Džeks Londons: SPĒLE

Jau divpadsmit gadu vecumā kļuvusi par apaļu bāreni, Zenevjeva tūliņ pēc tēva bērēm pārcēlās pie Silverstei- niem, kas dzīvoja otrā stāvā virs savas konditorejas; tur šo lādzīgo ļautiņu aprūpē viņa nopelnīja sev iztiku un drēbes, palīdzot veikalā. Silversteiniem kristīgo meitene bija ļoti noderīga, jo sabata dienās ticība viņiem aiz­liedza pašiem tirgoties.

Klusajā, necilajā veikaliņā viņa sešos gados pieauga par jaunavu. Paziņu Zenevjevai bija maz. Viņa pat ne­atrada sev draudzeni, jo nesastapa nevienas piemērotas meitenes. Viņa nesagājās arī ar apkārtnes puišiem, kā to darīja citas meitenes, sasniegušas piecpadsmit gadu ve­cumu. Kaimiņu meičas viņu dēvēja par «uzpūtīgo lelli» un, kaut arī neieredzēja skaistuma un atturības dēļ, to­mēr izturējās pret viņu ar respektu. Puiši viņu sauca par «Firziķīti», gan tikai paslepus, cits ar citu sarunā­joties, jo baidījās izraisīt meiteņu dusmas par to, ka bi­jībā gandrīz vai pielūdza Zenevjevu kā noslēpumaini daiļu un nesasniedzamu būtni.

Viņa patiesi bija skaista. Cēlusies no senas amerikāņu dzimtas, viņa bija viens no tiem retajiem, brīnumaina­jiem ziediem, kas reižu reizēm izplaukst strādnieku vidē, par spīti senčiem un apkārtnei, bez jebkāda redzama pamata un izskaidrojuma. Skaista bija viņas sejas krāsa, kur asiņu sārtums tik daiļi rotājās ādas baltumā, ka deva viņai pilnīgas tiesības uz iesauku «Firziķītis». Skaisti bija pareizie sejas vaibsti un tikpat skaista katra līnija viņas graciozajā, meitenīgajā augumā. Viņa bija rāma kustībās, klusu balsi un ar iedzimtu gaumi labi ģērbties — jeb­kuras drānas, ko viņa uzvilka mugurā, tikai vēl uzsvēra viņas daiļumu un rimto pašcieņu. Turklāt Zenevjeva bija ļoti sievišķīga, liega, maiga un pieķērīga, viņā jau bija nojaušama nākamās sievas un mātes kaislā mīla. Taču šīs īpašības gadiem ilgi viņā snauda, gaidīdamas parādā­mies īsto draugu.

Tad kādā karstā sestdienas pēcpusdienā Silversteinu konditorejā ienāca Džo, lai atspirdzinātos ar glāzi krēm- sodas. Ženevjeva nebija pamanījusi viņu ienākam, jo pat­laban apkalpoja citu pircēju — gadus sešus vai septiņus

vecu puišeli, kas dziļā nopietnībā apsvēra, ko pirkt, stā­vēdams pie letes, kur dāsnā klāstā bija izlikti dažādi sal­dumi ar kopīgu cenrādi: «Pieci gabali par pieciem cen­tiem».

Viņa bija dzirdējusi ienākušo pircēju sakām:

— Vienu glāzi krēmsodas, lūdzu, — un pajautājusi: «Ar kādu sīrupu?» — nemaz nepalūkodamās ienācēja sejā. Jāteic, viņa vispār nebija radusi ievērot jaunus vīriešus. Viņos bija kaut kas tāds, ko Zenevjeva nesa­prata. No puišu skatieniem viņa samulsa, pati nesapraz­dama, kādēļ; jaunekļi bija neaptēsti un neuzvedīgi, un viņai tas nepatika. Līdz šim vīrietis vēl nebija skāris viņas iztēli. Puiši, ko gadījās redzēt, viņu nevaldzināja, viņa tos pat lāgā nepamanīja. īsi sakot, ja Zenevjevai jautātu, kādēļ vīrieši vispār ir pasaulē, viņa nebūtu pra­tusi atbildēt.

Iepildīdama glāzē sīrupu, viņa neviļus ielūkojās Džo sejā, un viņai tā tūdaļ iepatikās. Nākamajā mirklī arī viņš pacēla acis, bet viņa savējās novērsa un pagriezās pret gāzētā ūdens tvertni. Taču, piepildot glāzi, viņai at­kal iegribējās palūkoties uz svešinieku, bet ne vairāk par īsu mirklīti, jo šoreiz viņa sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, kas meklēja viņējo, un tajā bija tik neslēpta interese, ka viņa strauji aizgriezās.

Zenevjeva jutās ļoti pārsteigta, ka viņai tā iepaticies vīrietis. «Kāds jauks zēns,» viņa nevainīgi nodomāja, instinktīvi cenzdamās atbrīvoties no pievilcības spēka, kas viņu valdzināja un nebija izskaidrojams ar glītu ārieni vien. «Ak, viņš nemaz nav tik jauks,» viņa lūkoja sev iegalvot, nolikdama jauneklim priekšā glāzi, saņem­dama samaksai sudraba naudas gabalu un trešo reizi paraudzīdamās viņam acīs. Viņas vārdu krājums nebija bagāts, un viņa neprata no tā ikreiz izvēlēties pareizos. Taču vīrišķība jaunekļa sejā spieda viņu domāt, ka «jauks» nebūtu īstais vārds. «Tātad viņš ir glīts,» iešāvās prātā, kad viņa atkal nodūra acis. Bet par glītiem mēdz dēvēt visus izskatīgus vīriešus, tādēļ arī šis vārds ne­šķita piemērots. Lai nu būtu kā būdams, tomēr bija patī­kami uz viņu skatīties, un viņa samulsusi juta, ka ne­atvairāmi vēlas allaž no jauna paskatīties uz svešo puisi.

Arī Džo likās, ka viņš nekad nav redzējis neko līdzīgu šai meitenei aiz letes. Viņš gan dabas likumus zināja labāk un tūliņ būtu pratis atbildēt, kādēļ pasaulē ir sievietes, tomēr ari viņa dzīvē sievietei līdz šim vēl nebija piešķirta vieta. Tāpat kā Zenevjeva nebija domājusi par vīriešiem, arī viņa iztēle vēl neprata izveidot sievietes tēlu. Bet pašlaik viena sāka viņu interesēt, un tā bija 2enevjeva. Viņam pat sapņos nebija rādījies, ka pasaulē varētu būt tik daija meitene, un viņš nespēja vairs no­vērst acu no tās. Taču ikreiz, kad viņš uz to palūkojās un viņu acis sastapās, viņam sirdī dīvaini iesmeldzās, un viņš būtu novērsis skatienu, ja vien meitene pati tūliņ nebūtu nodūrusi acis.

Bet, kad viņa beidzot pacēla galvu un mierīgi parau­dzījās Džo acīs, viņš pirmais novērsās — un vaigos viņam iesitās sārts tvīkums. Zenevjeva nebija tik stipri samulsusi, turklāt prata to daudz labāk noslēpt. Arī viņa juta sirdī līdz šim nepazītu satraukumu, bet ārēji sagla­bāja ierasto atturību un nopietnību. Turpretī Džo mulsa acīm redzami un izskatījās aizkustinoši neveikls.

Neviens no viņiem nepazina mīlestību, un vienīgais, ko viņi izjuta, bija nevaldāma vēlēšanās raudzīties vienam uz otru. Abi bija bikli un satraukti un tiecās viens pie otra ar to pārvarīgo spēku, kas liek savienoties diviem ķīmiskiem elementiem. Viņš spēlējās ar karotīti, pār glāzi nolīcis, sarka un bālēja, tomēr nespēja piecelties un iet projām; viņa runāja klusā balsī, nodūra acis un neglāb­jami sapina puisi savas burvestības tīmekļos.

Taču viņš nevarēja mūžam palikt sēžam pie krēmsodas glāzes, pat neuzdrošinādamies palūgt otru. Tādēļ viņš pameta Zenevjevu veikalā it kā nomoda sapnī, bet pats izgāja uz ielas kā mēnessērdzīgs. Zenevjeva visu pieva­kari nodzīvoja kā sapnī un saprata, ka ir iemīlējusies. Džo klājās grūtāk. Viņš apjēdza vienīgi to, ka gribētu vēl un vēl skatīties meitenes sejā. Tālāk viņš savās do­mās netika, turklāt jāteic, tās nemaz nebija domas, bet drīzāk gan neskaidras, neizprotamas ilgas. No šīm ilgām glābiņa nebija nekur. Tās mocīja viņu bez mitas, un kon­ditoreja un meitene aiz letes neizgāja viņam no prāta ne brīdi. Viņš pūlējās nomākt šīs ilgas. Bija bail un kauns iet vēlreiz uz konditoreju. Bailes viņš centās at­taisnot, mierinot sevi ar domu: «Es neesmu piemērots pielūdzējs dāmai.» Ne vienreiz, bet desmitiem reižu viņš atkārtoja šo teikumu, bet tas nenieka nelīdzēja. Un ne­dēļas vidū kādu vakaru pēc darba viņš no jauna iegrie­zās konditorejā. Viņš gan centās ieiet nevērīgi, it kā gluži nejauši, taču visa viņa būtne pauda milzīgo gribas piepūli, kas lika kājām it kā ar varu nest augumu uz priekšu. Viņš izturējās biklāk un neveiklāk kā jebkad. Zenevjeva turpretī bija rimta kā vienmēr, kaut gan sirdi uzvilnīja varens satraukums. Džo nespēja izteikt gandrīz ne vārda, nomurmināja pasūtījumu, bailīgi pavērās pulk­stenī, trakā steigā izdzēra krēmsodu un projām bija.

Zenevjeva no aizvainojuma bezmaz apraudājās. Tik nie­cīgs atalgojums par četru dienu gaidām, turklāt apzino­ties, ka esi iemīlējusies! Viņa joprojām bija pārliecināta, ka viņš ir jauks, gaužām jauks zēns, taču viņam neva­jadzēja tik nejēdzīgi ātri steigties projām. Bet Džo ne­bija vēl ticis pat līdz ielas stūrim, kad jau vēlējās iet atpakaļ pie viņas. Viņš gribēja uz meiteni tikai parau­dzīties. Viņam pat prātā neienāca doma par mīlestību. Mīlestība? Tas laikam ir tā, ka puiši iziet ar meitenēm pastaigāties. Bet viņš… Ilgas sāka rnocīt arvien skaud- rāk, līdz beidzot viņš saprata, ka tieši to vēlas arī viņš. Vēlas meiteni redzēt, visu laiku viņu vērot, un tas viss būtu iespējams, ja viņi kopā izietu pastaigāties. «Droši vien,» viņš domāja, «tieši tādēļ puiši nedēļas nogalē iziet kopā ar meitenēm.» Senāk viņš šīs pastaigas bija uzska­tījis par zināmu rituālu, kuram drīz seko kāzas. Nu viņš izprata šās paražas dziļāko jēgu, tiecās darīt to pašu un nonāca pie secinājuma, ka ir iemīlējies. Beidzot viņi abi bija vienādās domās un gala iznākums vienīgais iespējamais — Zenevjevas kaimiņi nevarēja brīnumiem vien nobrīnīties, kad viņa izgāja pastaigā ar Džo.