Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Jaunekļa acis zvēroja.

Ansis pirmajā mirklī apjuka. Sāpes jaunekļa balsī bija pārāk spēcīgas un neviltotas, lai par tām apvainotos. Bet viņu sakaitināja tas, ka neviens no pieaugušajiem puiku neapsauca.

— Klusē, šmurguli! — viņš uzkliedza.

Puika neapklusa, bet turpināja izkliegt jaunus apvainojumus:

— Tu, kungu desa! Brauc iekš fāterland, tur būs vairāk vācu pakaļu, ko laizīt! Varēsi nošmurgāties līdz ausīm!

Tādus bezkaunību plūdus sirds neizturēja. Pātaga pacēlās ne­manot un noplāja pāri jaunekļa vaigam asiņainu svītru. Pēteris bailīgi palūkojās uz dēla vaigu un drebošām rokām sniedzās pie vagara sedlu kāpšļa. Ansis nodomāja, ka Pēteris lūgs piedošanu, grasījās jau visžēlīgi atvairīt, bet pēkšņi juta, ka vīrs, iekrampējies viņam zābakā, ar visu spēku velk to uz leju.

Šajā brīdī, kā paša vella sūtīti, no istabas izlēca divi Pētera vecākie dēli. Sagrāba Ansi pie sāniem un izcēla no sedliem. Jaunākais ar pārsisto vaigu saķēra zirgu aiz pavadas. Ansis sapra­ta, ka nupat vairs labi nav, spērās ar nāves bailēs dubultotiem spēkiem, bet trīs niknu vīru kampieni bija pārāki. Pēc dažiem acumirkļiem viņš jau gulēja uz vēdera pār žagaru cērtamo bluķi ar atkailinātu dibengalu.

Sita viņam ar vecu zirga pinamo valgu. Tad palaida vaļā un smīnīgi noskatījās, kā viņš uzvelk bikses, sasaitē un uztraušas zirgā. Acīs viņam bija salijusi blāva migliņa kā dažkārt nopērtam klaušiniekam, tālab pērēji paši sabijās par izdarīto. Vai tik nebija iznācis kas nepareizi?

Klusēdams Ansis lēni izjāja uz ceļa. Likās, ka viņā viss sa­griezies šķērsām. Sēžamvieta vēl sūrstēja, bet ne pārāk. Grūti bija ko saprast. Galvenais tomēr šķita apvainojums. Viņš, vagars, bija nopērts dienas vidū ar vecu pinekli Pētera sievas un mazu bērnu acu priekšā. Tās bija šausmas, prātā nesalokāms briesmu darbs! Cauri baltam atriebības salkumam tomēr spiedās šaubas par pa­ša taisnību. Varbūt viņš patiešām kļuvis tik slikts, ka pelnījis pērienu?

Par velti tak nekad vagarus neper. Tādu nostāstu bija dzirdēts diezgan. Līdz šim viņam ne prātā nebija ienācis, ka viņš arī varētu nokļūt nopērto vagaru skaitā. Cik tālu līdz tam, ka viņu pakārs mežā, kā tas pirms gadiem desmit bija noticis aizviņā pagastā. Pakāra kā suni. Un neviens laba vārda pakaļ neteica. Vainīgie aizbēga uz Krievzemi. Tur jau laikam tādus gaidīt gaida…

— Ak, Dievs! — viņš klusi norūca un pielika plaukstu pie pieres. Zirgs viņu lēnām nesa uz muižas pusi. Lopiņš šo ceļu zi­nāja.

— Ak, Dievs! — Ansis atkārtoja un sakoda zobus, ka tie no- ņerkstēja kā durvju eņģes. Apziņa, ka viņš izsprucis cauri puslīdz sveikā, vienīgi nežēlīgi apkaunots, par ko zemnieki aizmugurē nebeigs smīkņāt, sadzina galvā asini.

Niknums cēlās kā milzīgs vilnis, aizplūzdams no galvas līdz kājām un sadrebinādams visu miesu, ka ij pātaga viņa rokā iedrebējās. Acis pieplūda asinīm. "Atriebt! Atriebt!" sauca sirds un prāts. Lai neviens citreiz ij pīkstēt neiedrošinās. Ķeveru Pēteris par to dārgi samaksās. Padomā: pacelt roku pret viņu, Ansi, va­garu, kas visus izrīko un zina, kas ar kungiem kopā gājis, kas pret visiem izturējies kā tēvs, kā vecākais brālis. Varbūt reizēm bijis par mīkstu un draudzīgu. Nolādēts cilvēks tas Pēteris! Riebīgs puišelis tas mazais ņerga. Un Ansi pildīja priecīga atziņa, ka viņa pusē ir tiesa un taisnība. Likums.

Pa to laiku Ķeveru mājās uz istabas sliekšņa sakucusi sēdēja Pētera sieva un aiz bēdām plēsa matus. Pusaudžu Mārcis apjucis noraudzījās pakaļ vagaram uz muižas pusi, kur zem zirga kājām putēja ceļa baltā smilts. Gaisos valdīja tāda pati rēna vasaras dves­ma kā tad, kad vagara Anša vecmāmiņa Līze reiz nāca mājās no stādāmo kāpostu lauka muižas tīrumā, nesdama divus mēnešus veco Teni, Anša tēvu, klūgu grozā, priecādamās par bērna rāmo gulēšanu, par gaidāmo brīvo svētdienu un plaukstošās pasaules jaukumu, klusi pie sevis daiņodama:

Lēni, lēni Dieviņš nāca No kalniņa lejiņā. Netraucēja ābeļziedu, Ne arāja gājumiņ.

Kā runas izgāja pasaulē, Dievs vien zin, bet visu pagastu tūlīt pāršalca ziņa par notikušo. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ķeveru Pēteris nopēris vagaru. Vīri, to dzirdēdami, klu­si pavēra mutes, bet sievas izbīlī šūpoja galvas un pūta:

— Ar vecu zirga pinekli, vai Dieviņ!

Nevar teikt, ka runās nebija daļa smiekla.

— Tu mīļo debestiņ! Vagars rādījis muižkungam savu strīpoto pakaļu. Un tu vēl saki, ka vella nav.

Citi runāja nopietnāk.

— Ka tik Pēteri nenobendē.

— Vācietis šito lietu neatstās bez soda.

— Bail padomāt.

Pats Pēteris bija kluss un drūms.

Mācītājs svētdien runāja bargu sprediķi. Runāja latviešu va­lodā un, jāatzīst, gluži labi. Lai izturētu konkurenci ar katoļiem, luterticīgie mācītāji bija sākuši apgūt latviešu mēli, Citsvētdien viņš sprediķi nolasīja no drukātās Kurzemes mācītāja Manceļa sprediķu grāmatas, ko viens otrs zemnieks, lasīšanu mācīdamies, bija apguvis tik labi, ka zināja no galvas. Šoreiz mācītājs grāmatā tikpat kā neieskatījās, runāja no galvas.

— Nu ļaundaris sēd zem pagraba cietumā, — viņš drūmi sa­cīja. — Vai Ansis vagars gāja bargs? Nē, — teiks katrs mīļš cilvēks. Vai jūsu kungs nav arīdzan labs? Aber jums vēl nav labi. Jums sirdī pampst lepnības gars. Lai nolādēts tas kā traka suņa bizējiens! Bīstajties grēka! Kas apsmej labu, tas pelna ļaunu. Daudzi vagaru un kungu skābi uzlūko. Kam tā? Vagars tak gana savu cilvēku ganāmpulku, kā jūs ganāt savus cilvēkus un teļus. Visu mūsu gans ir tas augstais Dievs, tas Kungs, kas sauc pēc cilvēku bijības un bezvainības. Viltus praviešus un vēja sējējus gaida nāves vētra un mūžīgā pazudināšana.

Baznīcā sēdēja arī Ansis. Viņa sirds jutās aplaimota par mā­cītāja stingrību. Viņa pērējam brālēnam Pēterim draudēja bargs sods. Todien Ansis tā pa īstam pirmo reizi ievēroja, cik mācītājs saprātīgi runā.

Patiešām bija vajadzīgi gani gan lopiem, gan cilvēkiem. Viņš bija nolikts gana amatā un veica šo darbu pēc tīrākās sirds­apziņas. Auns, kas bada ganu, jāsoda. Ja agrāk latviešiem bija savi kungi, vai tad iztika bez ganīšanas? Varbūt taisni tāpēc tolaik latvieši nespēja turēties, ka neprata cienīt savus kungus un kārtību, pietiekoši neklausīja, kad vajadzēja paklausīt bez ierunām, lai vērstu vairogus un zobenus tikai uz vienu pusi, pret galveno posta nesēju, pret pašu bīstamāko nelaimi. Bez kārtības un paklausības nekad nekas nevarēja droši pastāvēt. Mācītājs, būdams vācietis, laikam to labi saprata, ka pakļaušanās ganam ir svētīga.

Anša sirdi spieda vienīgi tas, ka baznīcēni lūkojās uz viņu nelaipni, it kā viņš, Ansis, nevis Pēteris būtu galvenais ļaundaris. Cilvēki bija gaužām nesaprātīgi. Tāpēc ij latviešiem tāds sūrs liktenis, ka viņi pēc dabas nejauki un muļķi. Un Ansim galvā iešāvās doma, ka viņa tautas brāļi saņem vien to, ko nopelnījuši. Mācītājs pareizi saka: pasaulē katram tāda vieta, kādu tas sev sagādājis ar savu rīcību. Un Ansim gluži nemanot prātā iesēdās doma, ka viņam kā prātīgam pasaules kārtības sapratējam vīram pēc taisnības pienāktos atrasties vāciešu vidū, nevis klenderēties starp latviešiem, pretī saņemot neatzinību un naidu.

Baznīcā sēdēja arīdzan Pētera jaunākais dēls ar rētu uz vaiga. Viņš šobrīd sevi gauži nosodīja par trako mutes brūķējumu. Diemžēl attapiņš nāca par vēlu. Uz baznīcu viņš bija atsūtīts paklausīties, ko jaunu mācītājs teiks par tēvu, kas nu cieta viņa nesavaldības dēļ. Tomēr mācītājs neteica neko jaunu par Pētera tālāko likteni. To, ka tēvs sēd, iespundēts muižas pagrabā, un gai­da uz bargu tiesu, bija zināms jau visiem.