Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Pēterim savā ziņā bija vieglāk: viņš sēdēja vai gulēja pagrabā uz diviem gariem bluķiem, kas reizē bija ari viņa guļvieta, un neko nedomāja. Kas izdarīts, izdarīts, to vairs neatsauksi. Neju­ta arī nekāda žēluma vai naida. Prāts mierīgs, ka viņš atzīts par vienīgo grēkāzi, ka jācieš nav dēliem, kas palīdzēja vagara lu- braku paturēt uz bluķa.

Tagad varbūt drusku žēl, ka negadījās pie rokas jaunāks un grodāks pineklis. Bet labi varbūt taisni tā, Ansis mazāk dabūja ciest un tāpēc mazāk atdarīs. Kaut gan tagad teikšana par viņa brīvību vai kakla tiesu vairs nebija vagara, bet tiesas rokā.

Pēteris arī bēgt nedomāja, ja kaut ij nāve draudētu. Bēgšana projām no savējiem vēl ļaunāka par nāvi. Ja atstāj saimi un dzim­teni, vietu, kur bērnībā skraidījis ar basām kājām vai ļepatojis ar vīzēm, spēlējies ar suni vai lepni gājis puiša solī, tad kālab vēl dzīvot?

Pēteris cerēja, ka tādas pašas skaidras domas sirdī ir arī viņa dēliem, sevišķi jaunākajam muļķītim. Kas cilvēkam ko bēdāties, ja zini, ka aiz tevis paliek tādi dēli? Tad var, ja liksta liek, ar mie­rīgu sirdi aiziet pie veļiem, pie tēvu tēviem. Tāpēc viņš sirdī bija rāms un kluss.

Baznīcā mācītājs pa to laiku turpināja ļautiņu apgaismošanu, stāstīdams, ka vāci jūt pret savām audzināmām tautām mīlestību un brāļa jūtas, bet pretī saņem nepateicību un naidu gan no lībjiem, gan no igauņiem, gan no latviešiem, jo šīs tautas vēl ir ļaunuma un gara tumsības pilnas, ļaunu kūdītāju uzbudinātas. Vācieši mīl visas tautas ar vienādu mīlestību, latvieši tautas šķiro, viņi Dieva gara un cilvēkmīlas nesējiem atbild ar šaursirdīgu nai­du un nepateicību, kas glabājas no tiem laikiem, kad latvieši sa­vā gara aklībā pielūdza elku dievus: kokus, lopus un mākoņus, nāvēja viens otru alkatīgos karos un sirojumos, pat sievas ņēma, tās laupīdami, kā īsti mežoņi.

Mācītāja doma bija skaidra: ja latviešu zemēs nebūtu ienākuši vācieši, latvieši būtu nīkuļojuši, kamēr nonīkuši. Tagad, lūk, lat­vieši vēl dzīvoja, pat brangi dzīvoja. Ja vien mazāk dzertu, ma­zāk ēstu un atteiktos no citām miesas kārībām, dzīve būtu vēl raženāka un drošāka.

Tik skaidru un prātīgu runu klausoties, vagaram Ansim ar­vien vairāk galvā nostiprinājās doma, ka viņam un viņa bērniem vajadzētu pāriet vāciešos. Kā visiem līdzīgu domu domātājiem, kādu bijis daudz no pasaules gala, viņam šķita, ka atradis jaunu, gudru ceļu dzīvē, ko vēl neviens nav ne sapratis, ne staigājis, jo nav spējis pacelties gara augstumos, palūkoties pāri tuvajiem apvāršņiem, savai šaursirdībai un pagātnes maldiem. Un kā dau­dziem līdzīgiem "spožā ceļa gājējiem" viņam patiešām godīgi neienāca prātā, ka no šīs "plašapvāršņu" pasaules sākta gala līdzī­ga ceļa gājējiem ir tikai viens vienīgs apzīmējums — nodevējs.

Jāsaka tomēr, ka starp domāšanu un darīšanu ir liela atšķirība. Var jau būt, ka viņa godīguma saglabājumam piepalīdzēja vāci, kas viņu nepieņēma savā sabiedrībā, atstāja tikai pakalpiņa lo­mai, tālab viņš par īstu nodevēju nekļuva. Tiesā viņš liecināja atturīgi un atzinās, ka nevēlas barga soda Pēterim, pieminēja pat kristiešu Dievu, kura augstākais bauslis esot piedošana. Taisnību sakot, viņam visu laiku prātā stāvēja mežā pakārtā vagara lik­tenis.

Zemes tiesa* piesprieda Pēterim desmit pārus rīkšu pie kā­ķa** un piecus gadus ilgu dreļļa [4] jūgu, no kura, pēc kunga iz­pirkuma, viņš drīz nonāca atpakaļ pašu muižā, kur tika pielikts pie alus brūvera darba muižas alus brūzī. Tur viņa drellība tapa daudz mīkstāka, turklāt muiža ieguva centīgu un padevīgu bez­algas darbinieku.

Ceļoties zemnieku labklājībai, pieaugot ļaužu skaitam un diemžēl arī izlaidībai, stipri palielinājās alus patēriņš. Izplatījās brandava raudzēšana. Muiža šīs ienesīgās nozares centās paturēt savās rokās. Tika izdoti likumi, kas zemniekiem aizliedza tirgo­ties ar alu. No zemniekiem dažkārt alu iepirka muiža veselām mucām, lai pārdotu tālāk par krietni dārgāku cenu. Ja vagars noķēra zemnieku pašu tirgojam alu, tad preci atņēma. Vagaram par slinku tirgošanās uzraudzību draudēja sods: pirmo reizi — viens mēnesis cietumā vai 40 markas naudā, otrreiz — divkārtēja pievilkšana pie kāķa, noperot ar rīkstēm.

Pēc Pētera notiesāšanas muižkungam ausīs nonāca ziņa, ka Ansis pietiekoši neuzrauga slepenos alus tirgotājus. Lai gan An­sis dievojās, ka ir uzmanīgs un vērīgs kā zebiekste, tomēr Fihten- knābeļa ticība viņa godprātībai ar to bija iedragāta.

Draugi Ansim stāstīja, ka Pētera dēli gribot Ansi par katru cenu dabūt pie kāķa, tāpēc kopā ar citiem taisīšot tīšu alus pār­došanu, kur pieaicināšot kungu.

Tas vagaru satrauca vairāk par visu. Jau pēc pēriena Ķeveru pagalmā uz malkas bluķa Ansis bija zaudējis daļu savas cienīgās stājas un mieru. Pēriens vagaru bija aizlauzis, pat kakla balss nedaudz izmainījusies uz skaidrības pusi, tāpēc jaunie viltīgie draudi šķita gauži bīstami un ticami. Šajos laikos cilvēki bija izlaidušies, no viņiem varēja sagaidīt visu. Ja jau nosit vagaru, un ne muižkungs, ne fogts nevar atrast vainīgo, ij pa īstam nemeklē, kas tad viņiem ko neuztaisīt vienu alus pārdošanas viltojumu?

No aizviņa pagasta nāca ziņa, ka tur vagars dzērumā iebri­dis mārkā un noslīcis. Neviens nepētīja pēc vainīgajiem. Mācītājs tikai atkārtoja: nedzerajt, bīstajt, redzajt. Ar dzērāju tā notiekot. Un viss.

Ja jau jaunajiem ienākusi prātā tik viltīga doma par kāķi, tad viņi var izdomāt vēl kaut ko ļaunāku.

Vārdu sakot, Anša vagara maize bija kļuvusi patiesi sūra. Zem­nieki par atlaidēm vairs samaksu nedeva, draudēja visu pateikt muižkungam reizē ar ziņu par alus tirgošanu.

Vajadzētu par šīm blēdībām un briesmām izstāstīt kungam, pirms nebija sākuši runāt zemnieki un viņu bargi apsūdzēt. Diem­žēl arī tas šķita bīstami. Tāda kā šaušana uz sevi pašu. Slikti gan tā, gan tā.

Atlika tikai vēlreiz sev atzīt, ka vagara maize kļuvusi stipri rūgta. Tālab kādu dienu Ansis sāka runāt kungam par atstāšanos no amata. Kungs nepiekrita.

— Tu tokš mūsu cilvēk, — Fihtenknābelis slavēja viņu. — Tā­du nevar atlaist.

Lai gan kunga runa Ansim glaimoja, tomēr tā nepatika. Vai viņš te pieķēdēts? Aizgājis aiz stūra, viņš slaidi nospļāvās.

Pa to laiku Ķeveru Pēteris, visas ķezas vaininieks, vaiga svied­ros aprūpēja daudzos muižas brūža kubulus, strādādams pa sep­tiņpadsmit, astoņpadsmit stundām dienā, ēzdams dienišķo ūdeni un maizi, reizēm paslepen piedzerdams alus misu. Viņa dēli, no mājām padzīti, cirta bijušās svētozola birzes pakalnos līdumus, zvilnēdami pār vagara galvu kā draudīgs padebesis. Satikuši va­garu, ne reizi nesveicināja. Ansis dzīrās par to viņus patramdīt, bet tad atmeta ar roku.

Sētā Ansim arīdzan ne viss gāja gludi. Vecākais dēls pret tēva gribu apprecējās ar vājinieces meitu un aizgāja par kalpu pie Pau­ru Anša. Otrs dēls Centis bija kļuvis par ballīšu muzikantu un dzērāju. Kur vien bija kādas svinēšanas, tur viņu aicināja. Kur vien bija svinēšanas, tur dzēra. Citi plundurējās tikai pa saviem godiem, Centis pa visu godiem bružājās kā vērdiņš. Ar to vēl ne­pietika, dēls vēl staipījās kopā ar Dziļumu Jēkabu pa krogu, tai­sīdami visādas kauna lietas.

īsi pirms Ķeveru Pētera dreļļu laika beigām muižkungs beidzot atlaida Ansi no vagara amata, jo Ansis arīdzan bija sācis dzert.