Džeks Londons: SPĒLE

Cīņa bija sākusies. Zenevjeva skatījās, plaukstu pie krūtīm piespiedusi. Viņu satrauca Pontas straujais uzbru­kums un belzieni, kas bira cits aiz cita. Viņai likās, ka Džo tūliņ būs pagalam. Brīžiem viņa nemaz nespēja sa­skatīt tā seju, kas pazuda cimdu ņirboņā. Toties viņa dzir­dēja sitienu dobjo troksni, un pēc katra būkšķa viņai pa­krūtē sakāpa nelabums. Viņa nezināja, ka šīs skaņas rodas, cimdam atsitoties pret cimdu vai pret pretinieka plecu, un ka tās nekādu postu nodarīt nespēj.

Un tad viņa pēkšņi atskārta, ka cīņā iestājies lūzums. Abi bokseri bija cieši saķērušies kopā; neviena sitiena vairs. Zenevjeva saprata, ka tas ir klinčs, kuru Džo kād­reiz bija pieminējis. Ponta centās atbrīvoties, bet Džo nelaida viņu vaļā. Tiesnesis uzsauca:

— Pārtraukti

Džo mēģināja atraisīties, bet pa to laiku Pontam bija izdevies atsvabināt vienu roku, un Džo atjaunoja klinču, lai izvairītos no belziena. Taču Zenevjeva ievēroja, ka šo­reiz Džo cimds ir piespiests Pontam pie mutes un zoda un pēc tiesneša otrreizējā sauciena: — Pārtraukti — Džo atsita pretinieka galvu atpakaļ un pats palēca nost.

Uz īsu mirkli Zenevjevai nekas neaizsedza skatu uz mī­ļoto. Viņš bija kreiso kāju mazliet izspēris uz priekšu, ceļus nedaudz saliecis, galvu nodūris, ierāvis plecu aiz­segā. Rokas viņš turēja gatavībā tiklab uzbrukumam, kā aizsardzībai. Muskuļi bija saspringti, un, kad viņš pakus­tējās, Zenevjeva redzēja tos slīdam, savelkamies un lokā­mies, it kā zem baltās ādas atrastos dzīvi radījumi.

Taču Ponta atkal metās viņam virsū — un Džo cīnījās, cik spēka. Viņš sarāvās vēl vairāk, savilka visu ķermeni vienā kamolā un aizsargājās ar dūrēm, elkoņiem un apakš­delmiem. Sitieni bira kā krusa, un Zenevjevai šķita, ka teju, teju viņš būs sadauzīts līdz nāvei. Bet viņš uztvēra belzienus ar cimdiem un pleciem, šūpodamies kā vētras locīts koks, kamēr publika sajūsmā aplaudēja. Tikai tad, kad Zenevjeva izprata, ko nozīmē aplausi, redzēja Silver- steinu izslejamies no vietas un ārprātīgā sajūsmā gavi­lējam, izdzirda no daudzām rīklēm saucienus: «Džo! Va­reni! Turies!» — viņa atģida, ka Džo nemaz nav līdz nāvei sakauts, bet turas godam. Mirkli pa mirklim viņš iznira, lai tūdaļ atkal pazustu Pontas uzbrukuma viesulī.

Nodimdēja gongs. Likās, ka bokseri bija cīkstējušies vismaz pusstundu, taču no Džo paskaidrojumiem Zenev­jeva zināja, ka viss bija ildzis tikai trīs minūtes. Līdzko noskanēja gongs, Džo sekundanti zibenīgi ielīda pa virvju apakšu ringā un aizveda viņu stūrī, lai viņš varētu baudīt svētīto atpūtas minūti. Viens sekundants, notupies starp Džo izplestajām kājām, pacēla tās sev uz ceļiem un ņē­mās sparīgi masēt lielus. Džo sēdēja uz ķebļa, atgāzies pret virvju leņķi, galvu atmetis, rokas izpletis, lai atlaidi- nātu krūšukurvi. Platu muti viņš aizgūtnēm tvēra gaisu, ko divi sekundanti ar dvieļiem vēdināja viņam sejā, klau­sīdamies ceturtajā sekundantā, kurš klusi kaut ko runāja viņam pie pašas auss, vienlaikus ar sūkli noberzdams seju, plecus un krūtis.

Tikko šīs nodarbības bija galā (viss ilga tikai dažas sekundes), atkal noskanēja gongs, sekundanti ar saviem piederumiem velšus izvēlās pa virvju apakšu, un Džo un Ponta gāja viens otram pretī uz ringa vidu. Zenevjeva nebija zinājusi, ka minūte var būt tik īsa. Vienu mirkli viņai pat šķita, ka daļa minūtes nozagta, un viņā modās aizdomas, pašai nezinot, pret ko.

Ponta sāka uzbrukumu tikpat neganti kā pirmāk, rīko­damies te ar labo, te ar kreiso roku, un, kaut arī Džo prasmīgi atvairījās, uzbrukums tomēr bija tik spēcīgs, ka viņam vajadzēja pāris soļu atkāpties. Ponta ar īstu tīģera lēcienu metās viņam pakaļ. Lai nezaudētu līdzsvaru, Džo bija pastiepis uz priekšu vienu roku un izslējis galvu no plecu aizsega. Ponta sekoja viņam neiedomājami strauji un ar drausmīgu āķi trāpīja pa viņa neaizsargāto zodu. Džo saliecās uz priekšu, un Pontas dūre par mata pla­tumu nozibēja pār viņa pakausi. Tikko viņš izslējās, Ponta ar kreiso roku deva tiešu belzienu, kuram vajadzēja Džo pārlidināt pāri virvei. Atkal, par īsu sekundes daļiņu aiz­steigdamies priekšā Pontam, Džo sakņupa uz priekšu. Pontas dūre noslīdēja gar viņa lāpstiņu un ietriecās tukšā gaisā. To pašu Ponta atkārtoja ar labo roku, bet Džo paglābās, pāriedams klinčā.

Zenevjeva atviegloti nopūtās, viņas saspringtais augums atslāba, viņu pārņēma nespēks. Publika aplaudēja un tra­koja. Silversteins bija pielēcis kājās, kliedza, mētājās ar rokām, kā prātu zaudējis. Pat misters Klauzens no sajūs­mas pilnā rīklē bļāva kaut ko ausī savam kaimiņam.

Klinču izšķīra, un cīņa turpinājās. Džo aizstāvējās un lēkāja pa ringu, atvairīdams sitienus un kaut kā mēģinā­dams pārlaist uzbrukuma orkānu. Tikai retu reizi viņš pats trieca ar dūri pretiniekam, jo Pontam bija modra acs un aizstāvēties viņš prata tikpat veikli kā uzbrukt, turpre­tim Džo iespējas pastāvēt pret viņa drausmīgo enerģiju šķita gaužām niecīgas. Viņam atlika cerēt vienīgi uz to, ka Ponta drīz būs iztērējis spēkus.

Zenevjeva sāka brīnīties, kādēļ viņas mīļotais necīnās. Viņā modās dusmas. Viņai gribējās, lai Džo atriebjas šim necilvēkam par briesmīgo vajāšanu. Kad viņa jau pavi­sam zaudēja pacietību, radās izdevība, un Džo trieca ar dūri Pontam pa žokli. Viņa redzēja Pontas galvu sagrī­ļojamies, uz lūpām tam parādījās asinis. Sitiens un ska­tītāju jūsmīgie auri Pontu neprātīgi saniknoja. Viņš metās uz priekšu kā traks. Iepriekšējie uzbrukumi bija tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas nu sākās. Viņš nedeva Džo iespēju dot otru belzienu. Džo vajadzēja laist darbā visu veiklību, lai izturētu šo vētru, ko pats bija izraisījis, nemi­tīgi vajadzēja aizstāvēties un meklēt glābiņu un drošību klinčos.

Taču klinčs nesolīja ne glābiņu, ne drošību. Katrs klinča mirklis prasīja neatslābstošu modrību, bet izšķiršana no­zīmēja vēl lielākas briesmas. Zenevjevu mazliet uzjautri­nāja Džo dīvainā maniere klinčos pieplakt Pontam ar visu augumu, bet viņa nesaprata, kādēļ tas tiek darīts, līdz vienā šādā klinčā Džo vēl nepaguva piekļauties Pontam, kad tas trieca ar dūri no apakšas, par mata platumu ne­trāpīdams Džo zodu. Kādā no nākamajiem klinčiem, kad Zenevjeva jau bija nomierinājusies un atviegloti nopūtu­sies, redzēdama Džo drošībā, Ponta, kura zods atradās virs pretinieka pleca, pacēla labo roku un trieca draus­mīgu āķi pret Džo vidukli. Pūlis satraukumā ierēcās, bet Džo aši nobloķēja pretinieka delmu, lai tas nevarētu sitienu atkārtot. •

Atkal iedunējās gongs, un pēc neiedomājami īsās atpū­tas minūtes cīņa gāja vaļā no jauna. Tā sākās Džo stūrī, jo Ponta drāzās pāri visam ringam, lai pirmais sāktu uz­brukumu. Virs nierēm, kur bija trāpījis sitiens, baltajā ādā sārtojās tumšs plankums. Sis sarkanais plankums boksa cimda lielumā biedēja Zenevjevu un nedeva viņai miera, viņa pat nespēja novērst acu no tā. Nākamajā klinčā Ponta sitienu precīzi atkārtoja; bet pēc tam Džo palaimē­jās vairākkārt iebelzt ar cimdoto dūri Pontam pa muti, tā noturot viņa galvu atmestu. Tas paglāba Džo no trakā belziena; un tomēr līdz raunda beigām Pontam izdevās vēl trīs reizes izmantot šo triku, ikreiz trāpot tai pašā vārīgajā vietā.

Aizritēja vēl viena atpūtas minūte un vēl viens raunds, nenodarot Džo lielu ļaunumu, bet ari nemazinot Pontas spēku. Bet piektā raunda sākumā Džo, iedzīts stūrī, izli­kās, ka sakņūp klinčam. Taču pēdējā mirklī, kad Ponta jau bija papletis rokas, lai satvertu Džo augumu, Džo viegli palēcās atpakaļ un ietriecās ar dūrēm pretinieka neaizsargātajā pakrūtē. Citu pēc cita viņš ar labo un kreiso, ar labo un kreiso raidīja četrus zibenīgus sitienus; tie bija spēcīgi, jo Ponta sagrīļojās un atstreipuļoja atpa­kaļ, nolaida rokas, pleci nošļuka un viņš saguma uz priekšu, likās — tūliņ pārlūzīs vidū pušu un saļims. Džo, ātri apsvēris mirkļa izdevīgumu, trieca ar dūri Pontam pa muti, tūliņ pēc tam ar pusāķi tēmēdams pa žokli. Sitiens nesasniedza mērķi, bet skāra vaigu, un Ponta aizstreipu­ļoja sānis.