Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Es sēroju no visas sirds, bet šīs bēdas jau vairs nespēja līdzinā­ties jaunekļa gadu sāpēm, jo laiks un ieradums notrulina laicīgās bēdas. Bez tam es zināju un zinu tagad, ka mēs šķiramies uz neilgu laiku. Drīz es došos pie Lilijas, un tālais ceļš mani nebaida. Nāves bailes mani beidzot atstājušas, kā tās atstāj visus, kas nodzīvo garu mūžu un nožēlo savus grēkus. Ar prieku es došos uz debesu vārtiem un ļaušos visuvarenā rokai, kas glāba mani no ziedokļa un izvadīja neskartu cauri visām vētrainās dzīves briesmām.

1502. gadā, desmit gadu pēc tam, kad Kristofors Kolumbs ar spāņu flotili nonāca amerikāņu Vidusjūrā, ievadot «Vestindijas» atklā­šanu. viņš pirmoreiz virzījās uz rietumiem no Lielajām Antiļu salām un sasniedza Centrālamerikas krastu pie Hondurasas līča. Gan iepriek­šējos desmit gados atklātajās Antiļu salās, gan arī «Cietās Zemes» (Dien­vidamerikas) krastos spāņu jūras braucēji un kolonizatori, pēc Ko- lumba izteicieniem, bija redzējuši «nabadzīgus cilvēkus, kam trūka visnepieciešamākā un kas staigāja apkārt kaili, kā no mātes miesām nākuši, un vienīgi sievietes ap gurniem nēsāja auduma gabalu, kas tik tikko sedza viņu kailumu». Bet 1502. gadā Kolumba karavellai Hondurasas līcī tuvojās dīvaina laiva, tā bija plata un ļoti gara piroga — vienkoce, kas bija izdobta no kāda milzīga koka stumbra. Laivas vidū uz paaugstinājuma lielām lāpām segtā teltī sēdēja «kasiks» (vecākais) līdz ar sievietēm un bērniem, pie kam pieaugušie «visi bija ģērbušies labās drānās». Laivas dibenā atradās «raibi kokvilnas au­dumi, bezpiedurkņu krekli, priekšauti, bronzas cirvji un zvaniņi, vara kausēšanas tīģeļi ar vāciņiem . .. koka zobeni, kuru asmeņi bija dari­nāti no asām akmeņu šķembām, kas prasmīgi bija saspraudītas kokā … glīti apdarināti bronzas un koka virtuves trauki un lieli kakao pupiņu krāj umi».

Pēc antropoloģiskā tipa vienkocē sēdošie cilvēki stipri atšķīrušies no Anti|u salu indiāņiem, kurus spāņi jau pazina it labi.

Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija «Citas Pasaules» īstenie vēstneši — maiju indiāņi, bet varbūt arī acteki, cilvēki no Jaunās Pasaules aug­stās kultūras zemēm. «Civilizētie» atnācēji no Vecās Pasaules šīs zemes vēl nepazina. Bet Kolumbs tolaik šīs tikšanās nozīmi vēl neizprata.

Kad dženovietis 1498. gadā atklāja līdz tam nepazītas lielas upes (Orinoko) deltu, viņš sāka šaubīties, vai, virzoties uz rietumiem, viņš patiesi sasniedzis Austrumāziju. Negaidītā tikšanās Hondurasas līcī ar augstas kultūras pārstāvjiem uz laiku gan izkliedēja Kolumba šaubas. Bet, ja viņš patiesi atradās pie Austrumāzijas krastiem starp 15 — 20° ziemeļu platuma, tad taču dienvidos, pie ekvatora noteikti bija jābūl «Zelta Hersonesai» (Malakas pussalai), bet pie pussalas — jūras ceļam no «Rietumu» okeāna uz Indijas okeānu — tātad tiešam ceļam uz «Dienvidu Indiju». Tāpēc Kolumbs nogriezās uz dienvidiem un, saprotams, nesasniedza Indiju, bet uzdūrās milzīgai sauszemes bar­jerai, kas aizšķērsoja tiešo jūras ceļu uz Indiju. Tas bija Centrālame­rikas zemes šaurums.

Taču tuvākā senas kultūras zeme, no kurienes, liekas, bija nākusi dīvainā piroga, nebija vis dienvidos, bet gan ziemeļos no tās vietas, kur toreiz flotile bija izmetusi enkuru: tā bija maiju zeme, kas atra­dās rietumos no Klibas, Jukatanas pussalā. Bet aiz Jukatanas sākās cita senas un augstas kultūras zeme — Meksika, kur XV gs. bija izveidojusies indiāņu cilšu apdzīvotā plašā acteku valsts.

Kolumba kļūdainais pieņēmums uz piecpadsmit gadiem aizkavēja spāņu konkistadoru virzīšanos uz rietumiem no Kubas. Tikai tad, kad spāņu lielmaņi un viņu līdzskrējēji Lielajās Antiļu salās izmantojamās zemes un iekarotos indiāņus bija sadalījuši savā starpā, laimes meklē­tāju pūļi — nabadzīgie idalgo un vienkārši «pikaro» (blēži), kas ap 1517. gadu bija sapulcējušies Kubā, devās, uz rietumiem.

Šo momentu — Meksikas konkistas, t. i., iekarošanas, sākumu — ari izvēlējies R. Hegards, lai sava romāna «Montesumas meita» dar­bību pārceltu no Anglijas un Spānijas uz Meksiku.

Henrija Raidera Hegarda (1856. —1925.) spalvai pieder liels skaits piedzīvojumu un vēsturisku romānu, kas labi pazīstami daudzās zemēs. Hegarda grāmatas tulkotas arī krievu valodā.

Labākajiem Hegarda darbiem raksturīgs saistošs sižets un smalki vērpta intri­ga. Bet līdz ar to Hegarda vēsturiskajiem romāniem ir arī daudz trūkumu. Ne visos savos darbos rakstnieks pareizi apgaismo vēsturisko notikumu gaitu, nereti bez ievērī­bas atstāj svarīgas aprakstāmā perioda īpatnības, nevajadzīgi lielu uzmanību veltījot nenozīmīgiem notikumiem. Dažkārt rakstnieks vēsturiskas personas vērtē vienpusīgi un subjektīvi.

«Montesumas meita» pozitīvi atšķiras no citiem rakstnieka darbiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs ir absolūti pareizs vēsturisks vēstījums. Nav jāaizmirst, ka tas ir romāns, tātad darbs, kurā nozīmīga vieta pieder autora izdomai.

Tomēr grāmatas un dokumentus Hegards izmantojis, prasmīgi atlasot būtiskus vēsturiskus faktus, veiksmīgi savijot patiesi eksistējošu un izdomātu varoņu likteņus ar zemes pamatiedzīvotāju ciņu pret svešzemju iekarotājiem.

To romānu vidū, kuru sižets ņemts no lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta, «Mon­tesumas meita» ir viens no labākajiem. Sevišķi pievilcīgas ir divas šim romānam rakstu­rīgas iezīmes, kas to krasi atšķir no buržuāzisko pseidovēsturisko «koloniju» romāniem. Pirmā no šīm iezīmēm ir dziļā līdzjūtība Meksikas apspiesto tautu atbrīvošanās cīņai pret eiropiešu kolonizatoriem, šinī gadījumā pret spāņu konkistadoriem, otrā — spilgta antiklerikāla iezīme. Piedzīvojumu romāni, kas pārplūdināja un joprojām pārplūdina grāmatu tirgu rietumos, parasti izceļ «balto» (t. i., eiropejiskas cilmes) cilvēku pārā­kumu pār «krāsainajiem» un tēlo cietsirdīgos kolonizatorus kā augstākās kultūras un «kristīgās morāles» nesējus. Nekā tamlīdzīga neatradīsim Hegarda grāmatā.

Rakstnieks jūt dziļas simpātijas pret Meksikas pamatiedzīvotājiem. Viņa varoņi, indiāņi, bieži vien ir gudrāki, cēlāki un vīrišķīgāki par eiropiešiem.

Romāns «Montesumas meita» ir izdomātas personas Tomasa Vingfīlda atmiņu stāstījums. Lai gan Tomass dzimis Anglijā, viņa dzīslās rit jauktas asinis: viņa tēvs ir anglis, kas kādreiz dzīvojis Spānijā un tur ticis «svētās inkvizīcijas» vajāts, māte — spāniete, kas mirst no spānieša, sava brālēna rokas. Savas «atmiņas» Tomass raksta sirmā vecumā, tūlīt pēc tam, kad protestantiskā Anglija bija sagrāvusi katoliskās Spānijas «Neuzvaramo armādu» (1588.). Tāpēc Hegards sava romāna varonim pamatoti piedēvē antikatolisku un spāņiem naidīgu noskaņojumu. Spāņi «n?ca ar tādu ciet­sirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādījusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus» (I nodaļa). Un pašā Spānijā «dzīvo velni, kas spī­dzina vīriešus un sievietes un Kristus vārdā viņus dzīvus sadedzina» (II nodaļa).

Hegards netēlo savu varoni kā karojošu ateistu (un to vēsturiski būtu grūti attais­not), ne arī kā stingru puritāni, kas fanātiski noliedz visas baznīcas, izņemot savu, un visas ticības, izņemot to, pie kuras pieturas viņa draudze. Pēc autora ieceres Tomass Vingfīlds ir parasts XVI gs. angļu kristietis. Tomēr ir brīži, kad viņš sāk saprast, ka jebkura baznīca — vienalga, vai kristīgo vai pagānu — ir truls un nežēlīgs spēks, kas prasa cilvēku upurus.