Džeks Londons - SPĒLE

— Bet viņš ir labs puika, — Silversteins aizstāvēja Džo. — Viņš prot naudu nopelnīt un prot to sagla­bāt.

— Un tu gribi man to iestāstīt! — misis Silversteina ķērca. — Ko tu zini? Kas tu esi par viszini? Pats tikai proti izšķiest naudu boksa sacīkstēs. Kas tev to visu samelsis? Nu, pasaki! Kā tev tas zināms?

— Ko es zinu, to zinu, — Silversteins iecirtīgi at­trauca; Zenevjeva vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka viņš tā atbildētu, kad sieva apskaitusies.

— Viņam nomira tēvs, bet viņš aizgāja strādāt Hen- zena buru noliktavā. Viņam ir seši jaunāki brāļi un mā­sas. Viņš tiem kļuvis par īstu tēvu. Visu laiku strādā melnās miesās. Viņš tiem pērk gaļu un maizi, viņš maksā īri. Sestdienas vakarā pārnes mājās desmit dolārus. Hen- zens sāka viņam maksāt divpadsmit dolāru. Un ko viņš? Viņš ir kā tēvs, atnes naudu mājās un atdod mātei. Hen- zens sāka maksāt divdesmit dolārus, bet ko viņš? Nes uz mājām. Mazie brāļi un māsas iet skolā, viņiem ir labas drēbes un vairāk gaļas un maizes; mātei klājas labi, vi­ņai atkal acīs prieks — un viņa lepojas ar savu krietno dēlu Džo.

Un cik viņam skaists augums! Ach Gott, cik skaists! Stiprāks par vērsi, ātrāks par tīģeri, galva viņam auk­stāka par ledusskapi, un acis vienā mirklī spēj redzēt un aptvert visu. Viņš boksējās ar puišiem Henzena no­liktavā, boksējās ar veikala puišiem. Tad aizgāja uz klubu; tur viņš nolika gar zemi Spaideru, zibenīgi, ar vienu sitienu — gatavs pašā pirmajā reizē. Dabūja pie­cus dolārus — un ko viņš? Aiznes mājās mātei.

Viņš bieži cīnījies klubos, saņēmis daudz naudas — desmit dolārus, piecdesmit dolārus, simtu. Un ko viņš? Nu, pasaki! Tu domā, pameta darbu pie Henzena? Gāja ar puišiem uzdzīvot? Nekā! Viņš ir labs puika. Iet katru dienu darbā. Vakaros boksējas klubos. Reiz viņš man teica: «Kāpēc lai maksāju īri, Silverstein?» — man pašam viņš to teica. Un nemaz neklausījās, ko es atbildu, un nopirka mātei mājiņu. Visu laiku strādā pie Henzena, iet uz klubiem boksēties, lai var izmaksāt māju. Viņš ir nopircis māsām klavieres, sapircies tepiķus un bildes pie sienām. Un vēl es pateikšu, ka viņš ir godīgs. Slēdz derī­bas pats uz sevi, un tā ir laba zīme. Uz tādu bokseri, kas pats slēdz derības uz sevi, vienmēr arī citi var droši likt…

Pie šiem vārdiem misis Silversteina dobji ievaidejās aiz šausmām par dažādām azarta spēlēm, un viņas vīrs, apjēgdams, ka ar savu daiļrunību pāršāvis pār strīpu, ņēmās zvērēdams zvērēt, ka viņš derībās allaž laimējot.

— Un tas viss, pateicoties Džo Flemingam, — viņš nobeidza, — es vienmēr lieku uz viņu un vienmēr vinnēju.

Bet Zenevjevu un Džo pats liktenis bija radījis vienu otram, un nekas, pat šis drausmīgais atklājums nespēja viņus izšķirt. Veltīgi Zenevjeva pūlējās nocietināt savu sirdi pret viņu; viņa cīnījās pati pret sevi, ne pret Džo. Pati sev par brīnumu viņa izgudroja viņam tūkstoš aiz­bildinājumu, un viņš tās sirdij palika tikpat mīļš, cik bijis; viņa iegāja Džo dzīvē, lai turpmāk izlemtu mīļotā cilvēka likteni un, kā jau daždien sieviete, iegrozītu viņa dzīvi pēc sava prāta. Kopīgo nākotni Zenevjeva iztēlojās rožainās pārvērtībās, un viņas pirmā lielā uzvara bija no Džo izspiestais solījums izbeigt boksēšanos.

Un viņš, tāpat kā visi vīrieši, skriedams pakaļ mīlas sapnim un tvīkdams iegūt bezgala dārgo, pārpasaulīgo ilgoto būtni, bija padevies. Taču jau tai pašā brīdī, kad solījās, viņš sirds dziļumos nojauta, ka nemūžam nespēs atteikties no Spēles; kādreiz, nākotnē, pienāks diena, kad vajadzēs pie tās atgriezties. Acu priekšā viņam iznira māte, brāļi un māšeles ar savām neskaitāmajām vajadzī­bām, māja, kas jākrāso un jāremontē, nodevas un no­dokļi, viņa un Zenevjevas bērni, kas reiz būs, un dienas alga buru noliktavā. Bet jau pēc mirkļa viņš šo vīziju aiztrauca, kā parasti tiek aiztraukti šādi brīdinājumi, un viņš redzēja vairs tikai Zenevjevu, apjēdza vienīgi savas alkas pēc viņas, visas savas būtnes ilgu saucienu pēc vi­ņas; un viņš rāmi pakļāvās gribai, kas uzņēmās noteik­šanu pār viņa turpmāko dzīvi un rīcību.

Viņam bija divdesmit, viņai astoņpadsmit gadu — zēns un meitene, divi jauni cilvēki, kas nolemti sugas turpi­nāšanai, veselīgi un normāli, ar straujām asinīm; lai viņi gāja kurp iedami, pat sestdienas pastaigās pludmalē, kur cilvēki nepazina Džo, visu acis tomēr pastāvīgi kavējās pie viņiem. Viņš ar savu stalto augumu lieliski papildi­nāja meitenes daiļumu, ar savu spēku — viņas grāciju, ar vīrieša muskuļoto stāvu — viņas smalko veidojumu. Viņa godīgā, atklātā, svaigā seja ar tālu izvietotajām zilajām acīm pievilka dažas labas tādas sievietes ska­tienu, kura sabiedrībā stāvēja daudz augstāk par viņu. Džo pats šādus skatienus nepamanīja, tāpat ari neskaid­ros, gandrīz mātes maigumam līdzīgos vilinājumus, to­ties Zenevjeva tos drīz vien uztvēra un pareizi saprata; un ikreiz sirds viņai iepukstējās kvēlā tīksmē par to, ka Džo pieder viņai un viņa to cieši tur savās plaukstās.

Džo savukārt itin labi redzēja Zenevjevai raidītos vīriešu skatienus, un tie viņu ērcināja. Zenevjevai nepagāja secen arī tie, un viņa tos saprata labāk, nekā Džo spēja iedo­māties.

Ženevjeva iekāpa Džo elegantajās kurpēs ar plānu zoli un sāka sirsnīgi smieties kopā ar Lotiju, kas notupās, lai uzlocītu bikšu galus. Lotija bija Džo māsa un iesvai­dīta noslēpumā. Viņai tika uzdots pierunāt māti aiziet ciemos pie kaimiņiem, lai visa māja paliktu jauniešu rīcībā. Meitenes devās lejā uz virtuvi, kur gaidīja Džo. Starojošu seju viņš steidzās Zenevjevai pretim, un viņa acīs mirdzēja neslēpta mīla.

— Uzspraud viņai svārkus, Lotij! — viņš izrīkoja. — Laika nav daudz. Tā, būs labi. Redzami tikai paši bikšu gali, pārējo nosegs mētelis. Nu, paskatīsimies, vai tas derēs.

Aizņēmos mēteli no Kriša. Trakoti sirsnīgs puika, ma­ziņš, bet tad izdarīgs! — Džo tērgāja, palīdzēdams Zenev­jevai uzvilkt mēteli, kas sniedzās līdz papēžiem, bet pie­gulēja tā, it kā skroderis to būtu šuvis tieši viņai.

Džo uzmauca meitenei galvā cepuri un uzslēja mēteļa apkakli. Tā bija tik plata, ka sniedzās līdz pašai cepurei un pilnīgi noslēpa matus. Kad viņš aizpogāja mēteli līdz augšai, apkakles stūri aizsedza vaigus, pilnīgi noslēpjot zodu un muti, atstājot redzamas tikai cepures aizēnotās acis un ne tik stipri aizēnotu deguntiņu. Zenevjeva pagā­jās šurp un turp — kad mēteļa stērbele ejot pasitās, re­dzami tiešām bija tikai bikšu gali.

— Saaukstējies boksa entuziasts, kas bīstas sasaldēties vēl stiprāk, labi, pavisam labi, — Džo smējās, lepni vēro­dams savu roku darbu. — Cik naudas tev ir līdzi? Es lieku desmit pret seši. Vai tu varbūt liksi uz īso galu?

— Kas ir īsais gals? — viņa jautāja.

— Ponta, protams, — Lotija aizvainota iesaucās, it kā vispār būtu iespējams par to kaut mirkli šaubīties.

— Protams, — Zenevjeva mīlīgi attrauca, — tikai es no tā visa nekā nesaprotu.

Šoreiz Lotija novaldījās, nekā neteikusi, taču seja atkal pauda aizvainojumu. Džo pavērās pulkstenī un noteica, ka esot laiks doties ceļā. Māsa viņu cieši apskāva un skaļi nomutēja uz lūpām. Tad viņa noskūpstīja ari Zenev­jevu un pavadīja abus līdz vārtiņiem. Džo ejot aplika vienu roku māsai ap pleciem.

— Ko nozīmē desmit pret seši? — Zenevjeva jautāja, kad viņu soļi atbalsojās saltajā gaisā.