Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Es norādīju ar zobenu uz leju un iesmējos. De Garsija paskatījās un skaļi iespiedzās, jo visa viņa vīrišķība bija izgaisusi, tik lielas bija viņa bailes no tā, kas viņu gaidīja. Jā, šis lepnais, augstprātīgais spānietis griezīgi spiedza, elsoja un lūdza žēlastību, viņš, kas bija nodarījis tik daudz ļaunuma, kuru nebija iespējams piedot, lūdzās žēlastības, lai paspētu nožēlot. Es stāvēju, raudzījos viņā, un viņa izskats bija tik briesmīgs, ka pat manā sastingušajā sirdī iezagās bailes.

— Nāc, laiks beigt! — es ierunājos un otrreiz pacēlu zobenu, lai to tūdaļ atkal nolaistu, jo saprāts pēkšņi bija atstājis de Garsiju un viņš sajuka manu acu priekšā.

Par visu to, kas notika pēc tam, es nerakstīšu. Līdz ar ārprātu manā ienaidniekā atgriezās drosme, un viņš sāka cīnīties, tikai ne ar mani.

Likās, ka de Garsija mani vairs nemanīja, un tomēr viņš cīnījās izmisīgi, cirzdams zobenu tukšā gaisā. Baismīgi bija vērot viņa cīņu ar neredzamajiem ienaidniekiem un dzirdēt viņa kaucienus un lāstus. Pēdu pēc pēdas ienaidnieki dzina viņu atpakaļ uz krā­tera malu. Šeit viņš brīdi apstājās un pēdējo reizi mēģināja pre­toties pārspēkam, nikni durot un cērtot. Divas reizes viņš tikko nenokrita, it kā nāvīgi ievainots, bet tad atkal saņēmās un turpi­nāja cīnīties ar tukšumu. Pēkšņi, izgrūdis griezīgu kliedzienu, viņš plaši izplēta rokas, kā cilvēks, kas ievainots pašā sirdī. Zobens izkrita no viņa rokām, un viņš atmuguriski iegāzās krāterī.

Es novērsu acis, lai neko vairs neredzētu, bet es sev bieži esmu jautājis: kas bija tas, kas deva de Garsijam nāvīgo dūrienu?

Tā nu es biju izpildījis tēvam doto solījumu un atriebies de Garsijam, vai, pareizāk sakot, es redzēju, kā pār viņu nāca atmaksa, jo, lai cik bries­mīga arī bija viņa nāve, viņš nemira no manas rokas. De Garsija mira no paša bailēm. Un es pēc tam to no­žēloju, jo, kad ledainais un nedabiskais miers atstāja manu dvēseli, es nīdu viņu tāpat kā iepriekš. Man bija žēl, ka ļāvu tam nomirt ne no manas rokas, un vēl šobaltdien es izjūtu to pašu. Protams, daudziem var likties, ka tas ir ļauni, jo mums ir vēlēts piedot saviem naidniekiem, bet šoreiz piedošanu es at­stāju dievam tam kungam. Kā es varu piedot tam, kas nogalināja manu māti un manu dēlu, kas iekala mani važās uz vergu kuģa un bezgalīgi garas stundas spīdzināja mani pats savām rokām? Drīzāk gan ar katru gadu es nīstu viņu aizvien stiprāk.

To visu man nenācās viegli rakstīt, jo šī lieta sa­trauca manu prātu. Es nekad neesmu varējis teikt, ka izturos žēlsirdīgi pret visiem cilvēkiem — gan dzīviem, gan mirušiem, un šī iemesla pēc pirms da­žiem gadiem cienījamais mūsu draudzes mācītājs aizliedza man apmeklēt dievkalpojumus. Tad man vajadzēja iet pie bīskapa un pastāstīt visu. Bīskaps ne mazumu lauzīja galvu, bet, būdams plaša vēriena cilvēks, viņš galu galā izteica rājienu mācītājam un lika viņam man sniegt atbalstu, jo uzskatīja tāpat kā es, ka visuvarenais neprasīs no grēcīga cilvēka, lai tas piedod noziedzniekam, kas nodarījis tik daudz ļauna viņam un viņa tuviniekiem, pat ja šis noziedz­nieks būtu miris un stājies augstā soģa priekšā.

Bet nu pietiek par šīm sirdsapziņas lietām!

Kad de Garsija bija pazudis bezdibenī, es devos mā­jup vai, pareizāk izsakoties, nevis uz mājām, kuru man vairs nebija, bet uz izpostīto pilsētu, kas pletās tur lejā. Man vajadzēja kāpt zemē pa ledus klāto nogāzi, un tas bija daudz grūtāk nekā kāpt augšā, jo mana atriebība bija piepildīta un es biju kļuvis tāds pats kā visi cilvēki, turklāt vēl nomākts un izmocīts, tik nomākts, ka patiesi nebūtu nožēlojis, ja manas kājas uz ledus būtu spērušas kļūmīgu soli.

Bet kļūmīga soļa nebija, un beigu beigās es sa- isniedzu sniega segu, kur iešana bija vieglāka. Mans

zvērests bija izpildīts un atriebība īstenota, un ejot es sarēķināju, kādu cenu biju par to maksājis. Es biju zaudējis savu līgavu, savu jaunības dienu mīlu; divdesmit gadus biju dzīvojis kā mežoņu vadonis starp mežoņiem un pārcietis visādas likstas, biju appre­cināts ar sievieti, kas mani gan karsti mīlēja un kam netrūka gara dižuma, kā viņa ne vienu vien reizi to bija pierādījusi, bet kas dvēseles dzijumos joprojām bija mežone vai vismaz elku dievu verdzene. Cilts, pār kuru es valdīju, bija uzvarēta, skaistā pilsēta, kurā dzīvoju, — nopostīta; es biju bez pajumtes un nabags, un tā būs liela laime, ja galu galā man izdosies izbēgt no nāves vai ver­dzības. Taču visu to es būtu varējis pārciest, jo biju jau agrāk pie­dzīvojis kaut ko līdzīgu, bet sava pēdējā dēla, manas vientuļās dzīves vienīgā patiesā iepriecinājuma, nežēlīgo nāvi es nespēju pārciest.

Mīlestība uz bērniem bija kļuvusi par manu vīra gadu vienīgo kaislību. Kā es mīlēju viņus, tā viņi mīlēja mani. Es pats viņus biju audzinājis kopš mazām dienām, līdz viņi savās sirdīs, tāpat pēc valodas un ticības bija angli, nevis acteki. Un tā viņi bija ne tikai mani dārgie bērni, bet arī manas tautas brāļi, vienīgie, kādi man bija. Bet nelaimes gadījums, slimība un zobens atņēma man viņus visus trīs, un es paliku viens.

Ai, mēs pārāk daudz domājam par savas jaunības bēdām. Ja mīļotā mūs atraida, mēs piepildām visu pasauli ar vaimanām un zvēram, ka mums vairs nav nekāda mierinājuma. Bet, kad nolie­cam galvu sava līķautā tītā zaudētā bērna priekšā, tikai tad mēs pirmoreiz uzzinām, cik briesmīgas var būt īstas bēdas! Saka, ka laiks dziedējot visas brūces, bet tie ir meli, jo šādas brūces laiks nespēj dziedēt — to saku es, sirmgalvis.

Un tad es nometos zemē uz vulkāna Ksakas tuksnesīgā sniega klāja, kur pirms manis kāju nebija spēris neviens cilvēks, un rau­dāju tā, kā vīrietis raud tikai reizi dzīvē.

«Mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls!» es saucu līdz ar bībeles ķēniņu Dāvidu, bet manas sāpes bija stiprākas par šī valdnieka sāpēm, jo vai tad es dažu gadu laikā nebiju zau­dējis trīs dēlus? Tad man iešāvās prātā, ka, tāpat kā šis valdnieks sensenis bija devies meklēt savu dēlu, tāpat arī es kādreiz aiziešu, lai tiktos ar savējo. Un, šai domā radis mierinājumu, kādu nu vien tā varēja dot, es piecēlos un lēni vilkos uz nopostīto Priežu Pilsētu.

Es sasniedzu to tikai ap saulrietu, jo ceļš bija tāls, bet es — noguris. Pie pils es satiku kapteini Diasu un dažus no viņa bied­riem. Kad gāju viņiem garām, karavīri, cienot manas sāpes, no­ņēma cepures. Tikai Diass iejautājās:

— Vai slepkava miris?

Es pamāju ar galvu un devos viņiem garām uz savu istabu ce­rībā tur atrast Otomi.

Viņa sēdēja viena, auksta un daiļa kā marmorā cirsta.

— Es apglabāju elēlii līdzās viņa brāļu un senču pīšļiem, —• atbildēja Otomi uz manu vaicājošo skatienu. — Likās, ka ir labāk, ja tu viņu vairs neredzi, jo tava sirds to nebūtu izturējusi.

— Tas ir labi, — es piekritu, — bet mana sirds jau ir salauzta.

— Vai slepkava miris? — iejautājās Otomi tieši tāpat kā Diass.

— Miris.

— Kā viņš nomira?

Es dažos vārdos viņai pastāstīju.

— Tev pašam vajadzēja viņu nogalināt. Mūsu dēla asinis nav atriebtas.

— Jā, man vajadzēja viņu nogalināt pašam. Bet tai acumirklī es nedomāju par atriebību, jo redzēju, ka atmaksa pār viņu nāca no augšas, un biju apmierināts. Varbūt, ka tā ir labāk. Visas manas bēdas nesusi dzīšanās pēc atriebības, bet atriebība pieder dievam un ne cilvēkam, taču es to esmu sapratis pārāk vēlu.