Džeks Londons: SPĒLE

Viņi abi bija paskopi vārdos, un tādēļ cerēšanās ieilga. Uz viņa pielūgsmi meitene atbildēja ar rāmu atturību, un tikai acis staroja mīlā, kaut gan viņa savā meitenes kautrībā būtu apslāpējusi arī šo gaismu, ja būtu zinājusi, ka tajā skaidrāk par skaidru atspoguļojas viņas sirds. Vārdi «mīļais» un «mīļotā» viņiem šķita drausmīgi intīmi, un pagāja krietns laiks, kamēr viņi pie tiem pierada; arī vēlāk viņi atšķirībā no daudziem citiem pāriem sevišķi neizplūda mīlas apliecinājumos. Ilgi viņiem pietika ar kopīgām pastaigām vakaros vai pasēdēšanu līdzās parkā uz sola, stundām neizrunājot ne vārda, tikai lūkojoties viens otram acīs, kur zvaigžņu vārajā gaismā nebija iespējams izlasīt nekā tāda, kas varētu aizvainot viņu bik­lumu vai izraisīt nemieru.

Neviens bruņinieks pret savu dāmu neprastu izturēties uzmanīgāk un smalkjūtīgāk kā Džo pret Zenevjevu. Ejot kopā pa ielu, viņš allaž centās iet ārmalā, jo bija kaut kur dzirdējis, ka tā esot jādara, un, ja, šķērsojot ielu, viņam pagadījās nokļūt aplamajā pusē, viņš aši palika Zenevjevai soli aiz muguras, lai tūliņ atkal ieņemtu savu vietu ārmalā. Viņš nesa viņas iepirkumus un reiz, kad ceļā uznāca lietus, ari lietussargu. Viņš nekad nebija dzirdējis, ka sirdsdāmai jāsūta puķes, tādēļ sūtīja Zenev­jevai augļus. Tas viņam šķita saprātīgi. Augļi ir gar­šīgi. Ziedi viņam neienāca ne prātā, līdz kādu dienu viņš ieraudzīja meitenei matos baltu rozi. Tā aizvien no jauna pievilka viņa skatienu. Tie taču bija viņas mati, tādēļ ari zieds likās uzmanības vērts. Džo interesēja arī tas, ka viņa bija iedomājusies iespraust matos ziedu. Tādēļ viņš pamatīgi nopētīja rozi. Viņš atklāja, ka tas patiesi izskatās skaisti, un zieds viņam iepatikās. Džo prieks savukārt sajūsmināja meiteni, un mīlestība viņos ietrī­sējās ar jaunu spēku — viena zieda dēļ. Džo uzreiz kļuva par aizrautīgu puķu mīļotāju. Vienlaikus viņš atklāja jaunu iespēju parādīt mīļotajai uzmanību. Viņš nosūtīja Zenevjevai vijolīšu pušķi. Tā bija viņa paša izdoma. Ne­kad viņš nebija dzirdējis, ka vīrieši sūta sievietēm ziedus. Ziedus, cik viņam zināms, lietoja telpu rotāšanai un bē­rēs. Viņš sāka sūtīt Zenevjevai ziedus vai ik dienu un pats bija pārliecināts, ka tas ir viņa izgudrojums un neviens vīrietis līdz šim to nav darījis.

Viņš bikli dievināja Zenevjevu, un viņa tikpat bikli šo pielūgsmi pieņēma. Zenevjeva viņam bija skaidrības un labestības iemiesojums, lielākais svētums, kuru ne­drīkst aizskart pat ar pārlieku dedzīgu pielūgsmi. Viņa atšķīrās no visiem cilvēkiem, kurus Džo jel kad bija pa­zinis. Viņa nelīdzinājās citām meitenēm. Viņam pat prātā neienāca salīdzināt to ar savām māsām vai kāda drauga māsām. Viņa bija vairāk nekā meitene vai nekā sieviete vien. Viņa bija — nu, viņa bija Zenevjeva, augstāka būtne, radības brīnums.

Ari viņa pret Džo juta kaut ko līdzīgu. Sīkumos viņa spēja mīļoto vērtēt pat kritiski (turpretī viņš meitenē dievināja pašu pilnību, ir neiedomādamies kaut ko kriti­zēt), bet, vērtējot kopumā, viņa aizmirsa visus sīkumus un redzēja mīļotajā brīnumainu būtni, kas piešķīra viņas dzīvei jēgu un kā labā viņa būtu ar mieru nomirt, tāpat kā gribēja viņa labā dzīvot. Savos krāšņajos nomoda sapņos viņa bieži vien iztēlojās situāciju, kad, nomirdama mīļotā labā, atklāj viņam savu mīlu, ko dzīvodama ne­mūžam nespētu tik pilnīgi parādīt.

Viņu mīla bija kā liesma un kā rīta rasa. Alkas viņi nepazina, jo tā būtu bijusi zaimošana. Pilnīgs fizisks tuvums bija kaut kas tāds, par ko viņi neiedrošinājās pat dornāt. Un tomēr arī viņi iepazina saldkaisles vilināju­mus — pirkstgalu pieskārienu rokai vai plecam, īsus ro­kas spiedienus, retumis vieglu skūpsta dvesmu, satrau­cošo sajūtu, kad viņas mati piedūrās viņam pie vaiga vai viņas roka liegi atglauda cirtas no viņa pieres, šīs izjūtas viņi pazina un tomēr nezin kādēļ pat šajā mai­gumā un ilgās pēc lielākas tuvības nojauta kaut ko grē­cīgu.

Gadījās brīži, kad Zenevjevai neizsakami iegribējās ap­vīt rokas ap Džo kaklu, ļaut pilnu vaļu savai mīlai, taču viņu allaž atturēja svēta bijība, šādos mirkļos meiteni mocīja ļaunas aizdomas, ka viņas dvēselē slēpjas neapzi­nāta tieksme pēc apgrēcības. Tas nebija labi, protams, nebija labi, ka viņā modās vēlēšanās tik maigi izturēties pret mīļoto. Kārtīgai meitenei tādas domas nedrīkstēja pat prātā ienākt. Tas nebūtu sievišķīgi. Ko gan Džo no­domātu, ja viņa to uzdrīkstētos? Ikreiz, iztēlojusies šādu drausmīgu ainu, viņa nodrebēja, tvīkdama apslēptā kaunā.

Ari Džo nespēja izvairīties no pašam nesaprotamām ilgām, pie kam spēcīgākā varbūt bija vēlēšanās nodarīt Zenevjevai sāpes. Kad pēc ilgiem un mokošiem pūliņiem viņš beidzot izcīnīja svētlaimes piepildījumu un drīkstēja apskaut meitenes vidukli, viņam uzmācās nepārvarama vēlme saspiest to no visa spēka, līdz Zenevjeva iekliegtos aiz sāpēm. Turklāt viņa dabā nepavisam nebija darīt pāri jel kādai dzīvai radībai. Pat ringā viņš nekad nesita pre­tiniekam šādā nolūkā. Ringā viņš piedalījās Spēlē, un tās mērķis bija notriekt pretinieku zemē un desmit sekun­des neļaut tam piecelties. Viņš nekad nesita tikai tādēļ, lai nodarītu sāpes; Spēles beigās tās bija neizbēgamas, bet īstenībā beigas nozīmēja kaut ko pavisam citu. Un tomēr, sēžot blakus mīļotajai meitenei, viņam gribējās nodarīt tai sāpes. Kādēļ, ja bija saņēmis Zenevjevas ro­kas locītavu, viņam uzmācās tieksme spiest to, līdz kauli nokrakst? To visu viņš nespēja izskaidrot un juta, ka atklājis sevī slēptu nežēlību, kāda viņam senāk pat sap­ņos nebija rādījusies.

Reiz atvadoties viņš apskāva meiteni un strauji pie­vilka to sev klāt. Viņas pārsteiguma un sāpju kliedziens atskurbināja Džo, un viņš palika stāvam galīgi apjucis, tomēr pār augumu pārskrēja vieglas trīsas un viņu pār­ņēma neapjausta laime. Ari Zenevjeva notrīsēja. Ari viņu aplaimoja neapvaldīto skavu izraisītās sāpes; un atkal viņu nomāca grēka apziņa, kaut arī viņa neapjauta, kāds ir šis grēks un kādēļ tas ir grēks.

Drīz vien, jau pašā viņu draudzības sākumā, pienāca diena, kad Silversteins savā konditorejā nejauši ierau­dzīja Džo un brīnumos iepleta acis kā timpas. Un pēc Džo aiziešanas misis Silversteina deva pilnu vāju savām mātes jūtām, nolādēdama visus profesionālos bokserus, bet jo sevišķi Džo Flemingu. Silversteins veltīgi centās nomierināt savu niknuma pārņemto laulāto draudzeni. Bet viņa sirdi varēja remdēt vienīgi, izgāžot dusmas. Viņai gan bija mātes jūtas, bet nebija mātes tiesību.

Ženevjeva no visa uztvēra tikai lāstus; viņa dzirdēja tos platā straumē plūstam no vecās ebrejietes lūpām, bet bija pārāk satraukta, lai saprastu vārdu saturu. Džo, vi­ņas Džo bija profesionālais bokseris Džo Flemings. Tas bija drausmīgi, neiespējami, pārāk riebīgi, lai būtu ticams. Viņas Džo ar dzidrajām acīm, maigo, meitenīgo vaigu varētu būt kas būdams, tikai ne profesionāls bok­seris. Viņa nebija nekad nevienu bokseri redzējusi, bet Džo nepavisam nesaistījās ar viņas priekšstatu par ringa varoni — zvēru cilvēka izskatā, ar tīģera acīm un šauru pieres strēmeli. Protams, viņa bija dzirdējusi par Džo Flemingu — kurš tad Vestoklendā nezināja šo vārdu? — bet viņai nekad nebija ienācis prātā, ka tas varētu būt viņas Džo.

Atjēgusies no pirmā trieciena, viņa dzirdēja misis Sil- versteinas histērisko spiedzienu: «Atradusi, ar ko saie­ties — ar kausli!» Tad Silversteins sāka strīdēties ar sievu par slavu un neslavu, un tas viss attiecās uz Zenev- jevas iemīļoto.