Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

"Ja viņš sitīs, lai sit," puisis nodomāja. "Ja nositīs zemē, celšos augšā un jūgšu tālāk. Slikti tikai, ka Abolītis visu to redzēs, varbūt nobīsies, varbūt arī viņam, nevainīgam, tiks sava tiesa."

— Tu dzirdēji? — tēvs griezīgi noprasīja.

— Dzirdēju, — Jancis klusi atbildēja un veda zirgu garām tē­vam uz kamanām. "Ja arī viņš iesistu tik stipri, ka es būtu beigts," viņš domāja, "tomēr man jāiet. Mana nāve liks viņam attapties, būs tikpat pamācoša kā teika par naudas dvēseli."

Kad Abolītis bija iejūgts un tēvs vēl nebija sitis, Jancis pirmo reizi palūkojās uz viņu un pamanīja, ka tēvam dreb lūpas kā ma­zam bērnam.

Pirmajā mirklī jaunekļa sirdī iesvēlās skaudrs žēlums, bet tad viņš atminējās reizes, kad tēvs ar vienu žestu vai skaņu šādu noskaņu spēja pārvērst citā, gluži pretējā, un līdzjūtība izplēnēja.

— Vectēvam jābrauc, — viņš tikai klusi noteica un paņēma grožus.

Zem sliecēm iegurkstējās sniegs. Abolītis apstājās pie ista­bas durvīm un saausījās. Jancis ieskrēja iekšā un paņēma gabalu maizes. Tad palīdzēja iznest vectēva un vecāsmātes mantas.

— Re, — teica vecāmāte. — Aizbrauksim kā kungi rakstītās kamanās.

Vectēvs nesacīja nekā, tikai stīvi savilka uzacis.

Kamanās bija maz vietas, bet vectēvam un vecaimātei mantu vēl mazāk — klēpī saturamas. Jancis notupās priekšā, un viņi sāka braukt. No piedarba puses uz viņiem nolūkojās kalps un kalpone. Citi kalpi bija aizbraukuši uz tālpurva šķūni pēc siena. Vectēvs tīši izraudzījās tādu laiku, kad vismazāk pavadītāju.

Jēkabs stāvēja turpat pie staļļa, kur Jancis bija viņu atstājis. Viņš nolūkojās pakaļ. Kad braucēji izgrieza no olnīcas uz ciema ceļa, viņš piegāja pie staļļa durvīm un aizvēra tās. Jancis raudzī­jās zirga rūzganīgi melnajā astē un priecājās, ka pretī neviens nenāk, ka vectēvs un vecāmāte ne ko jautā, ne ko saka. Lai kā viņš turējās, nespēja noturēties. No acīm lija karstas asaras un tecēja, vaigus sildīdamas. Apkārt pletās skaista ziemas diena.

No Garā kalna virsotnes kļuva pārskatāmas mājas vai puspagasta tālumā balti sniegotiem jumtiem, pelēkām sienām. Tās tur stāvēja kā dzīvības cietokšņi, it kā gatavotos pacelties gaisos, lai kļūtu par kaut ko vēl varenāku.

Sapņaini skaistās vīzijas nomāca atmiņas par tēvu. Prātā tomēr arvien no jauna malās truls jautājums: "Kāpēc tēvs tā dara? Kāpēc?"

— Skaista diena, — vecāmāte ierunājās.

— Ptrpū! — Jancis pie krustceļiem apstādināja rikšotāju.

— Uz Riekstiem! — vectēvs sacīja.

Jancis pasmaidīja. Labi gan, ka vectēvs un vecāmāte brau­ca tepat pie Indriķa un īves. Viņš pavilka grožus un pagrieza. Abolītis tūlīt atkal laidās slaidā riksī, ka sniega pikas vien griezās pa gaisu.

Riekstu Indriķa sievai īvei bija dzimušas sešas meitas pēc kārtas. Divas no tām nomirušas. Palikušas divas vecākās Baiba un Jete un jaunākās Tāle un Smilga. Divi dēli Indulis un Kārlis vēl tikai pusaugā, toties Baiba un Jete jau bija precējušās, kopā ar savām ģimenēm dzīvoja rijā un strādāja kopējā saimē. Viņām jau bija saradies krietns bērnu pulciņš, kas skraidīja kopā ar saviem tēvočiem Induli un Kārli, kuriem gadu vēl nebija daudz. Arī Riek­stu sētas tīrumi bija izpletušies plašumā abpus Pērļupītei. Pāri gravai bija uzcelts jau otrs tilts. Darba te pietika visiem. Arī mai­zes un pavalga netrūka.

Ziemā, kad lielie lauku darbi bija apdarīti, rija izkulta un lini izkulstīti, ļaudis varēja padzīvot brīvāk, pastrādājot pie skala gais­mas sīkos knibekļa darbus un kopā vakarējot.

Visiem bērniem pēc Indriķa negrozāma lēmuma bija jāie­mācās lasīt un rēķināt. Vienam tādu grāmatu gudrība padevās vieglāk, citam grūtāk, bet izsprukt no tās nevarēja neviens. Pēc labām mācībām bērni dabūja dzirdēt dažādas teikas un veco ļaužu atmiņas, kuras klausījās labprāt arī pieaugušie. Sevišķi vē­rīgi kļuva klausītāji, kad īve ņēmās stāstīt vilkaču teiksmas un atmiņas par Kaldabruņu Madaras vecajiem.

Pie Indriķa savā laikā mitinājās arī īves vecmāmiņa — Mades māte — balta kā kodaļa. Arī tā mācēja stāstīt, bet jau dažus gadus kā mirusi.

Sevišķi labs veco notikumu un pasaku teicējs bija Baibas vīra vectēvs, turpat vai simt gadu vecs vīrs ar gaužām grumbainu se­ju un miglainām acīm, kas stāstā atdzīvojās un kļuva dedzīgas.

Viņam bija sava teika par Vilkati, kas, protams, nesakrita ar īste­nību, bet tāpēc šķita vēl pievilcīgāka.

Teika bija īsumā tāda.

Kad zeme bezgalīgos karos bija izpostīta, sērgu un bada iz­vārdzināta, kungi zemniekiem atņēma vēl pēdējo kumosu, un nebija, kas viņus aizstāv. To zinādams, no dziļa meža pāri aiz- salušiem slīkšņiem iznāca liels rūsgani pelēks vilks ar sirmu mu­guru. Tas bija zirga lielumā, pēda sprīža plata un pusotra sprīža gara, mute liela un sarkana kā krāsns rīkle, zobi kā grābekļi.

Zvērs varēja noskriet ātrāko zirgu un ar vienu ķetnas vēzienu to nogāzt zemē līdz ar visu jātnieku. Vilks neaiztika nodzītu zemnieka zirģeli un pelēko zemnieku pakulu biksēs, kas, kara­kalpu aplaupīts, brauca ziemu mežā pēc malkas. Vilks apgāja ar līkumu, lai tos nebaidītu, arī mazu puisēnu un meitenīti, kas naktī, nespēdami Sagaidīt pārnākam tēvu un māmulīti, gāja tiem pretī pa egļu meža taciņu uz muižu vai kaimiņu ciemu, kur viņi bija aizgājuši sapelnīt maizīti, bet krituši par upuri klaiņojošiem karakalpiem.

Kad uz ceļa parādījās kungu divjūgs, vilks ar lielu lēcienu ieklupa ragavās, nokoda kungus, iesita ar asti vedējam pa pakaļu, lai tas vieglākām kājām ļepo uz savām mājām, izjūdza zirgus un palaida tos brīvā solī. Kungu drēbēs atrasto naudu, ko kungs bija izspiedis no zemniekiem, vilks atdeva grūtdieņiem. Lai tie nezinātu, kas ir devējs, dālderus un dukātus vilks atstāja būdiņas priekšā uz sliekšņa, iebāza loga caurumā, nobēra rijas krāsns priekšā vai uz taciņām, kur staigāja bēdu piemeklēti cilvēki.

Nesaprazdami, kā nauda radusies, ļaudis sacerēja pasakas par zvaigznēm, kas nokrīt un pārvēršas par sudraba dālderiem, par ledu, kas lielā salā pārtop par sudrabu, par auzām, kas zie­massvētku naktī sakūst kopā un sacietē par naudu, par vērdiņiem, kas kaltējas rijas krāsnīs.

Tā kā vilks nebija īsts vilks, bet lielāks, gudrāks un labsirdī­gāks, to nevarēja īsti saukt par vilku, tāpēc ļaudis to sāka dēvēt par Vilkati.

Zemnieki no Vilkača nebaidījās, bet kungi, ieraudzīdami rūsgano lielo vilku ar sirmām kumbra spalvām, sāka drebēt kā drudzī un reizēm zaudēja prātu. Tāpēc viņi sāka spriest, ko iesākt ar šo meža briesmoni.

Visiem kungiem bija netīras sirdis, jo visi senos laikos bija atņēmuši zemniekiem tīrumus. Kopš tā laika viņi dzīvoja no zemnieku darba un labumiem, paši neko nestrādādami, tikai vizinājās karietēs un kamanās, augstprātīgi runāja. Kungi nosprie­da noķert Vilkati un tiesāt kā jodu un pesteli.

Rīgas bīskaps jeb svētais tēvs, kas bija visas kristīgās ticības stūra balsts, atklāja muižniekiem Vilkača noslēpumu, proti, šis zvērs vilka ādā bija noķerams, kad tas pārvērtās par cilvēku. Tas notika trīs dienas gadā. Tad viņš klīda pa ceļiem un takām. Vērīgs zinātājs to spēja pazīt, atšķirt no parasta zemnieka pēc acīm, ku­ras dega vilka acu spīvumā, un pēc lunkanā soļa.

Uz visiem ceļiem tika izlikti lūriķi Vilkača ķeršanai. Bīskaps bija pamācījis, ka Vilkatim, lai viņa viena cilvēkdiena skaitītos pilna, reizi jānokļūst krogā, baznīcā vai muižā, vai kādā citā vie­tā, kur pulcējas daudz ļaužu, tālab ķērājus un lūrētājus nolika arīdzan tādās vietās un pieteica visiem muižas izpalīgiem turēt acis vaļā.