Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Es paslēpu seju rokās un lūdzu visuvareno, kas visus šos gadus bija mani sargājis, aiztaupīt man šo pēdējo, rūgto vilšanos. Es biju bēdu sagrauzts un jutu, ka vairāk izturēt nespēju. Ja arī Lilija man zudusi, tad, es domāju, vislabāk būtu arī man nomirt, jo vairs nekas nav palicis, kā dēļ būtu vērts dzīvot.

Tā es lūdzos kādu brīdi, trīcēdams kā apšu lapa, un, kad atkal pacēlu galvu un pagriezos uz māju pusi, lai iztaujātu tās iedzīvo­tājus, vienalga kas tie arī būtu, un uzzinātu patiesību, krēsla jau bija nolaidusies, un klau! tuvu un tālu sāka pogot lakstīgalas. Es klausījos lakstīgalu dziesmā, un klausoties manī pamodās atmiņas, kas satrauca mani, bet kālab — to es sākumā nevarēju saprast. Tad pēkšņi man gara acu priekšā pavērās brīnišķīgās istabas Mon- tesumas pilī Tenočtitlanā, un es redzēju sevi aizsapņojušos guļam zeltītā gultā. Tagad es zināju, ka esmu dievs Teskatlipoka un ka nākošajā rītā tikšu upurēts. Es gulēju nomākts un beidzot aizmigu. Sapnī es redzēju, ka stāvu tai pašā vietā, kur stāvēju šonakt, un Anglijas puķu smarža kairina man nāsis tāpat kā šajā naktī, bet lakstīgalu saldās dziesmas skanēja manās ausīs tieši tāpat kā šai stundā. Es sapņoju, ka tikām, kamēr nodevos apcerei un klausījos, pāri ošu un ozolu zaļajiem vainagiem pacēlās mēness — lūk! tas jau mirdzēja pie debesīm. Sapnī man šķita, ka dzirdu dziesmas ska­ņas uz pakalna …

Bet te es pamodos no sen zudušā sapņa un pagātnes vīzijas, jo, tā stāvot, izdzirdu, ka otrpus pakalnam sāka dziedāt maiga sievietes balss. Nē, es nebiju zaudējis prātu. Es dzirdēju to skaidri, un, dziedātājai kāpjot lejā pa kraujo nogāzi, skaņas nāca aizvien tuvāk. Drīz tās bija jau tik tuvu, ka es varēju izšķirt skumjās dziesmiņas vārdus, kurus atminos vēl līdz šai baltai dienai.

Mēnesnīcā es varēju redzēt sievietes stāvu; tā bija liela un stalta, ģērbusies baltā tērpā. Pēc brīža viņa pacēla galvu, vērodama sikspārņa lidināšanos, un mēness gaisma apmirdzēja viņas seju. Tā bija Lilijas, manas zaudētās mīļās seja, joprojām daiļa, lai arī mazliet novecojusi un dziļu skumju apdvesta. Es skatījos, un mani šis skats tik dziļi satrieca, ka es būtu pakritis, ja nebūtu pieķēries pie zemā žodziņa. No krūt ; m man izlauzās dobjš vaids.

Sieviete izdzirda manu vaidu un pārtrauca dziesmu. Ieraudzījusi vīrieša augumu, viņa apstājās un pagriezās, lai bēgtu. Taču es stāvēju gluži nekustīgi, un ziņkāre uzvarēja viņas bailes. Viņa pienāca tuvāk un paklusā, maigā balsī, kuru es tik labi atminējos, ievaicājās.

— Kas te klaiņo tik vēlu? Vai tas esi tu, Džon?

Dzirdot šos vārdus, manī atkal pamodās agrākās bailes. Bez šaubām, viņa ir precējusies un Džons ir viņas vīrs! Es biju atradis viņu tikai tādēļ, lai zaudētu uz mūžu.

Un pēkšņi man iešāvās galvā doma neatklāt sevi, līdz nebūšu uzzinājis visu patiesību. Cenzdamies palikt krūmu ēnā un stāvē­dams tā, lai mēness nekristu man sejā, es paspēru soli uz priekšu, zemu paklanījos kā galants spāņu kavalieris un pārvērstā balsi ierunājos lauzītā angļu valodā, kā to būtu darījis spānietis.

— Kundze! — es sacīju. — Man ir tas gods runāt ar dāmu, kuru agrākus laikus sauca par senjoru Liliju Bozardi, vai ne?

— Jā, tā mani sauca, — viņa atbildēja. — Ko jūs no manis vēlaties, ser?

Es atkal notrīcēju, bet savaldījos un droši turpināju:

— Iekams es atbildu, senjora, atjaujiet man uzdot vienu jautā­jumu. Vai jūs joprojām saucaties šai vārdā?

— Tāds joprojām ir mans vārds, — viņa noteica, un kādu acumirkli debesis virs manas galvas sāka griezties un zeme zem kājām sašūpojās līdzīgi vulkāna Ksakas lavas klājam. Bet es no­lēmu vēl neatklāt sevi, jo gribēju uzzināt, vai viņa vēl mīl manu piemiņu.

— Senjora, — es teicu, — es esmu spānietis, viens no tiem, kas karā ar indiāņiem bija kalpojis Kortesam, par kuru jūs droši vien būsiet dzirdējusi.

Lilija pamāja ar galvu, un es stāstīju tālāk:

— Sā kara laikā es satiku kādu cilvēku, ko sauca par teulu, bet agrāk viņam bijis cits vārds. Tā viņš man pateica, pirms pāris gadiem gulēdams nāves cisās.

— Kāds bija viņa vārds? — klusi jautāja Lilija.

— Tomass Vingfīlds.

Tagad viņa skaļi ievaidējās un savukārt ieķērās žogā, lai neno­kristu.

— Es uzskatīju viņu par mirušu veselus astoņpadsmit ga­dus, — izdvesa Lilija. — Es domāju, ka viņš, kuģim ejot bojā, no­slīcis jūrā.

— Jā, es dzirdēju, ka viņam gadījies būt uz grimstoša kuģa, senjora, bet viņš izglābās no nāves un nonāca pie indiāņiem. Viņi iecēla to dieva kārtā un deva viņam par sievu sava valdnieka meitu, — un te es apklusu. Lilija nodrebēja un sacīja ledainā balsī:

— Turpiniet, ser, es jūs klausos.

— Mans draugs teuls piedalījās karā indiāņu pusē, jo to pra­sīja viņa goda pienākums, — viņš taču bija viņu princeses vīrs. Viņš drosmīgi cīnījās vairākus gadus. Galu galā pilsēta, kuru viņš aizstāvēja, tika ieņemta, viņa vienīgais dzīvs palikušais dēls no­galināts, bet sieva, princese, no bēdām padarīja sev galu. Pats viņš nonāca gūstā, kur nīka, līdz nomira.

— Bēdīgs stāsts, ser, — noteica Lilija, īsi iesmiedamās, bet šie smiekli bija skumji un tos pa pusei nomāca asaras. '

— Ļoti bēdīgs, senjora, bet stāsts vēl nav galā> Pirms nāves mans draugs pastāstīja, ka savā agrākajā dzīvē bijis saderinājies ar kādu angļu meiteni, vārdā …

— Es zinu šo vārdu, turpiniet!

— Draugs sacīja man, ka viņš gan bijis precējies ar citu un mīlējis savu sievu princesi, kas patiešām bijusi karaliska sieviete

— Kādu vēsti un kādu lūgumu? — čukstēja Lilija.

— Šādu: viņš mīlējis to savas dzīves beigās tikpat kvēli kā jaunībā, viņš pazemīgi lūdzot tai piedod viņam, ka viņš lauzis zvērestu, ko viņi viens otram devuši zem vecā Dičingemas diž­skābarža.

— Ser! — iesaucās Lilija. — Kas jums ir zināms par to?

— Tikai tas, ko man pastāstīja mans draugs, senjora.

— Jūsu draudzība acīmredzot bijusi ļoti cieša vai arī jums jābūt labai atmiņai, — viņa nomurmināja.

— Mans draugs lauza zvērestu neparastos apstākļos, — es tur­pināju, — tik neparastos, ka viņš uzdrošinājās cerēt atjaunot sa­rautās saites kādā labākā pasaulē. Viņa pēdējais lūgums bija, lai līgava pateiktu man, viņa sūtnim, vai viņa tam piedodot un mīlot to joprojām, tāpat kā viņš to mīlējis līdz pašai nāvei.

— Bet kāds labums mirušam no manas piedošanas vai atzīša­nās? — pajautāja Lilija, dziļajā krēslā cieši vērodama mani. — Vai tad mirušajiem ir ausis, lai dzirdētu, un acis, lai redzētu?

— Kā man to zināt, senjora? Es tikai izpildu uzdevumu.

— Bet kā lai es zinu, ka jums var ticēt? Varbūt ka man agrāk teikta patiesība un Tomass Vingfīlds noslīcis pirms daudziem igadiem. Viss šis stāsts par indiāņiem un princesēm ir pārāk brī­numains un vairāk līdzinās tam, kas notiek romānos, bet nevis mūsu parastajā pasaulē. Vai jums ir kāds pierādījums jūsu vār­diem, ser?

— Man ir šāds pierādījums, senjora, bet te ir pārāk tumšs, lai jūs to varētu saskatīt.

— Tādā gadījumā nāciet man līdz, mājā atradīsies gaisma. Pagaidiet, — un, vēlreiz pagājusies uz zirgu staļļa vārtļi pusi, viņa pasauca:

— Džon!

Viņai atbildēja kāds večuks, un es pazinu balsi, — tā piederēja vienam no mana tēva kalpiem. Lilija kaut ko viņam klusu pateica, bet pēc tam aizveda mani pa dārza celiņu uz mājas parādes durvīm. Atslēgusi durvis ar atslēgu, kas karājās tai pie jostas, viņa norādīja man iet pa priekšu. Es paklausīju un, tai brīdī daudz nedomādams, aiz paraduma nogriezos uz man tik labi pazīstamo viesistabu, pa­ceļot kāju, lai nepakluptu uz sliekšņa. Iegājis istabā, es tumsā atradu ceļu uz kamīnu un apstājos tā priekšā. Lilija vēroja mani ieejam, tad sekoja man, aizdedza vaska sveci pie kvēlojošām ka­mīna oglēm un nolika to uz galda loga nišā, tā ka, lai arī man vajadzēja tagad noņemt cepuri, mana seja joprojām palika ēnā.