Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Diez no kāda novada pienāca ziņa, ka vagars noķēris dzīvu Vilkati. Dažas dienas vēlāk no cita pagasta nāca vēsts, ka tur arī­dzan noķerts Vilkatis. Par tādu veiksmi sākumā visi kungi no­priecājušies, bet kad tapa zināms, ka noķerti jau septiņi Vilkači, prieka vietā nāca bailes, ka Vilkaču ir pārlieku daudz. Vācu zint­nieki drīz vien atrada, ka par Vilkačiem spēj pārvērsties katrs zemnieks, sevišķi, ja tas ir latvietis.

Sākuši spriest: kas gan kungiem maizi sastrādās, ja izķers un ar kakla vai uguns tiesu sodīs visus Vilkačus, visus zemniekus? Lūkojuši ievest zemniekus no Vāczemes, bet tie ilgi nenoturējušies, pārtapuši par tādiem pašiem vilku zemniekiem.

— Vai mums ir kāds Vilkača naudas gabals? — jautāja Kārlis, pacēlis galvu no grāmatas.

— Nē, — īve atbildēja. — Vienīgi Tenim, tavam vectēvam, va­rētu būt. Viņam Vilkatis reiz esot paņēmis cirvi un vietā atstājis daudz poļu zlotu.

Visi saausījās. Arī tie, kas bija domājuši, ka stāstījums ir tīrā bērnu pasaka bez pamata, sāka domāt.

— Vai tādi Vilkači patiesi bijuši? — Baiba brīnījās.

— Bijuši. Kā citādi, — īve atbildēja un palūkojās uz savu vīru Indriķi.

Tas dusmīgi sarauca pieri. Vilkaču īsto noslēpumu pēc viņa domām vēl ilgi nedrīkstēs atklāt. Tas jāsaglabā nebaltām die­nām. Mācīti vācu zintnieki vēl joprojām ticēja, ka zemnieks spēj pārvērsties Vilkatī, pēc noteiktas kārtības uzdzerot alu, kurā iejaukta kāda meža zāle. Lai tic. Lai ij viņa mazbērni nezina, ka viņu vecmāmiņa nākusi no īsta Vilkača midzeņa.

Paldies Dievam, Ive prata bērnu un mazbērnu taujājumam labi atbildēt.

— Ticamāk, ka šim Vilkatim nebija nekas cits kopīgs ar vil­kiem, kā vien mežs, — viņa sacīja. — Tas bijis godīgs cilvēks, kas slēpies tīrelī, bēgdams no kungu un karakalpu pārestībām. Ru­nā, ka tagad viņam jau esot mazbērnu mazbērni, kas no mūsu bērniem ne ar ko neatšķiras.

Tieši nākošā dienā pēc šīs sarunas atbrauca vectēvs Tenis un vecāmāte Sauce.

īve vērpa pakulas. Sen viņa bija atteikusies no linu vērpšanas, to paveica meitas, kurām mīkstāki pirksti. Linu drēbei jābūt plā­nai un lokanai kā savītušai pamašu lapai, lai siena laikā nav kauns kreklu vilkt mugurā. Pakulu dzija noderēja maisu, zāļu nastu un bērnu valka lindraku aušanai.

Nupat divi sešgadīgi negantnieki ar basām kājām taisīja iz- skrējienus pa sniegu. Sala kniebiens viņiem šķita mīļš un patī­kams, ja tūlīt atkal varēja ieskriet istabā un sasildīt apsalušās pēdas, paberzējot pret otras kājas stilbu. Acis viņiem spirdzēja, sir­dis sitās kā sprostā iebāzti zvirbulēni. Ka tik vecāmāte neuzbrēc! Ka tik neaizliedz!

īve viņus vēroja rāmā mierā. Lai jau iepazīst sala lielkungu, izaugs spraunāki lietaskoki.

Pēkšņi puikas pietupa pie sliekšņa un vērīgi raudzījās pagal­mā. Pa durvju augšu ārā plūda dūmi un siltais gaiss, pa apakšu tieši puikām virsū vilka stindzinošs aukstums.

— Ati, Tāli! — īve uzsauca. — Ausis apsaldēsiet!

— Brauc! — Atis, galvu pagriezis, paskaidroja.

— Kas?

— Veca… bārda, — Tālis sacīja, vārdus meklēdams.

īve gāja paskatīties. Kamanas patlaban apstājās pie kūts celiņa. Kučieris Jancis piesēja zirgu pie ozola. Abolītis bija jauns, tādam pacietības maz, lai paciestu cilvēku garās runas un darīšanas.

Tenis un Sauce jau nāca pa celiņu, katrs savu grozu rokā nes­dami.

— Kādi jauki ciemiņi! — īve priecājās.

— Vai Indriķis ir? — Tenis vaicāja savādā balsī.

— Vai kas svarīgs? — īve jautāja.

— Svarīgs.

— Saki vien man, — īve pasmaidīja un vēroja vīra tēvu ar sa­vām skaistajām zīļu acīm. — Mēs te visi vienādi saimnieki.

Vectēvs palūkojās uz vedeklu ar drūmu skatienu, un viņam sāka drebēt galva. Jancis arīdzan bija ienācis istabā, stāvēja un mulsi raudzījās klonā. Puisis pagara auguma, galva sniedzās dū­mos, laikam tāpēc viņš strauji mirkšķināja acis.

— Mēs, redz, aizejam no Dziļumiem, — Sauce ar grūtībām pārdabūja pār lūpām. Kopš viņas dēls vagars bija izlicis no mājām un ar kāķi nosodījis tās jaunāko brāli Pēteri, viņa ne par ko vairs nejutās droša.

— Jēkaba dēļ, — īve vairāk pateica nekā jautāja.

— Dēla dēļ, —Tenis apstiprināja. »

— Katrā nelaimē sava laime, — īve sacīja. — Te par jums visi varen priecāsies, gan lieli, gan mazi. Sevišķi Atis un Tālis.

Tenis ausījās, cenzdamies īves balsī saklausīt ko neīstu. Kas gan vēlas vecus cilvēkus sev uz kakla? Ja vēl iznāk slimošana, ilga cisās gulēšana, tad posta pilna māja.

— Es varu vēl daudzus darbus, — Tenis sacīja. — Ij auzas sēt, ij palēnām sienu pļaut vai seru dakšot. Vienīgi celmu laušanai īsti nederu.

— Nu, nu, — īve atsaucās. — Celmi vairs mums nav jālauž.

Atis ar Tāli bija atkal iznākuši no sava kakta, vēroja vectēva

tēvu un vectēva māti ar apaļām acīm. Tie tak bija aizmūžu cilvē­ki — dzīva pasaka.

— Re, kur galvenie gaidītāji! — īve pameta ar roku uz puiku pusi.

Sauce palūkojās. Uzrunāja.

— Nu, zaķēni, vecvectēvu pazīstat?

Mazie slēpās viens aiz otra un stūmās atpakaļ uz drošo kaktu.

— Nepazīstat? — jautāja īve.

Viens no mazajiem kaut ko teica, bet nevarēja īsti saprast.

— Nu! — uzstāja īve.

— Bezmaz, — Atis čukstēja. Tas priekš puikas bija svešs vārds, bet acīmredzot te piemērots.

— Ak, tad īsti negalvo par pazīšanu, — īve smaidīja.

Bērnu mulsums un svešatnība ātri pārgāja. Drīz jau Atis jau­tāja Tenim:

— Vai tev ir Vilkača nauda?

— Ko? — Tenis īsti nesadzirdēja.

— Tev ir Vilkača nauda?

— Ir, — Tenis nopietni atbildēja.

— Pasakā vai pa īstam?

— Pa īstam gan.

— Vilkačs aiznesa tavu cirvi?

— Paņēma. Vietā atstāja naudu.

— Tas bija vecos laikos?

— Aumaļ vecos laikos. Kad šajā saulē vēl nebija ne tava tēva, ne mātes, ne tava vectēva, ne vecās mātes. Vienīgi es ar tavu vec- vecmāti, re, šo pašu, bijām jauni un stipri, dzīvojām ziemā vieni paši dziļi silā egļu skuju būdā, kurai vējš pūta cauri. Tas bija tik sen, ka dažbrīd pašam liekas, vai maz tas viss tā bijis… Tomēr bija gan.

Nu vairs vecais Tenis nebija jāpārliecina, ka te sirsnīgi gaidīti. Puikām uz viņu acis zibēja kā zebiekstēm uz medījumu. Nez no kurienes bija saradušies arī citi bērni. Laikam jau daba pati tā gudri iekārtojusi, ka par veco cilvēku dzīvi visvairāk interesējas mazi bērni. Veco stāsti ir viņu otrā maize. Kā lai tādas maizes ne­sējus neņemtu pretī godīgā bajāra sētā?

Kad pēc brīža no kūts, rijas un pūnes istabā sanāca četras mei­tas, puiši un pats Indriķis un uzzināja par vecīšu nodomu šeit apmesties uz dzīvi, prieki izvērtās itin skaļi.

— Vectēv! Vecmāmiņ! Dziļumi nepazudīs. Re, kur Jancis stāv. Būs labi, vecmāmiņ! Neraudi!

— Kur vectēvs un vecāmāte, tur saule gaišāk spīd.

— Tu nezini, vecmāmiņ, kādas mums baltas ievas zied.

— Pērles upītē var uziet, ja meklē…

— Lakstīgalas pogo, ka ausis plēš.

— Gravā rozes zied. Smaržo, ka galva reibst.

— Jā, jā, — vectēvs pavīpsnāja un jaunie pamanīja, ka vecajā vīrā atgriezies agrākais joku gars. — Mazie puikas gan jums bar­gi. Man tūlīt noprasīja, vai Vilkača nauda ir. Ja nebūtu naudas bijis, mani ij pār slieksni laikam pāri nebūtu laiduši.

— Būtu! — sauca Atis.