Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

— Nav tiesa! — noteica Otomi, un viņas seja, sakot šos vārdus, bija tieši tāda kā tai brīdī, kad viņa cirta ar zobenu tlakskalietim, nonievāja Marinu vai dejoja uz piramīdas, vadot upurēšanu. — Es viņu nogalinātu pamazām. Un tikai tad, kad būtu tikusi ar viņu galā, tikai tad lai sāk velni, ne agrāk. Bet ko vairs runāt par to? Visam ir beigas, visi ir miruši, un mana sirds arī. Tu esi noguris, paēd.

Es remdināju izsalkumu, pēc tam krišus iekritu gultā un aiz­migu.

Tumsā es izdzirdu Otomi balsi:

— Mosties, es gribu ar tevi parunāt!

Viņas balss skanēja tik savādi, ka es tūlīt pamodos no smagā miega.

— Runā, — es atsaucos. — Kur tu esi, Otomi?

— Tev līdzās. Es nevarēju aizmigt un tāpēc apsēdos šeit. Klaū- sies. Mēs satikāmies pirms daudziem gadiem, kad Kvautemoks atveda tevi no Tavasko. Ai, cik labi es atceros, kā pirmoreiz ierau­dzīju tevi, teul, sava tēva Montesumas galmā Capultepekā, ierau­dzīju un iemīlēju. Esmu tevi mīlējusi visus šos gadus. Vismaz es nekad nenomaldījos, sekojot svešiem dieviem, — un viņa rūgti iesmējās.

— Kāpēc tu runā par to, Otomi? — es jautāju.

— Tāpēc, ka es to vēlos. Tu taču vari veltīt vienu stundu no sava miega tai, kas atdevusi tev tik daudzas? Atminies, kā tu mani atstūmi. Ai, man šķita, ka es miršu no kauna, kad biju panākusi, lai mani atdotu tev par sievu, par sievu dievam Teskatlipokam, un tu man pastāst 7 ji par savu aizjūras meiteni, par šo Liliju, kuras dāvana vēl joprojām ir tev pirkstā. Tomēr es to pārcietu un par tavu godīgumu iemīlēju tevi vēl stiprāk, bet pārējais tev ir zināms.

Tu kļuvi mans, tāpēc ka es biju drosmīga un nogūlos tev l T dzās uz ziedokja, kur tu mani noskūpstīji un teici, ka mīli mani. Bet tu nekad neesi mani īsti mīlējis. Tu allaž domāji par savu Liliju. Es zināju to agrāk, tāpat kā zinu to tagad, lai arī centos apmānīt sevi. Tolaik es biju skaista, bet vīrietim tas daudz ko nozīmē. Es biju tev uzticīga, un tas ir vēl svarīgāk, un reizi vai pāris reižu tev pašam šķita, ka mīli mani. Tagad es vēlos, kaut teuli būtu piestei- gušies stundu vēlāk un mēs būtu kopā miruši uz ziedokļa. Es vēlos to tikai sevis, ne tevis dēj. Mēs izglābāmies, un iesākās lielā cīņa.

Es tev jau toreiz teicu, ka sapratu visu. Tu biji skūpstījis mani uz ziedokja, bet tai brīdī tu biji jau it kā miris; kad tu atgriezies dzīvē, viss mainījās. Liktenis nebija tev labvēlīgs, un tu mani ap­precēji un devi man zvērestu, kuru tu esi turējis svētu. Tu mani apprecēji, bet nezināji, ko esi apprecējis. Tu zināji vienīgi, ka esmu skaista, maiga un tev uzticīga — tāda es patiešām biju, — bet tu nesaprati, ka esmu tev sveša, ka joprojām esmu mežone tāpat kā mani senči. Tu domāji, ka esmu apguvusi tavas paražas, varbūt tu domāji, ka es pat godāju tavu dievu, jo tevis dēj centos to darīt. Bet visu šo laiku es dzīvoju saskaņā ar savas tautas para­žām un nekad nespēju pilnīgi aizmirst savus dievus vai arī viņi neatjāva man, savai kalponei, aiziet no viņiem. Gadiem ilgi es pūlējos atbrīvoties no tiem, bet beidzot viņi bija atriebti un mana sirds vai, drīzāk, dievi uzveica mani, jo es neatceros nekā no tā, ko darīju pirms dažām naktīm, kad svinēju upurēšanu dievam Uicilopočtli un tu redzēji mani izpildām senos rituālus.

Visus šos gadus tu biji man uzticīgs, un es dāvāju tev bērnus, kurus tu mīlēji. Bet tu mīlēji viņus tikai viņu pašu, ne manis dēļ. Dvēseles dzijumos tu nīdi indiāņu asinis, kas viņu dzīslās bija sajaukušās ar tavējām. Arī mani tu mīlēji ar īpaša veida mīlestību, un šī tava dalītā mīlestība padarīja mani vai traku. Lai kāda tā bija, arī tā nomira, kad tu ieraudzīji mani, ārprāta pārņemtu, izpil­dot savu senču rituālu tur uz teokalli. Tikai tad tu saprati, kas es esmu. Es esmu mežone!

Un, lūk, bērni, kas mūs vienoja, miruši. Cits pēc cita viņi no­mira tā vai citādi, jo pār viņiem gūlās manas cilts lāsts, un tava mīlestība uz mani ir mirusi reizē ar viņiem. Es vien esmu pali­kusi — aizvadīto dienu piemiņa, un arī es mirstu.

Nē, klusē, uzklausi mani! Man ir pārāk maz laika. Kad tu aiz­liedzi man saukt tevi par savu vīru, es sapratu, ka visam beigas. Es paklausu tevi, teul, es dodu tev brīvību, tu vairs neesi mans vīrs, un drīz es pārstāšu būt tava sieva. Bet tagad es lūdzu: uz­klausi mani. Pašreiz tevi māc bēdas, tev liekas, ka tavai dzīvei pienācis gals un laime vairs nav iespējama. Tas nav tā. Tavi labā­kie gadi tikai sākušies, un tu vēl esi spēka pilnbriedā. Tu atstāsi šo izpostīto zemi, un, kad tu nokratīsi tās putekļus no savām kā­jām, mūsu zemes lāsts pārstās tevi mākt. Tu atgriezīsies savā zemē un satiksi to, kas tevi gaidījusi tik daudz gadu. Tur mežone, ar kuru tu biji saistīts, bojā gājuša valdnieka nama princese, tev nebūs vairs nekas cits kā neskaidrs atmiņu tēls, un visi šie gadi, kas pilni dīvainu notikumu, tev šķitīs kā pusnakts sapnis. Tikai tava mīla uz mirušajiem bērniem būs mūžam dzīva, viņus tu mīlēsi vienmēr dienu un nakti, un ilgas pēc viņiem, tās ilgas pēc miruša­jiem, par kurām nav nekā briesmīgāka šai pasaulē, vajās tevi līdz pat kapa malai, un es priecājos, ka tas tā būs, jo es biju viņu māte un, domājot par viņiem, tu dažreiz iedomāsies arī par mani. Tas ir vienīgais, ko man atstājusi tava Lilija, un tikai šai ziņā es stāvu augstāk par viņu, jo zini, teul, nedzīvos neviens viņas bērns, kas varētu tavā sirdī aptumšot mīlu uz tiem bērniem, kurus es dāvāju tev.

Ai, es uzmanīju tevi dienu un naktilEs esmu redzējusi tavās acīs ilgas pēc tās, kuru tu pazaudēji, un pēc tavas jaunības dienu zemes. Priecājies, tu atgūsi abas, jo cīņa ir galā un tava Lilija bija man pārāk spēcīga sāncense. Mani spēki zūd, un man atlicis maz ko teikt. Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, jo mūs saistīja vienīgi mūsu mirušo dēlu dvēseles. Tā kā tu mani vairs nevēlies, es mūsu šķiršanos novedīšu līdz galam. Tagad, savā nāves stundā, es atsa­kos no taviem dieviem un atgriežos pie savējiem, lai gan man šķiet, ka es mīlu tavus dievus un nīstu tos, ko pielūdz mana tauta. Vai viņiem ir kas kopējs? Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, bet es lūdzu tevi, nedomā par mani ļauni, jo es tevi mīlēju un mīlu arī tagad Es biju tavu bērnu māte; viņi bija kristieši, un ar viņiem tu vēl tiksies. Es mīlu tevi tagad un vienmēr. Esmu laimīga, ka esmu dzīvojusi, tāpēc ka tu uz ziedokļa mani noskūpstīji un tāpēc ka es tev dzemdēju dēlus. Viņi ir tavi, nevis mani. Man liekas, ka es viņus tikai tāpēc vien mīlēju, ka viņi bija tavi, bet viņi mī­lēja tevi vien. Tad ņem viņus, ņem viņu dvēseles, tāpat kā esi paņēmis visu. Tu zvērēji, ka tikai nāve mūs šķirs, un tu esi turējis savu zvērestu darbos un domās. Tagad es dodos uz Saules Mītni meklēt savu tautu, bet tev, teul, ar kuru es esmu nodzīvojusi garus gadus un kopā pieredzējusi daudz bēdu, bet kuru nedrīkstu šobrīd nosaukt par vīru, jo tu man aizliedzi to darīt, — tev es saku, ne­smejies kopā ar savu Liliju par mani! Stāsti viņai par mani, cik maz vien vari, esi laimīgs… un — paliec sveiks!

Viņai runājot aizvien neskaidrāk un man mulsumā klausotiej, rītausma lēnām ieplūda istabā. Pamazām no tumsas iznira Otomi baltais tēls: viņa sēdēja atzveltnī, kas atradās cieši pie gultas, rokas tai bezspēcīgi nokārās, bet galva bija atmesta pret atzveltņa muguru. Es pielēcu kājās un ielūkojos viņas sejā. Tā bija balta un auksta, un elpa bija sastingusi viņas lūpās. Es saņēmu viņas roku, arī tā bija auksta. Es saucu viņu, skūpstīju viņas pieri, bet viņa nekustējās un neatbildēja. Atri ausa gaisma, un es ieraudzīju, kas bija noticis. Otomi bija mirusi. Viņa pati bija aizgājusi no dzīves. Viņa mira, iedzerdama indi, kuras noslēpumu zina tikai indiāņi. Inde iedarbojas lēnām un bez sāpēm, līdz pašam galam ļaujot saglabāt pilnīgu domas skaidrību. Otomi bija sākusi ar mani runāt tik skumji un rūgti, dzīvībai izdziestot.