Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Naudas dvēselīte ir čakla kā meža rūķītis, žigla kā mazputniņš un nerimtīga kā bitīte. Tā ir darba vīram rada, kas kalpo visiem: gan bagātiem, gan nabagiem, gan zemniekiem, gan karaļiem. Ļauna tā nevienam nedara. Ja ļauni ļaudis to dzen uz ļaunumu, sūta pie ļaundariem, viņa paklausa, bet tās sirsniņa aiz bēdām sastingst un naudas dvēselīte raud.

Dažkārt ļaudis to iesloga ar dzelzīm apkaltās lādēs, citkārt ierok zemē. Tad naudas dvēselīte aizlido pie tāda saimnieka, kas ļauj tai brīvi lidot un palīdz vairot tās spēku.

Vai jūs, bērni, kādreiz esat istabā, pagalmā vai citur mājas tuvumā redzējuši lēkājam un čiepstam mazu, pelēku putniņu? Nē. Tālab nē, ka jūs dzīvojat godīgu cilvēku mājā, kur neviens nemoka naudas dvēselīti. Ja kādreiz redzat tādu bēdīgu putniņu, tad tas būs ļaundara rokās nokļuvušais naudas putniņš. Uzmanie­ties! Tuvumā jābūt pašam ļaundarim.

Reizēm ļaudis aiz pārinodarījuma un bēdām kļūst tuvredzīgi. Viņi, raudzīdamies uz naudu, paklausīgā, klusā putniņa vietā redz plēsīgu maitu ērgli, pelēkās pelītes vietā saskata mēra lai­ka suni, kas ļaudīm nes tikai postu. Tie skaļi klaigā: "Nolādētā nauda! Ļaunā naudas kārība! Tu esi kā kraupains suns, kā maitu krauklis!" Patiesībā uz savārgušās naudas čupiņas sēž tas pats pelēkais darba putniņš — naudas dvēselīte, tup ar nolaistiem spārniņiem.

Ja nauda nonākusi pie labiem cilvēkiem, dvēselīte dzied klu­su dziesmiņu, daudz klusāku par kaķa dzirnaviņām, ienes mājās mieru un saticību, atnes skaistus, baltus sapņus par ziedošām pļavām, ziedos kūpošām rudzu druvām un bērnu žirbām acti­ņām…

Teikai par naudas dvēselīti nebija ne sākuma, ne gala. Vecā­māte to stāstīja pa gabaliņam katrreiz savā vietā un reizē. Tāpēc tā bērniem neapnika. Bērni saprata, ka bagātais nicina pelēko putniņu, bet nabags to glabā un silda azotē, saprata, ka laupītājs apcērp putniņam spārniņus, neļaudams tam aizlidot uz īsto vietu, ka kungi ar melniem zābakiem mīda pelēko putniņu, bet dzērāji met to slapjos alus kausos un kveldē reibuma tvanā.

Līdzīgi kā par naudas dvēselīti Sauce mācēja stāstīt arī par cilvēku alkatību, kas padara tos dusmīgus uz visu pasauli, jo, vārgi būdami, viņi nespēj gūt pasaulīgus labumus, tāpēc skauž un nīst citus, kamēr sadeg savā ļaunumā: kļūst kā drudža nokrēsti.

Kad Sauce runāja par alkaču likteni, pieaugušie saprata, ka viņa runā arīdzan par savu lielo sāpi — Jēkabu un Dziļumiem, atceras vagarētāju Ansi.

Par Jēkabu gāja bēdīgas valodas. Kalpone aizbēgusi no mā­jām, jo nav izturējusi piedzērušā saimnieka uzbāzību. Citreiz Jēkabs, braucot mājup no kroga, iesitis kādai kaimiņu meitai ar pātagu un nolamājis nelabos vārdos. Mājās ierīkojies kāds Jēkaba dzērājbrālis, uzņēmies par rīkotāju un izvazājot mantu uz visām pusēm.

— Ļauns kā vilkatis, — ļaudis sacīja.

To dzirdēdama, īve nolieca galvu. Viņai sāpēja sirds, ka tādu ļaunu žūpu salīdzina ar vilkati, no kuriem neviens nekad nebija žūpojis.

Vecais Tenis un Sauce bija dažus gadus nodzīvojuši pie In­driķa, kad atnāca ziņa, ka Jēkaba paša dēls kopā ar kalpu nopēruši Jēkabu, atņēmuši klēts atslēgas. Tas noticis pēc tam, kad žūpa aiz­vedis uz krogu četrus maisus pēdējo sēklas miežu. Jānis bija izau­dzis par dūšīgu puisi, kas daudzkārt atskrēja uz Riekstiem pēc padoma. Runāja maz un tikai par lietu. Neko nesūdzējās.

Nu vadzis beidzot bija lūzis. Tēva līderīgās dzīves dēļ Briņ­ķu muižas kungs, kam bija uzlikts pienākums vākt nodevas un leidu arīdzan Silciema daļā, bija pierakstījis Dziļumiem gan lie­lākas nodevas, gan lielāku leidas naudu. Saimniecība gāja uz iz­nīkšanu.

Uzdzirdis par dēla nopēršanu, Tenis, rūgtu domu mākts, grozīja galvu. Nu viņa divi dēli bija dabūjuši pelnītu pērienu. Laikam jau tāpēc, ka bērnībā maz tika pērti. Tas bija kauns tē­vam. Diemžēl grozīt vairs neko nevarēja. Šie dēli savu godu ne­bija spējuši glabāt. Ansis aiz pārcentības un neīstas kunga do­mas, Jēkabs aiz izlaidības, slinkuma un žūpības. Palika vienīgais mierinājums, ka mācība tomēr saņemta un mācītāji bijuši pašu ļaudis no latviešu zemnieku vidus, savējie, kas liecināja, ka tautas goda doma vēl dzīva un stipra, ka jaunā paaudze raugās pasaulē ar gaišu skatu.

— Labi, ka Jēkabu nopēra paša dēls, — Sauce mierināja Te­ni.— Tā ir laba vēsts. Mūsu Dziļumiem nāk jauns, labs un stingrs saimnieks.

Par to domājot, vectēvs atmaiga. Patiesi, mazdēli bija viņa cilts zaru zari. Kaut gan tēvu pērt bija grēks un negods, tomēr la­bāk, ka to nav darījuši sveši.

Gandrīz vai bija jādomā, ka dēļ Jēkaba žūpošanas un Jāņa ro­kas pacelšanas pret tēvu Dziļumiem pēkšņi uzkrita savāda liksta, kas iztrūcināja ļaudis arī tālākā apkārtnē. Pēkšņi pašā vasaras plaukumā kokiem un krūmiem pazuda lapas. Vietām pat zāle iz­nīka, it kā tās nemaz nebūtu bijis.

Meži kļuva caurredzami kā ziemā. Ganu gatves skaistajām lie­pām pēkšņi kādā rītā rēgojās tikai kaili stumbri, tāpat bez lapām tās pašas dienas vakarā jau stāvēja bērzu birze.

Jānis meklēja vainīgo un atrada. Lapas noēda mazi zaļganbalti kukainīši, kādi nekad mūžā nebija redzēti. Posta darbus tie veica gaužām ātri. Cilvēka acu priekšā neilgā brītiņā pusaugu bērziņš tika atbrīvots no lapām. Pirms mirkļa tas bija stāvējis zaļš. Nu slējās kā sakaltusi slota.

Jaunais saimnieks baiļojās, ka lapu ēdāji, bada dzīti, var mes­ties arīdzan uz tīrumiem, kur, paldies Dieviņam, vēl lekni viļ­ņojās sējumi.

Kukaiņu sērgas vilnis vēlās uz priekšu tūkstošiem soļu platā joslā, kļūdams arvien platāks un briesmīgāks. Mežu tuvumā tika noēsta arī zāle.

Neviens nezināja, kā pret to cīnīties, kā izlīdzēties, jo ātri vien tārpiņi pārvarēja Dziļumu robežas un vēlās kā neapturams posta vilnis uz priekšu. Dažs prātoja par dūmošanu, tikai nezināja, kā to tik plaši izdarīt, neapdraudot mežus ar uguni, kas sausā laika dēļ šķita varen bīstama.

— Tas ir uz kariem un sērgām, — sprieda ļaudis.

Dažs bija lūkojis kurināt uguni, dūmot ar skuju dūmiem, bet tārpiņiem tas ne mazākā mērā nekaitēja. Nekas nespēja turēties pretī spēcīgajam kukaiņu dzīvības izvirdumam.

Nelaime bija jau nonākusi Indriķa zemes daļā, kad kādu rītu bērni atskrēja mājās līksmi saukdami:

— Putniņi! Tūkstoš putniņu!

— Melns mākonis putniņu!

Pieaugušie, dzirdēdami tādus bērnu kliedzienus, sabaidījās vēl vairāk, gāja skatīties.

Puskailie koku zari čumēja un mudžēja no agrāk neredzētu pelēku mazputniņu simtiem. Tie steigšus vien ar pilnām mutēm kampa dāsno un garšīgo barību — lapu ēdājus tārpiņus.

Putniņu patiešām bija melni tūkstoši. Kad viens koks bija notīrīts, spārnainu mākonis pacēlās gaisā un pārcēlās uz nākošo. Cilvēki varēja tikai skatīties un apbrīnot mazo spārnainu dau­dzumu un ēdelību. Tārpiņi, protams, bija mazi, bet to bija bezgala daudz.

Bezlapaino koku tuksneša virzīšanos uz priekšu jau pirmajā dienā manāmi palēninājās. Vēl pēc dažām dienām posta gājums pavisam apstājās. Kad bija nolasīts pēdējais kukainītis, viss spār­nainu bars pacēlās gaisā un aizlaidās uz citiem apvidiem. Ne­viens tā arī nesaprata, no kurienes šie glābēji ieradušies un kur tie palika.

Tā bija nelāga vasara. Tikko bija laimīgi beidzies tārpu uz­brukums, sākās dūmu nelaime. No pamales nāca zilgani mākoņi un aizklāja sauli. Tā kļuva tumši sarkana, tikko saskatāma. Elpu smacēja deguma smaka. Kaut kur pasaules viņā malā dega meži, purvi un zemdegas.