Džeks Londons - SPĒLE

Noskanēja gongs. Raunds beidzās ar Pontas stūrī iz­šķirtu klinču. Jaunais, bālais sekundants izlīda caur virvēm reizē ar gonga skaņu. Viņš uzķēra Džo rokās, pacēla un pusnešus pārstiepa uz otru stūri. Sekundanti drudžaini sāka masēt viņam kājas, pliķēt pa vēderu, pavilka sporta bikšeļu jostu vaļīgāk, lai viņš varētu brīvāk elpot. Pirmo reizi Zenevjeva redzēja cilvēku elpojam ar diafragmu, redzēja vēderu ceļamies un atkrītam daudz straujāk, nekā viņai pašai cilājās krūtis, ja viņa skrēja pakaļ tramvajam. Nāsīs viņai iecirtās ožamspirta kodīgā smaka, kas plūda no samērcēta sūkļa, — Džo ieelpoja ugunīgos izgaroju­mus, lai galva kļūtu skaidrāka. Viņš izskaloja muti un rīkli, pasūkāja uz pusēm pārgrieztu citronu, visu laiku viņam trakā ātrumā gar seju tika vicināti dvieļi, tā pie­gādājot plaušām skābekli, attīrot asinis un piešķirot tām jaunu spēku turpmākajai cīņai. Pārkarsušo ķermeni sekun­danti noberza ar slapjiem sūkļiem, uz galvas viņam no pudelēm lēja ūdeni.

Nodunēja gongs sestajam raundam, un abi bokseri de­vās viens otram pretī, uz ķermeņiem vēl spīguļoja ūdens lāses. Ponta aizdrāzās lielu gabalu pāri ringam, gribē­dams uzbrukt pretiniekam, pirms tas pilnīgi atguvis spē­kus. Bet Džo bija izturējis, spēki bija atgriezušies, viņš jutās ar katru mirkli stiprāks. Viņš atvairīja vairākus negantus triecienus un tad sita pats tā, ka Ponta lidot aizlidoja. Džo juta kārdinājumu sekot pretiniekam, taču izgudrēm laikā atjēdzās un apmierinājās ar aizsar­dzību un aizsegu no viesuļvētras, ko bija izraisījis viņa sitiens.

Cīņa turpinājās tāpat kā sākumā — Džo aizstāvējās, Ponta uzbruka. Bet Ponta vairs nebija savā elementā. Viņš vairs nespēja diktēt. Jebkurā mirklī, pat vistrakākajā uzbrukumā pretinieks tagad prata izmanīties tā, lai viņu sasniegtu. Džo savu spēku lietoja taupīgi. Uz Pontas des­mit sitieniem viņš atbildēja ar vienu, bet šis viens parasti trāpīja. Ponta bija pārāks uzbrukumos, tomēr nespēja vairs viņam nekā nodarīt, turpretī Džo tīģerīgie triecieni bija ko vērts. Tie vēl vairāk uzkurināja Pontas niknumu. Viņam vairs nebija spēka uzbrukt ar to iznīcinošo zvēris- kumu, kas bija tik raksturīgs sākumā.

Tad cīņā notika lūzums. Publika to tūliņ pamanīja, pat Zenevjevai tas nepalika apslēpts devītā raunda sākumā. Džo pārgāja uzbrukumā. Klinčos tagad viņš trieca preti­niekam ar dūri pa jostas vietu, atmaksādams ar tiem pa­šiem nežēlīgajiem sitieniem pa nierēm, kādus bija saņēmis. To viņš darīja vienreiz katrā klinčā, bet belza ar visu spēku un nevienā klinčā neizlaida šo sitienu. Pārtraukuma brīžos viņš trieca dūri Pontam pakrūtē, trāpīja ar āķi tam žokli vai raidīja taisno sitienu pret muti. Tiklīdz Ponta gribēja atsākt senāko viesuļuzbrukumu, Džo palēcās sānis un ieņēma aizsargpozīciju.

Tā aizritēja divi raundi, tāpat pagāja vēl trešais, taču Pontas spēks, kaut arī jūtami atlaidies, tik ātri vis nezuda. Džo uzdevums bija pretinieku nogurdināt, pie tam ne ar vienu vai desmit sitieniem, bet ar sitienu pēc sitiena bez­galīgā sērijā, kamēr milža neiedomājamais spēks būs izdeldēts. Pontam nebija neviena atelpas mirkļa. Džo vi­ņam sekoja soli solī, visu laiku bija dzirdams viņa kreisās kājas piesitiens uz brezenta — dip, dip, dip. Tad nāca pēkšņs tīģera lēciens, zibenīgs sitiens vai sitienu krusa, pēc tam ātra atraušanās atpakaļ, un ^ad kreisā kāja atkal dipēja uz priekšu. Kad Ponta brāzās savos mežonīgajos uzbrukumos, Džo ātri pārgāja aizsegā, bet tikai tādēļ, lai no jauna mestos uz priekšu, kreisā kāja atkal nodejoja savu dip, dip, dip, kad viņš triecās virsū pretiniekam.

Ponta pamazām kļuva šļauganāks. Pūlim tas šķita sen gaidītais un paredzētais iznākums.

— Urrā, Džo! — publika auroja apbrīnā un sajūsmā.

— Kauns ņemt naudu par tādu cīņu! — pūlis ņirgājās. — Kāpēc tu viņu neapēd, Ponta? Grāb ciet un ēd nost!

Minūti ilgajos atpūtas brīžos Pontas sekundanti noņē­mās ap viņu dedzīgāk nekā iepriekš. Viņu aukstasinīgā uzticēšanās Pontas neizsmeļamajam spēkam bija pievilta. Zenevjeva vēroja viņu pūliņus un satraukumu, vienlaikus klausīdamās, kā bālais sekundants brīdina Džo.

— Nesteidzies, — viņš sacīja. — Tev viņš ir rokā, tikai nesteidzies! Esmu redzējis viņu cīnāmies. Viņš vienmēr pietaupa vienu sitienu, kamēr noskaita līdz pēdējai sekun­dei. Esmu redzējis viņu nokautā, bet pēc tam pielecam kājās un gāžamies virsū ar tādu pašu spēku. Redzēju, kā viņš boksējās ar Mikiju Selevanu. Sis sešas reizes no­gāza Pontu zemē — kā tikai slienas kājās, atkal zemē un tad mirkli ievilka elpu. Bet Ponta tūliņ gāž šim pa žokli, un Mikijs tikai pēc divām minūtēm atver acis un prasa, kas notiek. Tātad esi uzmanīgs! Neaizraujies ar to, ka tev pašreiz laimējas! Man ieguldīta naudiņa šai spēlē, bet es neticēšu uzvarai, līdz nebūs noskaitīta pēdējā sekunde.

Ponta tika aplaistīts ar ūdeni. Kad atskanēja gongs, viens no sekundantiem vēl uzgāza viņam uz galvas vese­las pudeles saturu. Ponta triecās uz ringa vidu, un sekun­dants ar visu pudeli paskrējās viņam vēl dažus soļus līdzi. Tiesnesis uzbrēca sekundantam, tas steidzās prom no ringa un skriedams pameta pudeli. Tā gabaliņu pari­poja, ūdens izlija uz brezenta, tad tiesnesis ar kāju aiz­spēra pudeli projām.

Iepriekšējos raundos Zenevjeva nebija redzējusi Džo seju pārvēršamies tādu, kādu viņa to no rīta bija ierau­dzījusi universālveikalā. Dažbrīd viņa seja bija gluži zē­niska; dažbrīd, pārciešot mežonīgos uzbrukumus, tā bija sakritusies un pelēka; vēlāk, kad Džo par visu vari cīnī­jās, lai izturētu, un glābās ar klinčiem, tajā bija pazibē­jusi viltīga izteiksme. Bet tagad, kad pašam vairs bries­mas nedraudēja un cīņas gaitu diktēja viņš, tā pārvērtās par īstu boksera seju. Zenevjeva to redzēja un nodrebēja. Džo likās aizgājis bezgala tālu no viņas. Zenevjeva bija domājusi, ka pazīst Džo, pazīst viņu līdz sirds dzijumiem un spēj novaldīt savā plaukstā; bet šo viņa nepazina — šo tērauda seju, tērauda muti, šīs tērauda acis, kurās zibēja tērauda atspulgs. Viņai tā šķita kā atriebes eņģeļa bezkaislīgā seja, kas atspoguļo vienīgi dieva gribu.

Ponta vēlreiz grasījās izmēģināt savu pirmāko viesuļ- uzbrukumu, bet tika apturēts ar belzienu pa muti. Džo viņu vajāja neatvairāmi, bez mitas, neļaudams ne mirkli atjēgties. Raunds, trīspadsmitais pēc skaita, beidzās ar uzbrukumu Pontas stūrī. Viņš arī pats mēģināja uzbrukt, bet tika notriekts uz ceļiem, palika sakņupis, līdz tiesnesis noskaitīja deviņas sekundes, tad meklēja glābiņu klinčā, bet saņēma četrus Džo briesmīgos belzienus pakrūtē un līdz ar gonga iedunēšanos atmuguriski, smagi elsdams, iekrita sava sekundanta rokās.

Džo aizskrēja pāri ringam pats uz savu stūri.

— Šoreiz viņš man būs rokā, — Džo teica savam se­kundantam.

— Skaidrs, ka šoreiz tev viņš jādabū, — sekundants atbildēja. — Viņu var glābt tikai nejauša laime. Skaties ar abām acīm!

Džo pieliecās uz priekšu, sasprindzināja kājas lēcienam kā ātrskrējējs pirms starta. Viņš gaidīja gongu. Tiklīdz tas granda, viņš zibenīgi šāvās uz priekšu pāri ringam, saķerdams Pontu, kamēr tas, pieceldamies no ķebļa, vēl atradās savu sekundantu vidū. Un turpat, starp abiem se­kundantiem, viņš notrieca Pontu ar labās rokas sitienu. Tiklīdz Ponta izrausās no spaiņa, ķebļu un sekundantu jūkļa, Džo notrieca viņu zemē. Un Ponta nogāzās vēl trešo reizi, pirms bija ticis ārā pats no sava stūra.