Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Es apsēdos uz gultas un raudzījos viņā. Es neraudāju, jo asaras bija izsīkušas, un, kā jau teicu, lai ko es justu, nekas vairs nespēja traucēt manu mieru. Tā raugoties, neizsakāms maigums un skum­jas pārņēma mani. Un tagad, kad Otomi gulēja mirusi manā priekšā, es viņu mīlēju stiprāk nekā jebkad agrāk, viņai dzīvai esot, un tas jau izsaka daudz. Es atcerējos, kāda viņa bija jaunības plaukumā, sava karaliskā tēva galmā, atcerējos viņas skatienu, kādu viņa veltīja man, kad nogūlās man līdzās uz ziedokja, un otru skatienu, kad nepadevās valdniekam Kvitlavakam, kas gribēja man lemt nāvi. Man likās, ka es atkal dzirdu Otomi rūgtās raudas, kad viņa atsedza mūsu mirušā pirmdzimtā mazulīša ķermenīti, un redzu viņu ar zobenu rokās liecamies pār tlakskalieti.

Daudz kas man atausa atmiņā tai skumjajā rīta stundā, sargājot mirušo Otomi. Viņas vārdi bija patiesi: es nekad nebiju aizmirsis savu pirmo mīlu un bieži biju ilgojies redzēt viņas seju. Bet Otomi nebija taisnība, sakot, ka es viņu neesot mīlējis. Es viņu mīlēju no sirds un biju uzticīgs zvērestam, ko biju tai devis. Taču tikai tad, kad Otomi bija mirusi, es īsteni sapratu, cik viņa man bijusi dārga. Tiesa, mūs šķīra dziļš bezdibenis, asins un ticības bezdi­benis, kas ar gadiem kļuva aizvien dziļāks, jo es zināju, ka Otomi nekad nebija spējusi galīgi atteikties no saviem vecajiem ticēju­miem, un ir tiesa, ka tad, kad redzēju Otomi vadām riebīgo dziesmu, mani pārņēma šausmas un kādu brīdi es viņu ienīdu. Bet šīs lietas es būtu varējis viņai piedot un aizmirst, tāpēc ka tās bija daļa no viņas asinīm un būtības. Vēl vairāk — pēdējo un visbriesmīgāko viņa izdarīja ne pēc pašas gribas. Ja to visu at­mestu, šajā karaliskajā un brīnišķīgajā sievietē, kas ilgus gadus bija man uzticama sieva, paliktu daudz tāda, ko es varētu mūžam godāt un mīlēt.

Tā es domāju tani stundā, un tā es domāju ari šodien. Otomi sacīja, ka mēs šķiroties uz mūžu, bet es ticu un ceru, ka tas nav tā. Es zinu, ka mums visiem tiek piedots un ka ir vieta, kur tie, kas šeit, zemes virsū, bijuši cits citam dārgi un tuvi, atkal reiz sastapsies.

Kad es nopūties piecēlos, lai aicinātu palīgus, "pēkšņi sajutu, ka man kaut kas aplikts ap kaklu. Tā bija lielo smaragdu rota, ko Kvautemoks bija iedevis man un ko biju uzdāvājis Otomi. Viņa bija aplikusi man to, kamēr gulēju, — kaklarotu līdz ar tai piesietu savu garo matu šķipsnu. Abas šīs lietas guldīs kapā kopā ar mani.

Es apglabāju Otomi senajā kapličā līdzās viņas senču pīšļiem un mūsu bērnu mirstīgajām atliekām. Divas dienas vēlāk es kopā ar Bernala Diasa vienību jāju uz Mehiko. Pie ieejas aizā es ap­stājos, lai vēlreiz paraudzītos uz sagrauto Priežu Pilsētu, kur biju pavadījis tik daudz gadu un paglabājis visus, kas bijuši man dārgi. Es skatījos ilgi un nopietni, kā cilvēks nāves stundā atskatās uz savu noieto dzīvi, līdz beidzot Diass uzlika man roku uz pleca.

— Tu tagad esi vientujš, mans draugs, — viņš sacīja. — Kādi ir tavi nākotnes plāni?

— Nekādi, — es atbildēju. — Man atliek tikai nomirt.

— Nekad nerunā tā! — viņš pretojās. — Tev nav vēl četrdes­mit gadu, bet man tālu pāri piecdesmitiem, un tomēr es nerunāju par nāvi. Klau, vai tev ir draugi dzimtenē Anglijā?

— Bija.

— Zemēs, kur valda miers, ļaudis dzīvo ilgi. Atgriezies pie viņiem! Es pacentīšos tevi nogādāt uz Spāniju.

— Es padomāšu par to, — es atbildēju.

Noteiktajā laikā mēs sasniedzām Mehiko, jaunu un man svešu pilsētu, jo Kortess to bija uzcēlis no drupām. Agrākās teokalli vietā, kui mani reiz uzveda upurēšanai, tagad cēla katedrāli, un tās pa­matā iemūrēja pretīgos acteku elku dievus. Pilsēta bija diezgan skaista, tomēr ne tik lieliska, kāda bija Montesumas Tenočtitlana, un vairs nekad tāda nebūs. Arī tās iedzīvotāji bija mainījušies: toreiz tie bija karavīri un brīvi ļaudis, bet tagad — vergi.

Mehiko Bernals Diass atrada man pajumti. Cienot manis sa­ņemto apžēlošanu, visi mani atstāja mierā. Es biju salauzts un nevienam vairs neiedvesu bailes. Mana līdzdalība «bēdu naktī» un pilsētas aizstāvēšanā bija aizmirsta, bet manas bēdas izraisīja līdzjūtību pat. spāņos. Mehiko es pavadīju desmit dienas, klejo­dams pa pilsētu un Capultepeku. Uz šī pakalna reiz stāvēja Mon- tesumas izpriecu pils, kurā es pirmoreiz biju sastapis Otomi. No kādreizējā lieliskuma bija palikuši vairs tikai daži veci ciedri.

Astotajā dienā mani uz ielas apstādināja kāds indiānis. Viņš teicās runājam kāda mana sena drauga uzdevumā, kurš mani vēlo­ties redzēt. Es sekoju viņam, savā prātā brīnīdamies, kas gan tas varētu būt par draugu, jo man tādu nebija. Indiānis aizveda mani uz skaistu akmens namu vienā no jaunajām ielām. Tur kādā ap­tumšotā istabā mani palūdza apsēsties un pagaidīt.

Piepeši kāda skumja un maiga balss, kas man šķita pazīstama, •uzrunāja mani acteku valodā:

— Esi sveicināts, teul!

Es pacēlu acis. Manā priekšā stāvēja kāda dāma — indiāniete spāņu tērpā, vēl daiļu vaigu, bet vārga un gurda, it kā to māktu (kāda slimība vai bēdas.

— Tu nepazīsti Marinu, teul? — sieviete iejautājās, un es jau zināju, kas viņa bija, iekams vēl vārdi bija atraisījušies no viņas lūpām. — Jā, man jāsaka, ka arī es tik tikko pazinu tevi. Bēdas un laiks ir darījušas savu ar mums abiem.

Es saņēmu viņas roku un noskūpstīju.

— Kur tagad ir Kortess? — es ieprasījos. Viss Marinas augums notrīsēja.

— Kortess ir Spānijā, savas prāvas lietā, un apņēmis tur jaunu sievu, teul. Pirms daudziem gadiem viņš mani padzina un atdeva par sievu donam Huanam Haramiljo, kas mani apprecēja mantas dēļ, jo Kortess pret atstāto mīļāko bija devīgs!

Un Marina sāka raudāt.

Pamazām uzzināju visu viņas skumjo stāstu, bet es neizklāstīšu to šeit — šis stāsts jau zināms visai pasaulei. Kad Marina savu bija padarījusi un viņas prāts konkistadoram vairs nekā nevarēja dot, viņš to pameta. Marina man pastāstīja, ko viņa pārcietusi, uzzinot visu patiesību, un kā viņa iekliegusi Kortesam sejā, ka no šī brīža viņam nekas vairs neveikšoties. Viņas pareģojums piepildījās.

Mēs runājām vairāk nekā divas stundas. Noklausījies viņas sitāstu, es pastāstīju par sevi, un viņa raudāja aiz žēluma, jo par spīti visiem saviem trūkumiem Marinas sirds vienmēr bijusi laba.

Pēc tam mēs šķīrāmies, lai jau vairs nekad nesatiktos. Bet, iekams es aizgāju, Marina mani piespieda pieņemt mazliet naudas, un es nokaunējos to darīt, jo man nebija nekā.

Tāds bija stāsts par Marinu, kas mīlestības dēļ nodeva savu dzimteni, un tāds bija atalgojums par viņas nodevību un mīlu. Bet man Marinas piemiņa allaž būs svēta, jo viņa bija labs draugs un divas reizes glāba man dzīvību, nepametot mani pat tad, kad Otomi viņu tik nežēlīgi nonievāja.

Otrā dienā pēc tikšanās ar Marinu mani apmeklēja kapteinis Diass un pateica, ka kāds no viņa drau­giem komandējot karaku, kas pēc desmit dienām došoties ceļā no Verakrusas uz Kadisu, un, ja es gribot atstāt Meksiku, šis draugs labprāt paņemšot mani uz sava kuģa. Mazliet apsvēris, es piekritu un tai pašā naktī atvadījos no kapteiņa Diasa — lai viņam labi klājas, viņš bija viens no labajiem cil­vēkiem daudzo ļauno vidū! — un vairāku tirgotāju sabiedrībā uz visiem laikiem atstāju pilsētu. Apmē­ram pēc nedēļas ceļojuma pāri kalniem laimīgi nonā­cām Verakrusā. Tā ir pilsēta ar neveselīgu, karstu klimatu un nedrošu noenkurošanās vietu, kas bija atklāta visiem niknajiem ziemeļu vējiem. Te es no­devu savas ieteikuma vēstules karakas kapteinim. Viņš bez liekiem vārdiem ierādīja man vietu uz kuģa, un es nogādāju uz tā braucienam paredzēto pārtikas krājumu.