Džeks Londons - SPĒLE

Džo vārdi pievērsa Zenevjevas skatienu viņa sejai, un viņa tīksmīgi vēroja gaišo ādu, skaidrās acis, vaigus, kas bija gludi un liegi kā meitenei. Viņa nespēja noliegt pa­tiesību Džo vārdos, bet tas viņā radīja vēl lielāku nepa­tiku. Viņa instinktīvi sacēlās pret šo Spēli, kas draudēja atņemt mīļoto, nolaupīja vismaz daļu no viņa. Tā bija sāncense, kuru viņa nespēja saprast. Ja sāncense būtu sieviete, cita meitene, viņa visu skaidri saprastu un zinātu, kā rīkoties. Bet pašreiz viņa tumsā un neizpratnē cīnījās ar pretinieci, par kuru nekā nezināja. Patiesība, ko viņa izjuta Džo vārdos, padarīja Spēli vēl draudīgāku.

Un pēkšņi viņa apjauta savu vājumu. Viņai kļuva skumji un gaužām žēl sevis. Viņa gribēja, lai Džo pieder viņai, pieder ar visu savu būtni, sievietes sirds nespēja ap­mierināties ar daļu; bet viņš brīžiem slīdēja projām, ne­bija saturams rokās tai, kas tiecās neizlaist viņu no sa­vām skavām. Viņai acīs sakāpa asaras, lūpas iedrebējās, un sakāve tūliņ pārvērtās uzvarā, viņas vājums piespieda visuvareno Spēli atkāpties.

— Neraudi, Zenevjev, neraudi! — zēns nožēlā sāka lūgties, kaut arī pats bija pavisam apjucis un samulsi­nāts. Viņa vīrieša saprāts neaptvēra viņas satraukumi^ bet viņas asaras lika aizmirst visu pārējo.

Viņa caur asarām piedodoši pasmaidīja, un viņš, kaut ari nejuzdamies vainīgs, tomēr jutās dzi|i aizkustināts. Viņš impulsīvi gribēja satvert meitenes roku, bet viņa tuvošanos atvairīja, dzedri atkāpdamās, tikai smaids acīs iestarojās vēl spožāk.

— Redzi, kur nāk misters Klauzens, — viņa ierunājās un ar īstu sievietes burvestību pavērās uz pienācēju skaidrām acīm, kurās vairs nebija ne drusciņas asaru mikluma.

— Jūs, Džo, laikam nodomājāt, ka es nekad vairs neat- griezīšos? — sacīja nodaļas vadītājs, cilvēks ar baltsārtu seju un gaužām korektu vaigu bārdu, kas bija nepārpro­tamā pretrunā ar mazajām, jautrajām ačelēm. — Nu, pa­skatīsimies— kur mēs palikām, hm, pie raksta, vai ne? — viņš rosīgi turpināja. — Šis rakstiņš jums iepaticies, vai nav tiesa? Jā, jā, es visu saprotu. Es uzsāku dzīvi, kad pelnīju četrpadsmit dolārus nedēļā. Pašu ligzdiņai taču gribas to vislabāko, kā nu ne! Protams, to es zinu, un šis maksā tikai septiņus centus vairāk, bet dārgāka manta vienmēr iznāk lētāk nekā lēta. Vai zināt, Džo, ko es izdarīšu, — viņš, balsi pieklusinādams, filantropijas uzplūdā sacīja, — bet tikai tādēļ, ka tas esat jūs, ne­viena cita labā es to nedarītu: atlaidīšu jums piecus cen­tus. Bet, — viņš sazvērnieciskā svinīgumā piebilda, — jūs nedrīkstat nevienam teikt, cik īstenībā esat samaksājis.

Cenā, protams, ietilpst arī iesaiņošana, iešūšana un nosūtīšana, — viņš paziņoja, kad Džo un Zenevjeva ap­spriedušies darīja viņam zināmu savu izvēli. — Un kad tad notiks pārvākšanās jaunajā ligzdiņā? — viņš apvai­cājās. — Kad papletīsiet spārnus un aizlidosiet? Rīt? Jau tik drīz? Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!

Viņš jūsmīgi pavalbīja acis un tēvišķīgi uzsmaidīja jaunajam pārim.

Džo uz jautājumiem atbildēja atturīgi, un Zenevjeva kautri pietvīka; ne vienam, ne otram šī saruna nebija pa prātam. Ne tikai tādēļ, ka šis cilvēks pieskārās viņu per­soniskajai dzīvei un svētākajām jūtām, bet ari tādēļ, ka viņiem piemita kautrība un šķīstība, kas sīkpilsoņu aprin­dās tiktu uzskatīta par klīrību, bet ir raksturīga strād­nieku cilvēkiem, ja tie ilgojas pēc tīras, tikumiskas dzīves.

Misters Klauzens pavadīja viņus līdz liftam, izplūz- d-ams smaidos un aizbildnieciskā vēlībā, bet pārdevēji noskatījās pakaļ Džo slaidajam augumam.

— Bet šovakar, Džo? — misters Klauzens bailīgi ap­vaicājās, kad viņi jau gaidīja pie lifta. — Kā jūtaties? Cerat viņu pieveikt?

— Skaidrs, — Džo atbildēja, — nekad visā mūžā ne­esmu juties labāk.

— Jūs tātad esat formā? Labi! Labi! Es, saprotat, tikai iedomājos — jūs jau zināt, ha, lia! Cilvēks gatavojas kāzām; un viss pārējais — domāju, varbūt saspīlējums, hm, satraukums? Saprotat, nervi netur. Pats atceros, kā ir pirms kāzām. Bet jūs esat formā, vai ne? Protams. Nav vajadzības jums to vēl jautāt. Ha, ha! Labu veiksmi, manu zēn! Zinu, ka uzvarēsiet. Nekad neesmu par to šaubījies, skaidrs, skaidrs.

Uz redzēšanos, mis Pričarde, — viņš sacīja Zenevjevai, galanti palīdzēdams tai iekāpt liftā. — Ceru, ka jūs bieži mūs apmeklēsiet. Es ļoti priecāšos, patiesi, ļoti priecā­šos, ticiet man!

— Visi tevi sauc par Džo, — viņa, lejup braucot, pār­metoši sacīja. — Kādēļ viņi tevi nesauc par misteru Flemingu? Tā būtu pieklājīgāk.

Bet viņš stingi raudzījās uz lifta zēnu un, likās, ne­maz nedzirdēja viņas vārdus.

— Kas tev notika, Džo? — viņa vaicāja ar tādu apzi­nātu maigumu balsī, kuram viņš nespēja pretoties.

— Ak, nekas, — viņš atteica, — es tikai domāju un — kaut ko vēlējos.

— Vēlējies? Ko? — Viņas dūdošanā skanēja neatvai­rāms vilinājums, un skatiens laupītu spēku stiprākam vīram nekā Džo, tomēr viņš nepacēla acu.

Taču tad apņēmīgi palūkojās viņai tieši acīs.

— Es vēlējos, lai tu vienu vienīgu reizi redzētu mani cīnāmies.

Viņa nepatikā atrāvās, un Džo seja sadrūma. Zenevje­vai prātā skaudri iedzēla doma, ka sāncense atkal spie­žas starp viņu un mīļoto un velk Džo uz savu pusi.

— Es, es labprāt, — viņa ar piepūli steigšus attrauca, cenzdamās parādīt to iejūtību, ar kuru var uzvarēt vis­stiprākos vīriešus un kura noliec vīru galvas pie sieviešu krūtīm.

— Tu patiesi gribi?

Viņš atkal pacēla skatienu un ielūkojās viņai acīs. Viņa saprata Džo uzbudinājumu. Tas bija izaicinājums, lai pārbaudītu viņas mīlu.

— Tas būtu ievērojamākais mirklis manā mūžā, — viņš vienkārši noteica.

Varbūt tas bija mīlestības spēks, vēlēšanās parādīt viņam to līdzjūtību, kuras viņš alka, varbūt kārdinājums sastapties aci pret aci ar Spēli un to iepazīt, bet varbūt arī vilinājums piedzīvot kaut ko interesantu, vilinājums, kas izlauzās cauri viņas vienmuļās dzīves ietvariem; lai nu bija kā būdams, viņā uzpaloja īsts pārdrošības vil­nis, un viņa tikpat vienkārši atbildēja:

— Esmu ar mieru!

— Es neticēju, ka tu būsi ar mieru, citādi nemaz ne­būtu tev to lūdzis, — viņš atzinās, kad viņi izgāja uz ielas.

— Vai tad nevar? — viņa jautāja, bīdamās, ka dros­mīgā apņēmība varētu izgaist.

— O, es varētu to izkārtot, domāju tikai, ka tu pati negribēsi.

Domāju, ka tu pati negribēsi, — viņš atkārtoja, vēl ne­spēdams atgūties, kad palīdzēja viņai iekāpt tramvajā un meklēja kabatā naudu biļetēm.

Ženevjeva un Džo bija aristokrāti savā strādnieku vidē. Viņi bija pratuši palikt sirdī skaidri un neskarti apkār­tējā nabadzībā un samaitātībā. Pašcieņa un vēlēšanās pēc skaistākas, tīrākas dzīves bija atturējusi viņus no saplūšanas ar apkārtni. Draugus iemantot viņiem nebija viegli; ne vienam, ne otram arī nebija īsti tuva drauga, tāda, ar kuru varētu dalīties visā. Viņi abi bija sabiedris­kas dabas, tomēr palika vientuļi, jo nebūtu spējuši dzīvot atbilstoši savai dabai, saglabājot ilgas pēc tīras, kārtīgas dzīves.

Retā strādnieku meitene dzīvoja tik noslēgti no pasau­les kā Zenevjeva. Skarbā, pat rupjā vidē viņa izauga pasargāta no visa neķītrā un brutālā. Viņa redzēja tikai to, ko pati vēlējās redzēt, un vēlējās redzēt vienīgi labo, bez pūlēm, gluži instinktīvi izvairīdamās no dzīves rup­jības un piedauzības. Jau kopš bērnības viņa bija piera­dusi pie vientulības. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns un kopa slimo māti, tādēļ nepiedalījās apkārtējo bērnu rotaļās un draiskulībās uz ielas. Tēvs bija kantorists, maigas dabas mazasinīgs cilvēks šaurām, iekritušām krū­tīm, liels mājās sēdētājs, kuram iedzimts biklums neļāva nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, toties mājās viņš prata radīt jauku, maiguma piestrāvotu atmosfēru.