Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Pēc trim dienām, pūšot ceļa vējam, mēs atstājām krastu, un nākošajā rītā, saulei lecot, viss, ko mūsu acis skatīja no Anavakas, bija vairs tikai vulkāna Orisabas sniegotā virsotne. Drīz arī tā pazuda māko­ņos, un es atvadījos no tālās zemes, kur piedzīvoju - tik daudz un kuru, pēc maniem aprēķiniem, es pirmo reizi ieraudzīju tieši šinī pašā dienā pirms astoņ­padsmit gadiem.

Ceļā uz Spāniju neatgadījās nekas ievērības cie­nīgs. Brauciens bija daudz veiksmīgāks, nekā bieži vien mēdz būt šādi ceļojumi. Desmit nedēļas pēc tās dienas, kad bijām pacēluši enkuru Verakrusas ostā, mēs to jau izmetām Kadisā.

Te es paliku tikai divas dienas. Gadījās, ka ostā stāvēja angļu kuģis, kas devās uz Londonu, un es nopirku vietu uz tā, lai gan man tāpēc vajadzēja pārdot vismazāko smaragdu no kaklarotas, jo visa Marinas dotā nauda bija izsīkusi. Es pārdevu sma­ragdu par prāvu summu, un par daļu naudas nopirku apģērbu, kāds pieklājas dižciltīgam cilvēkam, bet pāri palikušo zeltu paņēmu līdz. Patiesību sakot, man bija žēl šķirties no šī dārgakmens, lai gan tas bija tikai piekariņš pie kaklarotas karuļa, bet vajadzība nepazīst nekādu likumu. Pašu karuli, brīnišķīgu dārgakmeni, lai gan ar nelielu bojājumu, es pēc

daudziem gadiem uzdāvāju viņas majestātei visužēlīgajai kara­lienei Elizabetei.

Uz angļu kuģa visi mani uzskatīja par spāņu dēkaini, kas Indijā iedzīvojies bagātībā, un es necentos šo pārliecību atspēkot. Vismaz kādu brīdi mani atstāja mierā, tā ka es varēju savu prātu sagatavot sen aizmirstam domāšanas un dzīves veidam. Tāpēc es sēdēju vienatnē kā lepns idalgo, cenzdamies pēc iespējas mazāk runāt, bet vairāk klausīties, lai uzzinātu visu, kas noticis Anglijā pa divdesmit manas prombūtnes gadiem.

Beidzot mūsu ceļojums bija galā. Divpadsmitajā jūnijā es jau atrados varenajā Londonas pilsētā, kur līdz tam vēl nekad netiku bijis. Savas viesnīcas istabā nometies ceļos, pateicos dievam par to, ka pēc neskaitāmām pārciestajām briesmām un pārbaudīju­miem viņam labpaticis atstāt mani dzīvajos, lai es atkal varētu spert kāju uz Anglijas zemes. Patiesi, pat vēl šodien man liekas brīnumaini, ka trauslais cilvēka ķermenis spēj pārciest tik daudz bēdu un nāves briesmu, ko nes slimības, bads, karš, slepkavība, jūra, plēsīgi zvēri un cilvēku nežēlība, kas mani vajāja tik ilgus gadus.

Londonā ar viesnīcas saimnieka palīdzību nopirku labu zirgu un nākošajā dienā mazā gaismiņā izjāju no pilsētas pa Ipsvičas ceļu. Torīt man bija lemts pēdējais piedzīvojums, jo, kad laidu sīkiem rikšiem pa ceļu, tīksminoties par Anglijas ainavām un kāri ieelpojot maigo jūnija gaisu, kāds gļēvs laupītājs, paslēpies aiz žoga, izšāva uz mani. Viņš bija cerējis mani aplaupīt, ja es kristu. Lode izgāja cauri manai cepurei, tikai mazliet ieskrambājusi pa­kausi, bet, iekams paguvu kaut ko uzsākt, nelietis, redzēdams, ka nošāvis garām, aizbēga, un es jāju tālāk, domādams, ka tas tiešām būtu dīvaini, ja es, neskarts pārdzīvojis tik daudz briesmu, beidzot ietu bojā no nožēlojama lielceļa laupītāja rokas piecas jūdzes no Londonas.

Es jāju ātri visu šo un nākošo dienu. Zirgs man bija spēcīgs un straujš, tā ka ap pusastoņiem vakarā es apturēju to mazajā pakalnā, no kura pēdējo reizi biju pavēries atpakaļ uz Bangeju, kad kopā ar tēvu no šejienes devos uz Jarmutu. Lejā atradās pilsē­tiņas sarkanie jumti, pa labi zaļoja Dičingemas ozoli un pacēlās Svētās Marijas baznīcas skaistais tornis. Tālumā virmoja Veivnijas ūdeņi, bet tieši man priekšā pletās pļavas, ko sedza purva ziedu zeltaini sarkanais paklājs. Viss bija tāpat kā agrāk — es nevarēju saskatīt nekādas pārmaiņas, mainījies biju vienīgi es pats.

Es izkāpu no segliem, piegāju pie dīķa ceļa malā un raudzījos savas sejas atspulgā. Jā, tiešām, es biju pārmainījies! Diez vai es pats būtu pazinis sevi jaunekli, kas pirms divdesmit gadiem bija uzjājis šai pakalnā. Tagad acis bija iegrimušas un pauda skumjas, vaibsti asi, bet uz galvas un bārdā melno matu bija palicis mazāk mekā sirmo. Es jau pats tik tikko būtu sevi pazinis, kur tad nu vēl citi. Un vai te būs kāds, kam mani pazīt? Pa divdesmit gadiem vieni nomirst, citi aizklīst, vai vispār es atradīšu vairs kaut vienu draugu pie dzīvības? Kopš tiem laikiem, kad lasīju vēstules, ko man atgādāja «Dēkaines» kapteinis Bells pirms manas aizbrauk­šanas uz Espanjolu, es nebiju saņēmis no mājām nekādu ziņu, un kādas gan ziņas mani tagad gaidīja? Bet galvenais, kas noticis ar Liliju? Vai viņa jau mirusi, apprecējusies vai aizbraukusi?

Es atkal uzlēcu zirgā un palaidu straujā riksī, jādams pa ceļu garām Veinfordas sudmalām, pāri brasliem un atstāju Bangeju pa kreisi. Pēc desmit minūtēm jau biju vārtu priekšā, aiz kuriem sākas kājceliņš, kas ved no Noričas ceļa kādu pusjūdzi vai vairāk pa stāvo un mežaino krastu, kura aizvēnī atrodas mana Dičingemas māja.

Pie vārtiem pēdējos vakara saules staros kavējās kāds cilvēks. Ielūkojies vērīgāk, es viņu pazinu. Tas bija Billijs Minss, tas pats plānprātiņš, kas bija atraisījis de Garsiju, kad es viņu atstāju pie­sietu pie koka, lai steigtos pie savas iemīļotās. Tagad Billijs bija jau vecs vīrs, un viņa baltie mati nokarājās pār krunkaino seju, bez tam viņš bija netīrs un tērpies skrandās, bet es būtu varējis mesties nabagam ap kaklu un apkampt viņu, —tik priecīgs es biju, atkal redzot vienu no tiem, kuru biju pazinis jaunībā!

Pamanījis mani nākam, Billijs Minss aizsteberēja ar savu nūju līdz vārtiem, lai atvērtu tos manā priekšā, un sāka gaudulīgā balsī lūgties žēlastības dāvaniņu.

— Vai te dzīvo misters Vingfīlds? — es jautāju, norādīdams uz taciņu, un, to sakot, es satraukti elpoju.

— Misters Vingfīlds, ser? Kurš no misteriem Vingfīldiem? Vecais kungs nomira pirms kādiem divdesmit gadiem. Es pats palī­dzēju rakt viņa kapu, tur tai bazmīcā, kā tad! Mēs guldījām viņu līdzās sievai, tai, ko nodūra. Tad vēl misters Džefrijs …

— Kas noticis ar viņu?

— Viņš, pavej, arī nomira, nu jau būs vairāk nekā divpadsmit gadu apkārt. Nodzērās līdz nāvei, kā tad! Un runā, ka misters Tomass arī esot dievam dvēseli atdevis, noslīcis kaut kur jūrā pirms daudziem gadiem. Visi kā viens pagalam! Visi pagalam! Bet kas par varenu puisi bija misters Tomass! Kā šodien atminu, kad es palaidu svešzemnieku… — un Billijs aizklīda atmiņās par to, kā viņš manis piekauto de Garsiju iesēdinājis seglos. Apturēt viņu nebija iespējams.

Es pasviedu viņam naudas gabalu, iespiedu piešus nogurušā zirga sānos un aizjāju pa šauro taciņu, un zirga pakavu dima likās atbalsojam vecā vīra vārdus: «Visi pagalam! Visi pagalam!» Arī Lilija droši vien mirusi vai arī, ja nav mirusi, tad, izdzirdusi, ka esmu noslīcis, izgājusi pie cita. Viņa bija tik skaista un piemīlīga, tā ! ka droši vien viņai pielūdzēju netrūka. Likās neticami, ka meitene pavadītu savu dzīvi, apraudot bojā gājušo jaunības mīlu.

Un te jau manā priekšā bija Lodža, gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju, vienīgi efejas un citi vīteņaugi fasādē aizvijušies līdz pašam jumtam. Varēja redzēt, ka māja bija apdzīvota, — tā bija labi uzturēta, un no skursteņa vijās dūmu strūkla. Vārti bija aiz­šauti, un nekur nemanīja neviena kalpotāja, jo tuvojās nakts un visi bija beiguši savus dienas darbus.

Nogriezies pa kreisi, es apjāju mājai apkārt līdz zirgu staļļiem, kas atradās aiz mājas, kalna nogāzes dārza tuvumā, bet arī te vārti bija noslēgti. Nezinādams, kā rīkoties tālāk, es izkāpu no segliem. Šaubas un bailes bija man laupījušas pēdējās drosmes paliekas, un kādu brīdi es stāvēju pavisam apmulsis. Atstājis zirgu ganāmies zālājā, es aizklīdu līdz taciņai, kura veda uz baznīcu, un nemitīgi raudzījos uz pakalna virsotni, it kā gaidītu atnākam kādu, kas man būtu jāsatiek. — Ko tad, ja visi būs nomiruši? — es do­māju. — Ko man darīt, ja arī viņa būs nomirusi vai aizbraukusi?