Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Secinājumu — jau vairs ne antiklerikālu, bet gan antireliģisku, līdz kādam nespēja nonākt Tomass Vingfīlds, autors liek izteikt sava romāna valdzinošajai varonei, Tomasa sievai, indiāņu princesei Otomi: «Dievs?- Nav nekāda dieva! Bija laiks, kad es, vīlusies savas tautas dievos, pievērsos jūsējam. Bet tagad es noliedzu un noraidu to!» (XXIX nodaļa). Tas ir izmisušas sievietes kliedziens, kas redz savas tautas bojā eju. Bet, kad Otomi uzzina par dēla nāvi — zēnu nogalinājis spānietis — un Tomass mēģina savu sievu mierināt ar vārdiem, ka «atriebība pieder dievam un nevis cilvēkam», viņa dusmās izsaucas: «Nav tiesa!» (XXXVIII nodaļa).

Tāpat kā Tomass Vingfīlds, arī indiāniete Otomi ir izdomāta persona. Hegarda romānā tā ir Anavakas (acteku zemes) valdnieka Montesumas jeb, kā viņu bieži sauc vēsturnieki, «acteku pēdējā valdnieka» meita. No mātes puses Montesumas meita mantojusi otomi tautas augstākā virsaiša titulu. Sai sakarā jāpiebilst, ka gadījumus, kad par indiāņu cilšu virsaišiem bijušas sievietes, min vairāku XVI gs. pirmās puses (t. i., tieši tā laika posma, uz kuru attiecas Hegarda romānā aprakstītie notikumi) iekarošanas karagājienu dalībnieki. Tā, piemēram, atskaitē par vienu no tā laika pašiem ievērojamāka­jiem karagājieniem, proti, par Ernando de Soto militāro ekspedīciju (1539. —1543.) uz Ziemeļamerikas dienvidaustrumu apgabaliem, tieši teikts, ka, pēc izlūku ziņām, vienu no šiem apgabaliem, kas atrodas gar Savanas upi (tā ietek Atlantijas okeānā ziemeļos no Florid^s) «pārvalda sieviete, dzīvo viņa apbrīnojami lielā pilsētā, viņai pakļauti daudzi apkārtējie virsaiši, un daži no tiem maksā viņai nodevas ar drānām, citi — ar zeltu». Tiesa, kad šīs senjoras īpašumos ienāca spāņi, izrādījās, ka viņas «galvaspilsēta» ir parasts indiāņu ciemats un zelta vietā viņa varēja tos «apdāvināt» tikai ar lielu daudzumu upes pērļu, bet ziņas par viņas varu savā tautā un tuvējās ciltīs izrādījās patiesas. [36]

Hegarda romāna kolektīvais varonis — otomi tauta — patiesi pastāvējusi un pastāv līdz mūsu dienām. Tā runā savu valodu, kas, pēc ievērojamā speciālista, meksi­kāņu valodu pazinēja Migela Mendisavalas klasifikācijas, pieder pie «lielotomi valodu grupas» [37] , kura krasi atšķiras no acteku valodu grupas. Pirms spāņu ienākšanas otomi tauta, kas dzīvoja Meksikas augstienē, atradās citā valodā runājošo acteku pakļautībā. Tai patiešām, kā stāsta Hegards, vajadzēja atrisināt grūtu jautājumu: vai nu atbalstīt actekus cīņā pret spāņiem, vai arī pāriet svešo iekarotāju pusē un cīnīties pret apspie­dējiem meksikāņiem, tā kā to izdarīja cita meksikāņu tauta — tlakskalieši. Otomi tauta sacēlās pret iekarotājiem un neaizgāja bojā, nesajaucās ar iekarotājiem spāņiem un nepieņēma viņu valodu un katoļticību kā vairums Meksikas iedzīvotāju: lielākā daļa otomi «ir sastinguši pagānismā» līdz mūsu dienām, lai gan formāli tie skaitās katoļticīgi.

XIX gs. 80. gados, neilgi pirms tam, kad Hegards ceļoja pa Meksiku, tur dzīvoja apmēram 600 000 otomi. Mūsu dienās otomi (precīzāk — otomi valodā runājošo) skaits sarucis līdz 300 000, jo viņu valodu varmācīgi izspiedusi spāņu valoda (tāpat tas noticis

ari ar citam indiāņu valodām). Otomi tagad, tapat ka spāņu konkistas laika, dzīvo Meksikas augstienē vairākos valsts galvaspilsētai tuvējos apgabalos.

Tādējādi Hegards, kas ceļojis pa Meksiku, lai ne tikai pēc grāmatām, bet arī per­soniski iepazītos ar zemi un tās iedzīvotājiem, savu varoni Otomi, īstu tautas varoni — nepakļautās Meksikas iemiesojumu — padarījis par otomi tautas virsaiti.

Sai tautas varonei Hegards nostata pretī vēsturisku personu, Ernando Kortesa pavadoni, padomnieci un mīļāko — indiānieti Marinu, kas atdeva savu dzimteni Anavaku nežēlīgo spāņu iekarotāju varā. Marinai romānā ir liela nozīme. Kaut arī Hegards uzskata Marinu par nodevēju, viņš tomēr apveltī to ar visai pievilcīgām īpašībām, šai ziņā pamatojoties uz konkistadora Bernala Diasa stāstījumu (Diass Marinu pazinis per­soniski).

Ar dziļām simpātijām Hegarda romānā tēlots Kvautemoks. Arī Kvautemoka ap­rakstā rakstnieks pamatojas uz Diasa vārdiem, kurš ar Meksikas nacionālo varoni, acteku pēdējo virsaiti, bija ticies ne vienu reizi vien. Montesumas pēctecis bija viņa brālis Kvit­lavaks, kas nomira četrus mēnešus pēc Montesumas bojā ejas, un tad par augstāko virsaiti kļuva Kvautemoks, viņa brāļadēls. «Bet šis stiprais un vīrišķīgais vadonis nespēja tikt galā ar indiāņu kopienu neuzticību, ko tās juta cita pret citu, — saka amerikāņu vēsturnieks Džordžs Vaijans. — Ja acteki apvienotos ar citām ciltīm, viņi pārspētu spāņus ar savu skaitlisko pārsvaru vien, bet viņi neapvienojās.» [38]

Autors savā grāmatā varoņa Tomasa Vingfīlda likteni saista ar vēsturisku personu — konkistadoru Bernalu Diasu, ko viņš tēlo kā godīgu un krietnu karavīru. Bernals Diass del Kastiljo jeb, kā viņam pašam patika sevi dēvēt, «pirmā iesaukuma konkistadors», satriecošā «Patiesā stāsta par Jaunās Spānijas iekarošanu» autors, piedalījās divās, Fransisko Kordovas un Huana Grihalvas jūras ekspedīcijās, kurās tika atklātas Jukatana un Meksika, un pavadīja Ernando Kortesu viņa pirmajā karagājienā uz Tenočtitlanu (Mehiko). Diass bieži tikās ar Montesumu, pazina arī Kvautemoku, acteku pēdējo augstāko virsaiti. «Bēdu naktī» (1520. gada 30. jūnija naktī) Diass atkāpās kopā ar Kortesu no sacēlušos acteku galvaspilsētas, kopā ar viņu devās otrreiz uz Tenočtitlanu un bija «lielās Mehiko pilsētas» krišanas aculiecinieks. Vēlāk viņš, būdams jau virsnieks, pieda­lījās vairākos citos iekarošanas karagājienos.

Tāpat kā romāna «Montesumas meita» varonis, arī Bernals Diass savu «Patieso stāstu» uzsāka sirmā vecumā. Būdams apveltīts ar lielisku atmiņu, viņš uzrakstīja grā­matu, kas ir patiesa ne tikai vispārīgos vilcienos, bet arī detaļās, radot monumentālu darbu, kas vairākus gadsimtus noderējis par svarīgu pirmavotu Meksikas atklāšanas un iekarošanas vēsturē.

Acteku reliģiskā kulta raksturošanai Hegards, kā viņš pats norāda grāmatas pie­zīmēs, izmantojis «brāļa» Bernardino de Saaguna grāmatu. Spāņu mūks un misionārs Bernardino de Saaguns XVI gs. vidū savācis un apstrādājis plašu materiālu par acteku vēsturi. Sava darba ilustrēšanai viņš piesaistījis vairākus meksikāņu māksliniekus. Saaguna manuskripts «Jaunās Spānijas vispārīgā vēsture» pirmoreiz publicēts (bez zīmējumiem) 1829. gadā, bet meksikāņu darinātie zīmējumi — tikai XX gs. sākumā (t. i., pēc tam, kad romāns «Montesumas meita» jau bija uzrakstīts). Pārņemot no fanātiskā katoļa Saaguna aprakstus par acteku baismo kultu ar cilvēku masveida upurēšanu, Hegards tomēr liek savam varonim izdarīt tālejošu, pret katolicismu vērstu secinājumu: «Kas tad galu galā ir ļaunāk — upurēt dieviem cilvēkus vai spīdzināt tos inkvizīcijas pagrabos un dzīvus iemūrēt klosteru sienās?» (XIV nodaļa).

«Montesumas meita» pēc savas mākslinieciskās vērtības izceļas to neskaitāmo romānu vidū, kas veltīti konkistas, t. i., Vestindijas atklāšanas un iekarošanas laikme­tam. Tas pozitīvi atšķiras arī ar to, ka romāna autors uzmanīgi izpētījis vēsturiskos un etnogrāfiskos materiālus, kas saistīti ar viņa risināto tematu, un personiski, ne tikai pēc ģeogrāfiskiem aprakstiem, iepazinies ar tiem Meksikas rajoniem, kur darbojas viņa varoņi. Un tāpēc Hegards pratis savā grāmatā radīt spilgtus un atmiņā ilgi paliekošus senās Meksikas dabasskatus, kā arī pareizas šīs zemes ļaužu sadzīves ainas.