad Ēriks pats smē­lās paļāvību un ticību meitenes skarbajā mierā.

— Par to es jau pats biju domājis. Bet Žanis pa­guva uzrakstīt tikai pusi. Lūk, kur teksts beidzas, — un Ēriks parādīja vēl mitro novilkumu: «…Slepkavošanas saraksti sastādīti. Ari tu esi šajā sarakstā! Bet tavus tu­viniekus, kam palaimēsies izbēgt no esesiešu lodes vai nāves gāzes tepat Latvijā, varmācīgi aizvedīs uz bumbu sprādzienos grūstošo Vāciju. Jekelns un Drekslers fīre­ram solījuši neatstāt Rīgā nevienu cilvēku, kas varētu sagaidīt atbrīvotājus …»

— Tev, Ērik, pašam jāpabeidz uzsaukums, — Skaid­rīte stingri noteica. — Es tev palīdzēšu.

Ēriks paņēma resno zīmuli, to pašu, ko, pierakstot ziņas no Maskavas, neskaitāmas reizes bija turējuši Žaņa pirksti. Palicis zem papīra Ostrovska grāmatu «Kā rūdījās tērauds», viņš ātri uzmeta pirmo teikumu:

«Tev, rīdziniek, ir tikai viens ceļš, lai glābtu savu dzīvību un brīvi …»

Viņi sēdēja, galvas kopā sabāzuši, cieši piekļāvušies viens pie otra, un bija tā, it kā zīmuli vadītu abu rokas:

«Rīgas strādniek! Organizē savā darba vietā aizsar­dzības grupas! Pasargā mašīnas un transporta līdzekļus no aizvešanas uz Vāciju! Izrādi bruņotu pretestību šuc- maņiem, kas grib aizdzīt jūgā tevi un tavu ģimeni! Bez žēlastības sit hitleriešus un aizsargu bandītus, kas liek mīnas zem Rīgas pamatiem! Ieročiem rokā palīdzi Sarka­najai Armijai ātrāk atbrīvot savu dzimto pilsētu!»