Džeks Londons: SPĒLE

Tagad Džo bija kļuvis par īstu viesuļvētru. Zenevjeva atcerējās viņa vārdus «Skaties tikai, gan tu redzēsi, kad es sākšu uzbrukt». Arī publika to zināja. Visi bija pie- traukušies kājās, visi kliedza pilnā rīklē. Tas bija pūļa asinskārais rēciens, un Zenevjeva iedomājās, ka tā droši vien gaudo vilki. Un, kaut gan viņa lepojās ar mīļotā uzvaru, sirdī tomēr iezagās arī līdzcietība pret Pontu.

Veltīgi viņš pūlējās aizsargāties, atrast aizsardzības pozīciju vai aizsegu, pieliekties, meklēt mirkļa glābiņu klinčā. šis mirklis viņam tika liegts. Viņš saņēma nok- daunu pēc nokdauna. Džo notrieca viņu uz brezenta atmu­guriski, sāniski, belza klinča laikā un atšķiršanas mir­kļos — bērtin bēra pār viņu asus, nežēlīgus sitienus, kas aptumšoja viņa smadzenes un laupīja muskuļiem spēku. Viņš tika ietriekts stūros, mests pret virvēm un, kad atlēca atpakaļ, ar jaunu sitienu atkal triekts pret virvēm. Viņš nevarīgi belza mežonīgus sitienus tukšumā. Viņā vairs nebija nekā cilvēciska. Tas bija plēsīgs zvērs, kas rēca un trakoja, un bija nolemts iznīcībai. Džo viņu nogāza ceļos, bet Ponta neļāva noskaitīt sekundes līdz galam, streipu­ļodams pieslējās kājās, lai saņemtu sitienu pa muti un ietenterētu virvēs.

Ārprātīgā piepūlē elsdams, krākdams, atkāpdamies, ar stiklainām acīm un aizrāvušos elpu, reizē grotesks un varonīgs, ar pēdējiem izmisuma spēkiem cenzdamies pie­kļūt pretiniekam, viņš tika trenkāts pa ringu. Un tajā mirklī Džo kāja paslīdēja uz slapjā brezenta. Ponta asiņu pārplūdušām acīm to redzēja un saprata, ka viņa brīdis pienācis. Viņš sakopoja visus atlikušos spēkus zibenīgam izšķirošajam triecienam. Tanī mirklī, kad Džo paslīdēja, Ponta deva viņam labi notēmētu sitienu pa zodu. Zenev­jeva redzēja Džo muskuļus atslābstam, kamēr viņš vēl lidoja pa gaisu, un tad dzirdēja galvas dobjo atsišanos pret brezentu.

Publikas rēcieni apklusa vienā mirklī. Tiesnesis, pārlie­cies pār nekustīgo ķermeni, skaitīja sekundes. Ponta sa­grīļojās un saļima uz ceļiem. Tad ar mokām piecēlās kā­jās un, šurpu turpu šūpodamies, neprātīgā naidā pavērās uz publiku. Kājas viņam ļodzījās un grīļojās; aizrīdamies viņš centās tikt pie elpas. Viņš sasvērās atmuguriski un, tikai sagrābjot virves, paglābās no kritiena. Tur viņš pa­lika, saļimis pilnīgā bezspēkā, uz krūtīm sagumušu galvu, līdz tiesnesis noskaitīja liktenīgo desmito sekundi un ar roku norādīja uz viņu kā uzvarētāju.

Aplausus viņš nesagaidīja. Un kā rāpulis izlīda pa virvju apakšu saviem sekundantiem rokās, kuri palīdzēja viņam piecelties un aizveda viņu pa šauro eju publikā. Džo pa­lika, kur bija nokritis. Sekundanti viņu ienesa ringa stūrī un nolika uz ķebļa. Ringā sāka pulcēties ziņkārīgie, bet policists, kas jau bija klāt, tos rupji raidīja projām.

Zenevjeva vēl joprojām sēdēja pie spraugas sienā. Viņa sevišķi neuztraucās. Viņas mīļotais nokautēts. Tā, pro­tams, viņam būs smaga vilšanās, un Zenevjeva juta viņam līdzi; bet tas arī bija viss. Zināmā mērā viņa pat noprie­cājās. Spēle viņu pievīlusi, turpmāk viņš piederēs viņai vien. Viņa bija no Džo šo to dzirdējusi par nokautiem. Reizēm tie esot tik smagi, ka bokseri labu laiku nespējot atgūties. Uztraukties viņa sāka tikai tad, kad dzirdēja sekundantus saucam pēc ārsta.

Džo šļaugano ķermeni iznesa pa virvju apakšu uz plat­formu un līdz ar to no Zenevjevas redzes loka. Tad at­sprāga vaļā ģērbtuves durvis un istabiņā ienāca vairāki vīrieši. Viņi nesa Džo. Tie viņu nolika uz netīrās grīdas, tikai viņa galvu viens sekundants balstīja sev klēpī. Šķita, ka Zenevjevas klātbūtne nevienu nepārsteidza. Viņa pie­gāja pie Džo un nometās tam blakus uz ceļiem. Acis vi­ņam bija ciet, lūpas viegli pavērušās. Slapjie mati salipuši šķipsnās uz sejas. Viņa pacēla Džo roku. Tā bija smaga, un viņai kļuva baisi, jūtot, ka tajā nav dzīvības. Pēkšņi viņa ielūkojās sekundantu un visu pārējo vīriešu sejās. Tie izskatījās izbijušies, visi, izņemot vienu, kurš klusā balsī drausmīgi lādējās. Viņa vēlreiz pacēla acis un ierau­dzēja blakus stāvam Silversteinu. Arī tas izskatījās pār­bijies. Viņš draudzīgi uzlika roku Zenevjevai uz pleca un. līdzjūtīgi to saspieda.

šī līdzjūtība Zenevjevu iztrūcināja. Viņai apreiba galva. Cilvēki sarosījās, jo ģērbtuvē kāds ienāca. Ienācējs tuvo­jās, bargi pavēlēdams:

— Ejiet ārā! Ejiet ārā! Atbrīvojiet istabu!

Vairāki vīrieši klusēdami paklausīja.

— Kas jūs esat? — viņš strupi noprasīja Zenevjevai. — Žēlīgā debess, tā taču ir meitene!

— Pareizi, tā ir meitene, — ierunājās kāds puisis, kurā Zenevjeva pazina savu pavadoni.

— Un kas jūs esat? — Ienācējs nikni pavērās pret Sil- versteinu.

— Esmu kopā ar viņu, — tas stūrgalvīgi atbildēja.

— Tā meitene pie viņa strādā, — paskaidroja puisis, — viss ir kārtībā, neraizējieties!

Ienācējs kaut ko norūca un nometās ce|os. Viņš pār­vilka ar roku pār Džo miklo galvu, atkal kaut ko noņur­dēja un piecēlās kājās.

— Te man nav ko darīt, — viņš noteica, — sūtiet pēc slimnīcas ratiem!

No šī mirkļa Zenevjevai viss pārvērtās par sapni. Var­būt viņa bija zaudējusi samaņu, to viņa nezināja; bet kā­dēļ gan Silversteins, aplicis roku apkārt, viņu balstīja? Visas sejas likās izplūdušas un nereālas. Nesakarīgi vārdi no sarunām ieskanējās viņai ausīs. Jaunais puisis, kas bija viņu atvedis šurp, runāja kaut ko par žurnālistiem.

— Tagad tavs vārds būs visās avīzēs, — viņa it kā no tāluma dzirdēja Silversteinu sakām un apzinājās tikai, ka noraidoši papurina galvu.

Likās, ka parādās jaunas sejas, un viņa redzēja, kā Džo uz brezenta nestuvēm iznesa ārā. Silversteins pogāja vi­ņai ciet garo mēteli un aizvilka apkakli sejai priekšā. Tad viņa juta salto nakts gaisu pie vaigiem un, palūkojusies uz augšu, ieraudzīja spožas, saltas zvaigznes. Viņa sa- guma kādā sēdeklī. Silversteins atradās viņai blakus. Tur­pat bija arī Džo, kas vēl joprojām gulēja uz nestuvēm, viņa kailajam ķermenim bija pārklāta sega; bija tur arī cilvēks zilā mundierī; tas laipni viņai kaut ko sacīja, bet viņa nesaprata ne vārda. Klabēja zirgu pakavi, viņi naktī kaut kur brauca.

Pēc tam — gaisma, balsis un jodoforma smaka. Tā lai­kam ir slimnīca — viņa nodomāja — un tas operāciju galds, un tam apkārt ārsti. Viņi izmeklēja Džo. Viens no ārstiem tumšām acīm un tumšu bārdu, pēc izskata ārzem­nieks, kas bija noliecies pār Džo, izslējās taisni.

— Savā mūžā neesmu nekā tamlīdzīga redzējis, — viņš sacīja otram ārstam, — visa galvaskausa aizmugures daļa.

Zenevjevas lūpas kaisa un kalta, rīkli žņaudza necie­šamas sāpes. Bet kādēļ viņa neraud? Vajadzētu raudāt, viņa juta, ka vajadzētu. Otrā pusē šaurajai gultai stāvēja Lotija (jauna aina murgainajā sapnī) un raudāja. Kāds runāja kaut ko par nāves letarģiju. Nevis ārsts, kas izska­tījās pēc ārzemnieka, bet kāds cits. Vienalga, kas to teica.

Cik varētu būt pulkstenis? Un it kā par atbildi viņa logu rūtis pamanīja palsu rītausmas krēslu.

— Šodien vajadzēja būt mūsu kāzām, — viņa teica Lo> tijai.

— Nerunā, nerunā! — gultiņas otrā pusē ievaidējās Džo māsa un iešņukstējās vēl skaļāk.

Tās nu tātad bija beigas visam — paklājiem, iedzīvei, noīrētajai mājiņai, satikšanās brīžiem un pastaigām, skaistajām, zvaigžņotajām naktīm, mīlestības burvībai, laimei mīlēt un tikt mīlētai. Cik briesmīga gan ir šī Spēle, ko viņa nespēj saprast, ar kādu briesmīgu spēku tā sa­grābj vīriešu dvēseles, cik ņirdzīga tā var būt un node­vīga; ar saviem kārdinājumiem, risku un solījumiem tā satracina visu asinis un padara sievieti nožēlojamu, ne­ļauj viņai kļūt vīrietim par visu un vienīgo, atstāj viņai tikai laika kavēkļa lomu; sievietei viņš veltī savu maigumu un rūpes, acumirkļa jūtu uzplūdus, bet Spēlei atdod die­nas un naktis, savu smadzeņu un roku spēku, pacietīgo darbu un lielākos pūliņus; viss dzīvības spēks tiek atdots ilgotajai, kārotajai Spēlei.