Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

— Bet tagad, ser, es palūgšu jūsu pierādījumu.

Es novilku no pirksta loloto gredzentiņu un iedevu Lilijai, kas apsēdās pie galda un sāka to uzmanīgi pētīt sveces gaismā. Un, kamēr Lilija tā sēdēja, es ieraudzīju, ka viņa joprojām vēl ir ļoti skaista: laika plūdumā viņas skaistums nebija vītis, lai gan viņai jau bija trīsdesmit astoņi gadi, vienīgi seja bija kļuvusi skumjāka. Tāpat es ievēroju, ka viņa centās gan neizrādīt savas jūtas, bet, aplūkojot gredz;enu, viņas krūtis sāka cilāties straujāk un roka trīcēja.

— Pierādījums ir īsts, — viņa beidzot ierunājās. — Man šis gredzens ir pazīstams; to nēsāja vēl mana māte. Tiesa, kad es to redzēju pēdējo reizi, tas nebija tik nodilis. Pirms daudziem gadiem es to kā mīlas ķīlu iedevu kādam jauneklim, kam biju solījusies. Bez šaubām, arī viss jūsu stāsts ir patiess, ser. Pateicos par jūsu laip­nību, — jums bija jāveic garš ceļš, lai to pastāstītu. Jā, stāsts ir skumjš, ļoti skumjš! Un tagad, ser, tā kā es nevaru jūs atstāt šai mājā, kur dzīvoju viena, un tuvumā nav nevienas viesnīcas, es sūtīšu kādu kalpu jūs pavadīt uz sava brāļa mājām, kas atrodas nedaudz vairāk kā jūdzi no šejienes, ja vien, — viņa mazliet vilci­noties nobeidza, — ja vien jums ceļš jau nav zināms. Tur jūs uzņems, kā pieklājas, un jūsu mirušā drauga māsa, Mērija Bozarde, būs priecīga dzirdēt par brāļa dīvainajiem piedzīvojumiem no jūsu mutes. ,

Es noliecu galvu un sacīju:

— Vispirms, senjora, es gribēju dzirdēt atbildi uz sava mirušā drauga pēdējo lūgumu un vēsti.

\ — Atbildēt mirušajiem ir bērnišķīgi, ser.

— Un tomēr es lūdzu jūs atbildēt, jo mans uzdevums bija sa­ņemt atbildi.

— Kā skan ieraksts šai gredzenā, ser?

— Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdī kas ir tuvi, —

es nestomīdamies atbildēju un nākošajā brīdī būtu sev vai mēli nokodis.

— Ai, jūs zināt pat to! Acīmredzot jūs esat nēsājis gredzenu daudzus mēnešus un esat iemācījies ierakstu. Labi, ser, es atbil­dēšu. Lai arī mēs bijām tālu viens no otra un lai arī es varbūt gla­bāju sirdī atmiņas par to, kurš nēsāja šo gredzenu un kura dēļ esmu palikusi neprecējusies, liekas, ka viņš savu sirdi ir atdevis citai — kādai mežonei, kas kļuva par viņa sievu un viņa bērnu māti. Tāpēc mana atbilde uz jūsu mirušā drauga lūgumu būs šāda: es piedodu viņam, bet no dotā zvēresta atsakos šodien un uz visiem laikiem, kā to izdarīja viņš, un, cik nu vien tas manos spē­kos stāvēs, pacentīšos aizmirst mīlestību, ko jutu, jo viņš to atrai­dījis un pazemojis.

Lilija piecēlās, izdarīdama ar rokām kustību, it kā izrautu kaut ko no krūtīm un aizsviestu, vienlaikus ļaudama gredzenam nokrist uz grīdas.

Es dzirdēju gredzenu krītam, un mana sirds pamira. Tātad, lūk, kā viss beidzās! Saprotams, viņai bija taisnība, lai gan tagad es

sāku vēlēties, kaut nebūtu bijis tik atklāts, jo sievietes palaikam labprātāk piedod melus nekā šādu atklātību.

Es nespēju runāt — mēle man bija kā sastingusi. Mani pārņēma dzijas skumjas un nogurums. Es noliecos, sameklēju gredzenu un, uzvilcis to atkal pirkstā, pagriezos uz durvju pusi, pamezdams pēdējo skatienu uz šo sievieti, kas bija mani atraidījusi. Pusceļā es acumirkli apstājos, apdomādams, vai nepateikt viņai, kas es esmu, bet tūlīt nospriedu, ka reiz jau es, būdams miris, nespēju viņu iežēlināt, tad kādu žēlastību gaidīt man, dzīvajam? Nē, viņai es esmu miris un tāds arī palikšu.

Es jau stāvēju uz sliekšņa, kad piepeši izdzirdu kādu balsi, Lilijas balsi, un tā bija maiga un laba.

— Tomas, — teica šī balss, — Tomas, pirms tu aizej, vai tu nepaņemsi no manis norēķinu par zeltu, mantām un zemi, ko no­devi manā glabāšanā?

Pārsteigts es apgriezos un pamiru. Lilija, pastiepusi rokas, lēni man tuvojās.

— Ai neprāti! — viņa klusu čukstēja. — Vai tiešām tu cerēji tik neveikli apmānīt sievietes sirdi? Tu taču runāji par dižskābardi mūsu dārzā, tik viegli atradi ceju šai tumšajā istabā un pateici gredzena ierakstu tādā pašā balsī kā tas, kas tik ilgi bija miris. Tad klausies: es piedodu tavam draugam lauzto zvērestu, jo viņš godīgi atzinās savā vainā. Vīrietim taču grūti nodzīvot vienam tik daudz gadu, un svešās zemēs ar ikvienu var notikt neparastas lietas. Un vēl es teikšu: es joprojām viņu mīlu, tāpat kā viņš, šķiet, mīl mani, lai gan patiesībā es esmu par vecu mīlai, kuru gaidīju tik ilgi un jau vairs necerēju šai saulē sagaidīt.

Tā runāja Lilija šņukstēdama, līdz es slēdzu viņu savās rokās un viņa apklusa. Un tomēr, kad mūsu lūpas saskārās, es iedomājos Otomi, atcerējos viņas vārdus un arī to, ka viņa atņēma sev dzī­vību tieši šai pašā dienā pirms gada.

Cik labi, ka mirušie neredz dzīvos!

Vēl atlicis pavisam maz ko stāstīt. Mans vēstījums tuvojas galam, un es esmu priecīgs par to, jo esmu taču ļoti vecs un rakstīt man nākas visai grūti, tik grūti, ka izgājušo ziemu ne reizi vien nodomāju, ka pametīšu aizsākto.

Kādu laiciņu mēs ar Liliju sēdējām, nebilzdami gandrīz ne vārda, tai pašā istabā, kur es pašreiz rak­stu, jo mūsu lielais prieks un citas kopā ar to uzplū­dušās jūtas liedza mums runāt. Bet pēc tam, it kā vienotas brāzmas dzīti, nokritām ceļos un pateicā­mies debesim par to, ka tās ļāvušas mums abiem piedzīvot šo neparasto tikšanos.

Bijām tik tikko piecēlušies kājās, kad ārpusē iz­dzirdām troksni, un tūlīt istabā ienāca apaļīga dāma cienīga džentlmeņa un divu pusaudžu, zēna un mei­tenes, pavadībā. Tā bija mana māsa Mērija, viņas vīrs — Lilijas brālis Vilfrīds Bozards un viņu dzīvi pa­likušie bērni Rodžers un Džoanna. Nopratusi, kas bija viņas viesis, Lilija tūlīt bija aizsūtījusi veco Džonu ar ziņu, ka atbraucis kāds cilvēks, kuru viņi visi priecāšoties redzēt, un viņi pasteidzās ierasties, pat nenojauzdami, ko atradīs priekšā.

Sākumā viņi netika gudri, jo es patiesi biju stipri pārvērties un bez tam istabā bija patumšs, tā ka viņi izbrīnījušies stāvēja istabas vidū, mēģinādami uzmi­nēt, kas gan varētu būt šis svešinieks.

— Mērij! — beidzot es ierunājos, — Mērij, mā- siņ, vai tu mani nepazīsti?

Skaļi iekliegdamās, viņa metās manos apkampie­nos un sāka raudāt, tāpat kā to viņas vietā būtu darījis jebkurš no mums, ja kāds mīļš cilvēks, kuru visi uzskatījuši par mirušu, pēkšņi būtu parādījies mūsu acu priekšā sveiks un vesels, bet viņas vīrs saķēra mani aiz rokas un aiz jūtu pārpilnības izmisīgi lādējās, kā to aizkustinājumā mēdz darīt dažs labs vīrietis. Vienīgi bērni vienaldzīgi stāvēja maliņā un neizpratnē skatījās manī, līdz es pasaucu meiteni, kas jau tagad stipri līdzinājās savai mātei, kāda tā bija, kad mēs šķīrāmies. Es noskūpstīju viņu un sa­cīju, ka esmu viņas tēvocis, par kuru viņai droši vien nācies dzirdēt, ka tas miris pirms daudziem gadiem.

Tad nu manu zirgu, kas visu šo laiku bija aizmirsts, ieveda stalli, bet mēs sēdāmies pie vakariņu galda. Man šis vakariņas šķita neparastas, un pēc maltītes es sāku iztaujāšanu.

Tikai tagad es uzzināju, ka visa bagātība, ko man bija atstājis mans vecais saimnieks Fonseka, bija pienākusi pilnīgi neskarta un, pateicoties Lilijas rūpēm, neizmērojami pieaugusi. Lilija gan­drīz nekā nebija iztērējusi savām vajadzībām, uzskatot, ka šī nauda uzticēta viņas glabāšanā un nav viņas īpašums. Kad baumas par manu bojā eju likās apstiprināmies, mana māsa Mērija saņēma savu daļu no maniem īpašumiem un par šiem līdzekļiem iepirka dažus brīvus zemes gabalus tepat kaimiņos, Iršemā un Hiden- hemā, kā arī mežu un Tindeilholas muižu Dičingemā un Brumā. Es pasteidzos pateikt, ka dāvinu viņai šīs zemes, jo arī bez tām man visa laba bija vairāk nekā pietiekami. Šie vārdi sevišķi tīkami bija viņas vīra Vilfrīda Bozarda ausij, jo vai tad viegli nākas šķir­ties no tā, ko daudzu gadu gaitā esi pieradis uzskatīt par savu.