Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Taisni šai mežu ugunsgrēku laikā pagastā uzklīda gadus piecdesmit vecs vīrs ubags, sirmiem matiem, nekustīgu labo roku un klibu kāju. Kurā mājā viņš iegāja, tur palika vairākas dienas. Runāja viņš kā prāvests vai svētais — svarīgā balsī un par varen lielām lietām, par svešām zemēm, grūtiem darbiem, kā arī par nedarbiem.

Visiem gribējās klausīties par tālām zemēm, kur kokos aug maizes klaipi, par milzīgām jūrām, kurām pāri ar strauju buru kuģi jābrauc vairāk nekā mēnesi, par sauli, kas pusdienā ilgi stāv nepakustēdamās tieši virs galvas, it kā būtu debesu jumā ar mie­tu iemauta.

Ubagu nabags lepni stāstīja par latviešiem piederošām zemēm tālās dienvidu salās, kur upēs un purvos dzīvo tik lielas šķirgatas kā baļķi. To briesmīgās mutes pilnas ar meža kuiļa ilkņiem. Mu­tes tām tik lielas, ka var sakampt un vienā stiepienā notiesāt cilvēku. Zobi samaļ paša stiprākā vīra kaulus kā sakaltušu maizes garoziņu. Svētais ubagu nabags tāpat stāstīja par jūras laupītājiem, kas runā dažādās svešās mēlēs, bet kopīgi dara ļaunu darbu —• aplaupa kuģus un slepkavo jūras braucējus.

Viens otrs Silaciema ļaužs par kuģiem ne nieka nezināja, tam nu ubagu nabags labprāt visu sīki izklāstīja. Viņš ņēma koku un turpat uz gluda celiņa uzzīmēja kuģi ar visiem rīkiem: mastiem un burām, lielgabaliem un tauvām. Viņš sauca katru kuģa piede­rumu savā vārdā, runāja par braukšanas būšanām ar visādām tur "halzēm" un "vestēm", par ko nevienam nebija nekādas skaid­rības.

Tādu kuģu bijis daudz un uz daudziem tādiem braukuši lat­vieši — Kurzemes hercoga Jēkaba jūrnieki, visi īsti vella puikas, kas nebijušies paša nelabā, vienīgi dienvidu sauli grūti pane­suši.

— Baltos ekvatora saule nospiež kā utes, — viņš skaidroja. — Arīdzan laupītāji tur cilvēkus kauj kā utes. Āfrikā melno tik daudz, ka visi krūmi pilni. Cum un mudž kā utes.

Vārds "ute" ubagu nabagam varen patika. To viņš lietoja vietā un nevietā. Reizēm viņš arī sevi nosauca par uti, lai gan viņam pašam utu nebija.

Viņa stāstiem nebija ne gala, ne malas. Viņā klausījās gan bērni, kas vēl sūkāja īkšķi, gan veči ar līkām kājām un baltām bārdām. Ubagu nabags visādi citādi bija kārtīgs, tīrīgs un laipns, tikai nesacīja savu vārdu un dedzināja smirdīgas lapas, vilkdams caur savāda līka daikta caurumiņu dūmus sev mutē un krūtīs.

No tādas nešķīstas dūmošanas viņa dvaša smirdēja pēc apsvi­luša veca suņa. No tam radās teiciens: "Smird kā kuģa ubags."

Pats šis kroplais klaidonis apgalvoja, ka tāda dienvidjūras la­pu dedzināšana šim esot vienīgais mierinājums un mīļas atmiņas no senajiem skaistajiem laikiem. Kad lielā kule ar tabaku būšot cauri, tad laikam viņam aiz sirdssāpēm būšot jāmirst.

Vārda taujātājiem ubags atbildēja, ka viņam esot daudz vārdu: viens dots pēc dzimšanas, otrs bēgšanas laikā, trešais dienestā pie hercoga, ceturtais uz kuģa dots pēc jūras krustabām. Tagad viņš esot Ubagu Nabags.

Turēdami viņu par gudru zintnieku, ļaudis viņam prasīja, ko var nozīmēt tāda lapu apēšanas sērga, tāds kukaiņu uzbrukums, kam nekas nespēj stāties ceļā.

— Uz postu un nelaimi, — ubagu nabags atbildēja, aci nepa­mirkšķinādams. — Uz karu un mēri. Tad pasmaidīja un piebil­da: — Uz zemes vienmēr kaut kur kāds karo, un mēris arīdzan ik dienas pļauj cilvēkus, tāpēc man ir taisnība uz laiku laikiem.

Un ubagu nabags turpināja stāstīt par akmens mājām, kas daudz lielākas par Rīgas pilīm, un par baznīcām, kas mūrētas pirms tūkstoš un vairāk gadiem.

— Tajos laikos, mīļie brāļi, ļaudis bijuši daudz gudrāki nekā šodien. Paši gājuši zudumā no izlaidības un uguns ūdens dzerša­nas, tikai piemiņa palikusi akmenī.

Kādu dienu lielais pasaules brīnumu zinātājs un klaiņotājs pēkšņi savārga un sāka taujāt pēc Dziļūdeņu Teņa un Sauces, pēc Silamītes un Indriķa. Uzzinājis, ka Tenis un Sauce vēl dzīvi, pali­cis pavisam jocīgs, nerunīgs. Vēl tikai pārjautājis, vai Tenis esot tas pats Vilkaču sila līdumnieks, kas te silā ienācis pirmais.

Runas par tādu taujāšanu nonāca ausīs arī Indriķim, Tenim un Saucei, kura tad nu lika mazmeitai Baibai aiziet uz to ciemu, kur patlaban mīt sasirgušais ubagu nabags, kā viņš sevi dēvēja, un palūkot, vai nav kāds no dvīņiem, kuri pirms daudziem ga­diem aizbēga uz Kurzemi amatu mācīties. Sauce vēl pamācīja vē­rīgi palūkoties, vai tam nabagam nav drusku atkārušās ausis un pie labās acs brūna zīmīte. Ja tā, tad tas ir Gusts. Kārlim nekādu sevišķu ārēju pazīmju, pēc kā pazīt, nebija, vienīgi pagarš, uz leju nokāries deguns. Diemžēl tāds knābis piemita daudziem ļaudīm.

Ubagu nabags pašreiz bija apmeties pie īves brālēna Gaida. Kad Baiba iegāja ciema sētā, nabags sēdēja sētsvidū uz bluķa, smagi klepoja un spļāva. Svešinieku brīdi vērīgi aplūkojusi, Baiba tam jautāja:

— Vai tu esi Gusts?

— Esu. A, ko tu, daiļaviņ, gribi no manis? Vai neredzi, ka taisos mirt?

— Nāc pie tēva! — Baiba droši sacīja.

— Ak, tu Jūras nelabais! — iesaucās klaidonis. — Vai viņš tai­sās mani pērt?

Baiba ātri pielāgojās Gusta runas veidam.

— Varbūt ij nopērs, •— viņa teica. — Kāpēc tu tik ilgi vazājies apkārt un nenāci uz mājām?

— Ak, tu daiļaviņ! Baile bij.

— Kur Kārlis?

Uz to Gusts neatbildēja. Noprasīja:

— Kas tu esi? Mana māsiņa?

— Nē. Indriķa meita.

■ Par tādu atbildi Gusts palaida varenu svilpienu, ar kādu kuģa kapteinis vai viņa palīgs sauca kuģa vīrus uz klāja vai padeva citu ziņu, piemēram, par jūras laupītāju kuģa parādīšanos.

— Tad nu gan laikam esu tapis stipri vecs, — viņš teica un tā brīnījās, ka apkārtējiem gribot negribot bija jāsmejas.

Ar to arī viņa spraunums beidzās, atkal uznāca lielā kāsēšana un spļaušana. Kad bija izklepojies, teica:

— Laikam ezis ielīdis vēderā. Maita, ārā nenāk.

Todien Gusts ar Baibu ieradās Riekstos, nesdami līdzi palielu kuli ar tabakas paliekām. Nekādu citu mantu viņam nebija, ja neskaita vēzdu, uz kuras viņš iedams balstījās.

Tenis un Sauce klusēdami noklausījās ziņu par Kārļa nāvi tālajā dienvidu salā. Kā īsti Kārlis dabūjis galu, Gusts nevarēja pastāstīt. Viņi kāvušies plecu pie pleca. Gusts pirmais notriekts zemē ar sašķaidītu plecu un kāju. Kārlis vēl palicis stāvus ar zo­benu rokā. Kad Gusts atjēdzies, viņš gulējis starp ievainotiem un mirušiem. Meklējis Kārli. Nav atradis. Tikai no asiņu smakas, līķu skatīšanas un taustīšanas sākusi atkal ellišķīgi sāpēt apdauzītā galva. Uznācis nelabums un viņš nolēmis labāk atgulties un at­pūsties, jo kājas un pleca dēļ tik un tā nekur tālu aizrāpties nav spējis. Kad vēlreiz atjēdzies, gulējis kuģī. Taujājis pēc brāļa. Puiši atbildējuši, ka visus kritušos, tajā skaitā Kārli, apbēruši ar zemi piekrastes smiltīs un steigušies projām, līdzi paņemdami tikai ievainotos.

Kārlim Kurzemē palikusi sieva ar diviem bērniem — meitu un dēlu. Viņam, Gustam, nekas pasaulē pakaļ nepalicis, tāpēc nācis atpakaļ uz dzimteni. Ar sievām neveicies. Pirmā nomiru­si ātri. Jaunu apņemt taisījies, nepaguvis, jo kuģis gājis projām. Tagad par vēlu.

Visus ieguvumus un ietaupījumus atdevis Kārļa sievai, lai audzina mazbērnus. Viņam pašam esot vajadzīgs tikai kakts, kur ziemā pārgulēt. To sameklēt neesot grūti. Tikai vienās mājās, no Kurzemes šurp nākot, rīdīts ar suni, ij tad nezinot, vai tā nav bi­jusi tukša bērnu palaidnība.