Džeks Londons: SPĒLE

Skatītāji pielēca kājās un rēca. Zenevjeva dzirdēja vī­riešu balsis kliedzam: — Nu tas viņam ir rokā, nu ir rokā! — un viņai likās, ka beigas vairs nevar būt tālu. Ari pati viņa bija it kā jēgu zaudējusi; ne jausmas vairs no labsirdības un maiguma; viņa uzgavilēja katram mīļotā raidītajam slepkavīgajam sitienam.

Taču Pontas spēki nebūt vēl nebija izsīkuši. Sākumā viņš kā tīģeris bija meties virsū Džo, tagad Džo tieši tā­pat sāka vajāt viņu. Viņš vēlreiz atvēzējās āķa sitienam, tēmējot to uz Pontas žokli, bet Ponta, atguvis saprašanu un spēku, veikli pieliecās. Džo dūre nosvilpa tukšumā, un trieciena spēks bija tik liels, ka viņš pats pasitās sānis. Tad Ponta belza ar kreiso. Viņa cimds nogūla uz Džo neaizsargātā kakla. Zenevjeva redzēja sava mīļotā rokas nošļūkam gar sāniem, kad augums palēcās gaisā un at­muguriski novēlās uz grīdas. Tiesnesis, noliecies pār Džo, sāka skaitīt sekundes, pēc katras noskaitītas sekundes pavēzējot uz leju labo roku.

Publikā valdīja nāves klusums. Ponta bija pagriezies pret skatītājiem un gaidīja pelnīto atzinību, bet sastapās tikai ar saltu kapa klusumu. Viņā zvēroja negants nik­nums. Tas bija negodīgi. Aplausus saņēma vienīgi preti­nieks — par sitienu, par izvairīšanos no sitiena; viņš, Ponta, kas no paša sākuma diktēja spēles gaitu, vēl nebija dzirdējis neviena atzinīga sauciena.

Gailējošām acīm viņš saņēma visus spēkus un lēcienā metās pie zemē nokritušā pretinieka. Saliecies viņš atvilka labo roku, lai varētu dot iznīcinošu triecienu, tiklīdz Džo celsies kājās. Tiesnesis, vēl joprojām nolīcis pār Džo un ar labo roku skaitīdams, atstūma ar kreiso Pontu no­stāk. Ponta, kūkumu uzmetis, lokus mezdams, lenca Džo, tiesnesis sekoja viņam uz pēdām, stumdams viņu nost un pats visu laiku turēdamies starp Pontu un zemē guļošo Džo.

— Četri — pieci — seši, — skaitīja tiesnesis, un Džo, apvēlies uz mutes, pievilka kājas, vārgi cenzdamies pie­slieties uz ceļiem. Tas viņam izdevās, atspiežoties uz viena ceļgala, atbalstoties ar rokām pret grīdu un saliecot otru kāju, uz kā atsperties.

— Skaitil Skaiti! — atskanēja desmitiem balsu publikā.

— Dieva dēļ, skaiti! — brīdinot iesaucās viens no Džo sekundantiem ringa malā. Zenevjeva uzmeta viņam īsu mirkli un redzēja, ka jauneklim lūpas pārbiedētajā, nobā- lušajā sejā kustas, skaitot kopā ar tiesnesi.

— Septiņi — astoņi — deviņi, — tiesnesis skaitīja aiz­ritošās sekundes.

Noskanēja un izskanēja — deviņi, kad tiesnesis vēlreiz atgrūda Pontu nost un Džo izslējās kājās atguvies, vēl vārgs, bet mierīgs, ārkārtīgi mierīgs. Ponta ar drausmīgu sparu gāzās viņam virsū, sizdams vienreiz no augšas, otr­reiz tieši, taču Džo aizsargājās pret abiem sitieniem, pie­liecās, lai izvairītos no trešā, no ceturtā paglābās, palēk- dams sānis, bet tad sitienu viesuļvētra ietrieca viņu stūri. Viņš vēl acīm redzami jutās vārgs. Uz kājām turējās visai nedroši, šad tad sagrīļodamies. Nu viņam mugura bija atspiesta pret virvēm. Tālāk vairs nebija kur atkāpties. Ponta mirkli kavējās, it kā gribēdams vēlreiz pārliecinā­ties, ka situācija pilnīgi droša, tad maldinādams pacēla kreiso roku, bet belza ar labo no visa spēka. Taču Džo pieliecās, aptvēra viņu klinčā un uz mirkli bija glābts.

Ponta lauzās kā ārprātīgs, lai atbrīvotos. Viņš kāroja sakauto pretinieku ātrāk piebeigt pavisam. Bet Džo cīnījās uz dzīvību un nāvi, krampjaini sagrābis Pontu, un, tikko tas atbrīvojās no viena tvēriena, Džo atrada jaunu klinča paņēmienu.

— Pārtraukt! — pavēlēja tiesnesis. Džo satvēra preti­nieku vēl ciešāk.

— Rauj viņu nost! Velns parāvis, ko tu gulil — Ponta aizelsies uzbrēca tiesnesim. Tas vēlreiz pavēlēja pārtraukt klinču. Džo nepaklausīja, labi zinādams, ka noteikumus nepārkāpj. Ar katru klinča mirkli viņš juta atgriežamies spēkus, prāts kļuva skaidrāks, tīmekļi vairs neaizmigloja acis. Raunds bija tikko sācies, un viņam vajadzēja izturēt vēl turpat trīs minūtes.

Tiesnesis sagrāba bokserus katru ar savu roku pie ple­ciem un izšķīra, strauji iespiezdamies vidū un aizgrūz- dams viņus uz stūriem, lai pilnīgi pārtrauktu klinču. Tikko atbrīvojies, Ponta metās virsū Džo kā plēsīgs zvērs, kas grib nobeigt savu laupījumu. Bet Džo ieņēma aizsardzības pozīciju un izveidoja jaunu klinču. Ponta atkal centās iz­lauzties no viņa skavām, Džo turējās kā pieaudzis, bet tiesnesis viņus izšķīra. Nākamajā reizē Džo atkal izvairī­jās no belziena un apķērās Pontam apkārt.

Zenevjeva aptvēra, ka klinčos Džo nekas jauns nedraud, un nesaprata, kādēj gan tiesnesis neļauj viņiem palikt apskāvienā. Tas bija nežēlīgi. Sājos mirkļos viņa ienīda Ediju Džonsu ar labsirdīgo seju, salēcās uz krēsla, dus­mīgi sažņaudza rokas dūrēs, tā ka nagi sāpīgi iegriezās delnās. Atlikusī raunda daļa, trīs bezgalīgas minūtes, pagāja tikai klinčos un to izšķiršanā. Pontam neizdevās dot pretiniekam pēdējo — izšķirošo triecienu. Viņš kļuva gluži traks aiz neprātīga niknuma par savu bezspēcību līdz galam uzveikt spēkus zaudējušo un gandrīz jau uz­varēto pretinieku. Vienu sitienu, tikai vienu vienīgu trie­cienu, bet pie iesišanas viņš netiek! Lielā pieredze ringā un vēsais saprāts izglāba Džo. Ar apmiglotu apziņu un pārgurumā drebošu ķermeni viņš turpināja cīņu un notu­rējās, juzdams, ka dzīvība viņā sāk palot no jauna. Vien­reiz Ponta, nespēdams pretiniekam iesist, ārprātīgā aiz­rautībā, likās, gribēja viņu pacelt gaisā, savirpināt un triekt pret grīdu.

— Kāpēc tu viņam nekod? — spalgi iespiedzās Silver- steins.

Klusumā šī kodīgā piezīme noskanēja pa visu zāli, un publika, it kā atbrīvota no saspringtajām bailēm par sava mīluļa likteni, ierēcās skaļos smieklos, kas vairs nebija tālu no histērijas. Pat Zenevjeva saklausīja šajā piezīmē kaut ko aplam jocīgu, un publikas jūtamais atvieglojums mazināja arī viņas saspīlējumu, tomēr viss redzētais un dzirdētais izraisīja viņā šausmas un padarīja viņu gluži slimu un bezspēcīgu.

— Kod viņam! Iekod! — rēca atžirbušie skatītāji. — No- grauz viņam ausi, Ponta! Citādi jau tu viņu pieveikt ne­spēj! Ed nost! Ēd viņu nost! Ko vēl taupi — rij tikai nost!

Saucienu iespaids uz Pontu bija drausmīgs. Viņš kļuva ar katru mirkti mežonīgāks, bet līdz ar to bezspēcīgāks. Viņš elsa un krāca, bez vajadzības šķiezdams spēkus pār­mērīgā piepūlē, zaudēdams apdomu un aprēķinu, viņš centās kompensēt zaudējumu ar nežēlīgiem sitieniem. Viņā vairs nebija nekā cita kā tikai akla kaislība iznīcināt ienaidnieku. Klinčos viņš purināja Džo kā suns žurku, lauzās un locījās, lai atbrīvotu ķermeni un rokas, bet Džo visu laiku aukstasinīgi turēja viņu kā spīlēs un nelaidās vaļā. Tiesnesis vīrišķīgi un godīgi centās viņus izšķirt. Sviedri viņam lija aumaļām. Viņam vajadzēja likt lietā visu spēku, lai kopā savijušos ķermeņus atrautu vienu no otra, bet, tiklīdz viņš bija tos izšķīris, Džo nevilcināda­mies atkal apvijās apkārt Pontam, un viss bija jāsāk no jauna. Velti Ponta pēc atbrīvošanas mēģināja paglābties no Džo krampjainajiem tvērieniem. Pa gabalu turēties ne­bija iespējams. Ja gribēja sist, vajadzēja tuvoties, bet Džo ikreiz bija gatavībā un sagrāba viņu klinčā.

Zenevjeva sarāvusies Čurnēja mazajā kambarītī pie spraugas un jutās it kā piekrāpta. Viņa bija ieinteresēta persona, jo viens šajā cīņā, kura, kā viņai šķita, notika uz dzīvību un nāvi, taču bija viņas Džo. Publika saprata visu, bet viņa — nekā. Spēle viņai nebija atklājusi savu būtību. Viņa neizprata tās burvību. Tā viņai šķita vēl no­slēpumaināka nekā agrāk. Viņa neaptvēra tās visuvareno spēku. Kas gan var valdzināt Džo šajā ķermeņu pārpūlē un cīņā, mežonīgajās skavās, vēl mežonīgākajos belzienos un fiziskajās sāpēs? Viņa, Zenevjeva, taču spēja sniegt mīļotajam daudz vairāk — atpūtu, mieru un jauku, rimtu līksmi. Viņas likme par Džo sirdi un dvēseli taču bija cildenāka un vērtīgāka par likmi, ko solīja Spēle; un to­mēr viņš gribēja paturēt abas — pieglaudis pie krūts meiteni, viņš pagrieza galvu un klausījās kārdinātājas vi­linājumos, ko viņa nespēja saprast.