Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Labi vien, ka ne māte, ne vecāmāte tolaik nenojauta, ka Tenim un Saucei šī visu kopā cirstā, celtā un gādātā skaistā jaunbajāru sēta mūža galā būs jāatstāj. Bet tas laiks nu bija pienācis. Ne Teņa, ne Sauces dabai nepiemita vēlme un spēja tādam likteņa triecie­nam akli pretoties, turklāt viņiem abiem tik ļoti sāpēja sirds… Tur nekas ar varu nebija grozāms. Vainīgs viņu pastarītis Jēkabs.

Mazdēls Jānis, Jēkaba vecākais, ar satrauktām acīm vēroja, kā vectēvs un vecāmāte, lēnām kustēdamies, izkrauj drēbes no kopējās tīnes, saliek tās vieglos klūgu grozos, kuros uz tirgu ve­da vilnu un dziju, savāc savus iemīļotos kausus un karotes. Viņi bija par nespēcīgiem, lai paceltu lielo ozolkoka tīni — krietnu mucu, bet drānas viņiem bija vajadzīgas, jo viņi nebrauca ciemos, brauca prom uz visiem laikiem. Uz kurieni, to Jancis nezināja. Vakar strīda beigās vectēvs Tenis bija stingri pateicis Jāņa tēvam Jēkabam:

— Tu vai es… Tātad es!

Vectēvs nekad ar vārdiem nemētājās.

Jancim bija žēl tēva. Vectēva un vecāsmātes — vēl vairāk. Daudz vairāk. Viņa acis kā pelēki pelēni skraidīja pakaļ vectēva un vecāsmātes roku kustībām, katram viņu solim. Viņš bija dzir­dējis visu vakardienas sarunu. Tēvs aizvakar pārbrauca no Ilzes kroga krietnā žvingulī, atvedis līdzi kādu svešu sievieti, kas sa­vādi smējās un lipa klāt Jēkabam kā apinis pie kārts. Viņi kopā pārgulēja nakti un abi no rīta aizbrauca. Vakarpusē tēvs pārradās viens, lielīgs un īgns, kā allaž pēc dzeršanas. Beidzot sarunu, vec­tēvs sacīja:

— Tu vai es…

Brīdi gaidījis atbildi, pabeidza:

— Tātad es!

Un neko vairāk. Jautājums skaitījās izlemts un skaidrs.

Kādreiz pirms nedēļām un gadiem bija runāts par citu — ka mirušās sievas, Janča mātes, vietā jāapņem jauna, kas parūpēsies par bērnu un turēs mājās kārtību, ka jāizbeidz krogā sēdēšana un joku taisīšana, jādomā par saimniecību, par saimes ļaudīm un saimes lietām. Jēkabs vai nu neatbildēja neko, vai īgni atrūca:

— Nu, un tad?

Citreiz niknāk un paštaisnāk:

— Tu pats mani iemācīji dzert, tētukiņ!

— Kā es tevi mācīju?! — Tenis, galvai drebot, sašutis sauca.

— Visos godos un svētkos, cik vien atceros, bija alus kan­nas, alus dvaka un apdulluši vīri, kas jautri ar mani runājās un piesolīja nogaršot patekas.

— Vai kāds toreiz tā piedzērās? — sauca vectēvs.

—- Es jau arīdzan zemē neveļos, — Jēkabs attrauca.

Tas tiesa. Grāvī jau laikam viņš vēl īsti neguļāja, bet saim­niekotājs arī vairs nebija. Pirms pāris gadiem tās pašas izlaidības dēļ saplēsās ar brāli Mārci. Tas aizgāja projām uz citu sētu par bandinieku. Negribēja palikt pat šīs zemes tuvumā, atrada tālāku vietu.

Pēc Mārča aiziešanas Jēkabs kļuva drošāks, uzmetās visiem par varenu pavēlnieku. Tramdīja un drauvēja kalpus tā, ka Miķe- ļos jaunus goda vīrus sadzīt pa visu pagastu nevarēja ne ar ugu­ni. Togad rūpēdams, lai tīrumi nepaliktu atmatā, ar sētuvi plecos izgāja arī vectēvs, lai gan muguras sāpes grieza viņu gluži greizu. Ieraudzījis Teni tīrumā, Jēkabs it kā atžirba, trīs dienas uz kroga pusi neskatījās, bet pēc tam atkal brida pa veco stigu.

— Kāmī viņš atsities? — Sauce brīnējās. — Mēs reibām no darba, viņš — tikai no miestiņa.

Tenis atminējās savu jaunības gadījumu ar krogu, Sauces saucienu "Pļēgurs!" un klusēdams tikai nogrozīja galvu. Tā vien izskatījās, ka cilvēki bija izlaidušies no labas dzīves. Un viņiem nebija lielas mīlestības. Tā viņš, acis miegdams, domāja un pieļāva, ka arī viņš, kazi, būtu palicis par pļunduru, ja būtu vieglāk audzis un neredzētu priekšā lielu ceļu, par kuru neaprimusi skandināja vecāmāte Zane, ja nebūtu Sauces…

Viņam tolaik acu priekšā stāvēja Gaiķu vaļinieku pirtiņas pūstošie pakši, iebrukušie istabas griesti un mātes bēdīgais vaigs. Diemžēl, kā izrādās, par pļēguru lēti tapt, par tādu apdullušu muļ­ķi, kas nezina, pie kura koka labāk pieri sist. It kā būtu cilvēks, it kā — ne. Galva kā čūsku mudžeklis. Gribēšanu daudz, bet prāta, kas slimās vēlmes norāj un sasaista pareizā pinumā, kā nav, tā nav.

— Jūs tālu iesiet? — Jancis bijīgi iejautājās.

— Tu aizvedīsi, — vectēvs atbildēja.

Jancis izskrēja ārā, palūkojās stallī. Ābolainais stāvēja savā vietā. Viņa izaudzētais kumeliņš. Kopā ar vectēvu viņi bija iemā­cījuši to iejūgā. Ar Abolīti nu viņš aizvedīs savus vecvecākus uz viņu jauno dzīves vietu. Kazi, kur tā būs. Tas varēja būt arī pliks mežs vai purva mala. Vectēvs pret sevi bija ciets kā krams. No viņa varēja visu sagaidīt. Sāks atkal dzīvi skuju teltī.

Jancis labi saprata, cik ļoti vectēvam un vecaimātei sāp sirds, ja viņi atteicās no pašu celtām mājām. Tāpēc jaunā puiša sirdi spieda dziļas skumjas. Prātā pinās vectēva stāsti par to, kā viņi abi ar vecomāti te atnākuši liela meža vidū ziemas laikā, kā pirmās nedēļas pārgulējuši zaru būdā. Un cirtuši, cirtuši. Griezuši un cirtuši bez attapiņa kā apreibuši.

Tas bija tik sen, tik sen. Jancim Dziļumi šķita stāvam tādi no laika gala, kopš pasaules radīšanas. Vecas lielas ēkas ar nosū­nojušiem jumtiem un pakšiem, pie kuriem saulē sildās zalkši, vāķēdami peles. Milzīgie baļķi ēku sienās šķita kā iemūrēti, neizkustināmi, bez sākuma un gala. Krāsnis sakrautas un samū­rētas no lieliem akmeņiem, kas nokūpējuši melni. Viss tik stiprs, vecs un pamatīgs, ka taisni vai prāts sāka šķobīties, ja lūkoja iedomāties, ka reiz visa tā nebija un, kazi, drīz nebūs.

Tikpat grūti bija iedomāties vectēvu un vecomāti jaunus, spara pilnus un skaistus. Vecāmāte esot bijusi vismaz tikpat skai­sta kā Kalnu Malva. Patiesi, tādos cilvēkos, kas spēja tik droši likt pamatus ēkām, guldīt tik milzīgus kokus māju sienās, bija kaut kāds Dieva spēks. Tālab, ienācis istabā, Jancis cieši nolūkoja vectēvu un vecomāti un pie sevis nočukstēja: "Tādi viņi ir."

Istabā uz mirkli ienāca arī Jēkabs, palūkojās uz groziem, tāds kā apvainojies, un tūlīt izgāja. Vēl jau nevarēja zināt, ko viņš izdomās. Tikpat labi viņš varēja mesties lūgt piedošanu, kā izslie- ties bezsirdīgā lepnībā. Dzērāja garastāvoklis. Viņš nebija kungs pār savām iegribām. Ar tādu cilvēku visgrūtāk. Nezini, ko nākošā mirklī izstrādās.

Jānis redzēja šo dvēseles postu un katru dienu stiprināja sa­vus spēkus pret to. Tāpēc jau tādu ļaužu bērni ne reti izaug kā pretstats vecākiem. Tenis un Sauce to redzēja. Tas atvieglināja viņu bēdas un reizē vēl vairāk skubināja braukt projām. Lai Jan­cis saprot, ka tas nav joks.

Kā pēdējo vectēvs no gultas galvgaļa izņēma izrakstītu lādīti ar visu laiku, veidu un vērtību naudas gabaliem, kas daudzkārt bija noderējuši par uzskatāmu paraugu, mācot bērniem naudas vērtību un derīgumu. Iebāzis lādīti maisā, viņš teica mazdēlam:

— Nu, Janci, iejūdz kamanās!

Jānis paklausīgi devās ārā pa durvīm. Un turpat saskrējās ar tēvu.

— Kur tu? — Jēkabs noprasīja.

— Jūgt Abolīti.

— Kam?

— Vecamtēvam.

— Nejūgsi!

Jānis brītiņu stāvēja, tad pagriezās un devās uz stalli. Atvēra staļļa durvis, atspieda ar koku un iegāja steliņģī. Tēvs nāca līdzi.

— Neaiztiec! — viņš cieti pavēlēja.

Jānis nekad nebija atteicies tēvam paklausīt, lai cik tēvs bija untumains vai šļaugans. Puisim bija pilni sešpadsmit gadi un sava galva uz pleciem, bet viņš neaizmirsa cieņu, ko bija uzsūcis no vecātēva un vecāsmātes. Tomēr šoreiz viņš stingri un noteikti sacēlās. Paņēma Abolīti aiz apaušiem. Zirgs ar lūpām aptaustīja viņa plaukstu un vīlies noglauda ausis.