Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Pēc tam man pastāstīja par visu pārējo: par mana tēva pēkšņo nāvi; par to, kā negaidītais zelta sūtījums paglābis Liliju no pie­spiedu precībām ar manu brāli Džefriju; kā tas uzsācis sliktu dzīvi, kas novedusi viņu nāvē trīsdesmit viena gada vecumā; par Lilijas tēva, mana vecā naidnieka skvaira Bozarda nāvi, kas nomiris pēk­šņā dusmu lēkmē, triekas ķerts. Pēc viņa nāves Lilijas brālis ap­ņēmis Mēriju, bet pati Lilija, samaksājusi parādu nastu, ko mans brālis Džefrijs bija uzkrāvis mantojumam, un, atpirkuši Mērijas daļu, pārvākusies uz dzīvi Lodžā. Un te, Lodžā, viņa arī bija dzīvo­jusi visus šos gadus kā skumja un vientuļa, bet nebūt ne nelaimīga sieviete, jo viņa daudz laika ziedojusi labdarībai. Kā Lilija pati man vēlāk atzinās, viņa būtu iestājusies klosterī un nodzīvotu tur mierā savas dienas, ja nebūtu bagātības un plašo zemes īpa­šumu, kas viņai bija jāpārvalda kā manai mantiniecei. Tā kā es viņai biju zudis un miris, par ko viņa bijusi pārliecināta, jo līdz Dičin- gemai bija nonākušas ziņas par karakas bojā eju, viņa vairs nebija domājusi par precēšanos, lai gan daudz cienījamu cilvēku tīkojuši pēc viņas rokas.

Ja neskaita vēl tādus jaunumus kā bērnu dzimšanu vai miršanu vai arī stāstu par stipro vētru un plūdiem, kas tanīs dienās pār­plūdinājuši Bangeju un visu Veivnijas ieleju, tad tas arī bija viss, ko varēja pastāstīt mani tuvinieki, kuri no pašas jaunības līdz brieduma gadiem bija nodzīvojuši klusi un mierīgi. Tādus notiku­mus kā karaļa kronēšanu vai nāvi un politiskas lietas, kā, piemē­ram, Romas pāvesta varas krišanu vai arī klosteru izlaupīšanu, kas joprojām vērsās plašumā, es te neminu.

Tad bija pienākusi mana kārta, un es sāku visu no paša gala. Un nu vajadzēja paraudzīties uz manu klausītāju sejām! Visu nakti, līdz strazdu dziesma nomainīja lakstīgalu pogošanu un austrumos atplauka pirmā blāzma, es sēdēju līdzās Lilijai un stāstīju savus pie­dzīvojumus, bet tā arī nepaspēju pabeigt. Mēs devāmies uz dusu mums sagatavotajās istabās, un no rīta es atkal atsāku savu stāstu. Kā liecību tā patiesumam es parādīju zobenu, kas bija pie­derējis Bernalam Diasam, lielo smaragdu kaklarotu, kuru man bija iedevis Kvautemoks, un dažas no savām rētām. Es vēl nekad nebiju redzējis tik izbrīnījušās sejas! Kad stāstīju par otomi cilts sieviešu pēdējo upuri vai par to, kā briesmīgā nāvē, cīnoties pats ar sava ļaunuma radītajiem rēgiem, gāja bojā de Garsija, mani klausītāji šausmās iekliedzās, bet, kad pastāstīju par Izabellas de Sigvensas, Kvautemoka un -savu dēlu nāvi, viņi raudāja aiz žē­luma.

Tomēr visu es nevarēju šai sabiedrībai stāstīt. Šis tas no mana stāsta bija domāts tikai Lilijai, un, kā vīrs būtu runājis ar vīru, es viņai pastāstīju par to, kas man bijis ar Otomi, jo jutu, ka, tagad slēpjot viņai kaut ko, mūsu starpā nekad nebūs pilnīgas uzticības. Tāpēc es nenoklusēju ne par savām šaubām un bažām, ne par to, kā es mācījos mīlēt Otomi un kā viņas skaistums un maigums bija mani apbūris jau pirmajā tikšanās reizē Montesumas galmā, ne arī to, kas notika uz ziedokļa.

Kad es biju beidzis, Lilija pateicās man par godīgumu un sa­cīja, ka vīrieši šādās lietās acīmredzot esot citādi nekā sievietes, jo viņai, piemēram, gan neesot bijis jācīnās ar citiem mīlas kārdi­nājumiem. Bet, ja jau reiz mūs tādus radījis dievs un daba, mums neesot tiesību viens otram kaut ko pārmest vai uzskatīt par tikumu to, kas neesot nekas cits kā tieksmes trūkums. Vēl vairāk — Otomi, neraugoties uz viņas pagānisma grēku, acīmredzot bijusi patiesi cēlsirdīga sieviete, kas spējusi apžilbināt vīriešu acis un mīlestī­bas vārdā izdarīt to, ko viņa, Lilija, nekad neuzdrošinātos. Un beigu beigās, man bijis jāizvēlas starp laulībām un ātru nāvi, un, devis svešzemju princesei tik lielu zvērestu, es patiešām būtu bijis nekrietns, ja būtu viņu pametis, kad briesmas bijušas garām. Tāpēc viņa, Lilija, nodomājusi nerunāt vairs par šīm lietām un nebūt greizsirdīga, ja es joprojām domāšot par šo savu mirušo sievu ar maigumu.

Visu to Lilija man paskaidroja ļoti maigi, veroties manī ar savām tīrajām un godīgajām acīm, kādas vienmēr manā iztēlē rotā eņģeļu gaišās sejas. Un asaras iemirdzējās šajās acīs, kad es stāstīju viņai par smagajām bēdām, ko man nesa pirmdzimtā nāve un pārējo manu dārgo zaudējums. Tikai pēc dažiem gadiem, kad

Lilija vairs necerēja kļūt māte, viņa kļuva greizsirdīga uz maniem mirušajiem dēliem un uz manu nezūdošo mīlestību, kādu es jutu pret tiem.

Vēsts par manu atgriešanos un maniem neparastajiem piedzī­vojumiem indiāņu zemē aizlidoja tālu. Ļaudis brauca šurp jūdzēm, jā, pat no Noričas un Jarmutas, lai redzētu mani, un es biju spiests atkārtot stāstījumu, līdz beidzot man tas apnika.

Svētās Marijas baznīcā Dičingemā tika noturēts pateicības dievkalpojums par manu izglābšanos no daudzām briesmām uz saus­zemes un jūras, bet tas jau vairs nenotika pēc Romas kanoniem, jo, kamēr es atrados tālumā, katoļu svētie bija krituši tāpat kā Ana­vakas dievi. Anglija bija nometusi Romas jūgu, un es, lai arī daži man nepiekrīt, par to priecājos no sirds, tālab ka diezgan biju pieredzējis garīdzniecības intrigas un nežēlību.

Pēc dievkalpojuma, kad visi bija izklīduši pa mājām, es no Bozardu muižas, kur uzturējos kā manas māsas un viņas laulātā drauga viesis līdz mūsu kāzām ar Liliju, atgriezos tukšajā baznīcā. Un te jūnija vakara rēnajā gaismā es nokritu ceļos pie tēva un mātes kapa, un mana dvēsele tiecās uz debesīm, kur viņi bija at­raduši mūžīgu dusu, un uz dievu, kas viņus sargā. Mani pārņēma dziļš miers. Es sapratu, cik neprātīgs bijis mans jaunekļa gados dotais zvērests atriebt de Garsijam. Es redzēju, ka, tāpat kā koks izaug no sēklas, tā arī visas manas likstas bija radušās no šī zvē­resta. Bet pat tad es nevarēju citādi kā nīst de Garsiju, tāpat kā nevaru to nenīst līdz šim brīdim. Bija taču gluži dabiski, ka es vēlējos atriebties savas mātes slepkavam, lai gan atriebību būtu bijis labāk atstāt cita rokā.

Pie mazajām baznīcas durvīm es satiku Liliju, kas te kavējās, zinādama, ka esmu šeit, un mēs sākām runāt.

— Lilij, — es viņu uzrunāju. — Man gribētos tev pajautāt, vai pēc visa, kas bijis, tu ņemsi par vīru tādu necienīgu cilvēku, kāds esmu es?

— Es to apsolīju pirms daudziem gadiem, Tomas, — viņa at­bildēja ļoti klusu un pietvīka kā roze, kuru es tai brīdī ieraudzīju līdzās viņai uz kapa, — un neesmu pārdomājusi. Ilgus gadus es uzskatīju tevi par savu vīru, lai gan domāju, ka tu vairs neesi starp dzīvajiem.

— Varbūt tas ir vaifāk, nekā esmu pelnījis, — es sacīju. — Bet, ja tu esi ar mieru, tad saki man, kad tas notiks, jo mēs taču vairs neesam no jaunajiem un mums nav laika vilcināties.

— Kad vien vēlies, Tomas, — teica Lilija, likdama savu roku manējā.

Nedēļu pēc šī vakara mēs kļuvām vīrs un sieva.

Un tā mans stāsts nu ir galā. Dievs, kas vēlēja man tik skumju un vētrainu jaunību un jau agri lika man nobriest par vīrieti, ir bezgalīgi aplaimojis mani vīra gados un vecumā. Šeit, svētītajā Veivnijas ielejā, izņemot vienīgi rūgtās atmiņas un ilgas pēc miru­šajiem, kuras mazināt nestāv laika spēkos, pār manu sirmojošo galvu aizlidoja laimes, klusuma un miera pilni gadi. Ar katru gadu es arvien dziļāk izjutu patiesas mīlas laimi, jo retam ir lemts dabūt tādu sievu, kāda bija manējā. Likās, ka jaunības sirdssāpes un izmisums tikai bija padarījušas vēl cēlāku šo cildeno dvēseli, tā ka tā jau šķita gandrīz vai dievišķīga. Bet vienas bēdas mūs pie­meklēja — mūsu vienīgais bērniņš nomira, un mums bija lemts aiziet no šīs pasaules, neatstājot bērnus. Un šajās bēdās Lilija, kā es jau tiku teicis sava stāsta sākumā, atkal reizi parādīja, ka viņa ir tikai sieviete. Citādi starp mums nebija nevienas ēnas. Roku rokā mēs soļojām pretī dzīves vakaram, līdz beidzot mana sieva sirmā vecumā mani atstāja: ziemassvētku naktī viņa apgūlās man līdzās un no rīta vairs nepamodās.