Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Ticis vaļā no šī krusta, Ansis gāja pa zemnieku sētām, sūdzē­damies par "suņa amatā" sabeigtu galvu un prātu, un labprāt ar večiem sadzēra.

Zemnieki viņu pacienāja ar alu, noklausījās bēdu pilnajā valo­dā un grozīja galvas.

— Jocīgs palicis tas vagariņš.

— Toties kakls tapis vesels.

— Laikam pēriens palīdzējis.

— Runā, kā uz kukaiņu ciemu iedams.

Tā Ansis pamazām atguva vecā labā vagara slavu. Visvairāk tādai slavai palīdzēja jaunais vagars, kurš bija straujš, bargs un sa­vu kļūdīšanos nekad neatzina. Pat Ķeveru Pēteris, savu soda ver­dzību izcietis, uz Ansi ļauna prāta neturēja un apsauca arīdzan dēlus, kas vēl dzīrās Ansi aprunāt. Viņi līdumā bija izcirtuši jaunas mājas, puslīdz iekopuši tīrumus, apņēmuši sievas un ta­puši par saimniekiem. Ķeveros visiem tik un tā nebūtu pieticis vietas.

Pēterim nācās atzīt, ka katram ļaunumam ir arī savs labums. No Elkuzemes, kā muižkungs vienā vārdā dēvēja jaunās līdum­nieku sētas, piecus gadus netika prasītas ne klaušas, ne node­vas, bet pēc tam klaušu vietā ļāva atpirkties ar leidu. Tā, gluži negaidot, bija piepildījies Pētera mūža sapnis: viņa dēli tika brī­vi no klaušu darba, ko tie nekad nebūtu piedzīvojuši, palikda­mi Ķeveros, kas atradās blakus muižas laukiem. Tāda sēta labi noderēja kā klaušinieku mājaS

Izstāstīt par visiem līdumnieka Teņa un Sauces bērnu likteņiem nav iespējams, jo bērnu bija daudz un lielākā daļa dzīvoja godīgu zemnieku dzīvi, audzinādami jaunas atva­ses un iekopdami savus laukus. Daudzie līdumnieku tīrumi jau sagāja kopā ar kaimiņu laukiem. Pat purvi bija izcirsti un tapuši par vienlaidus pļavām, kurās pa vidām šur tur stāvēja lieli ko­ki— priedes, liepas, ievas. Tās bija atstātas daiļumam un sirds priekam.

Vai nebija skaisti, ja agrā vasaras rītā ap saules lēktu, tādā pļavasvidus priedē tupēdama, agrīnos pļāvējus apsveicināja pe­lēkā vārna, zīmīgi galvu klanīdama un varen lietišķi un iz­teiksmīgi norunādama savu:

— Kvār! Kvār! Kvār!

Cita kaut kur tālumā atsaucās:

— Kark! Kark! Kark!

Tādas pļavas, tīrumi un mežu puduri stiepās pāri visam biju­šā Vilkaču sila plašumam.

Līdz ar sila zudumu, arī nosaukums "Vilkaču sils" vairs ne­tika lietots. Teica vienkārši Silciems vai Silciema pagasts. Vienīgi dažu veco, kādreiz mežā ieaugušo māju vietu nosaukumi palika. Tādā veidā saglabājās Gaiķi, Luķi, Mālavēri, Spruksti.

Zanes lielais sapnis par zemes atdzimšanu bija piepildījies, vienīgi vecotēvu godi un laiki, lielļaužu goda laiki neatgriezās. Sē­tas veidojās lielas un turīgas. Ne vienas vien saimniecības stadulā stāvēja pieci, seši zirgi, kūtī desmit, piecpadsmit govis, bet rūpju tāpēc nekļuva mazāk. Gandrīz vai otrādi.

Daža laba saimnieka dēls, redzēdams savas sētas turību, ne­saprata, kāpēc vasaras rītos jāceļas pirms saules, jāstrādā līdz spē­ku izsīkumam, lai vakarā iekristu guļvietā kā akmens ezerā, bet rīta agrumā atkal celtos un ietu nebeidzamā darbā.

Ar darbu ir tā: ja sāk to nemīlēt, tas kļūst divkārt grūtāks un nogurdinošāks. Jo darbs vairāk nogurdina, jo par to mazāk priecājas. Tā tas iet, līdz cilvēkbērns sāk nīst katru derīgu piepūli kā mocību, meklē citur dzīves prieku un atrod to plenderībā.

Tā diemžēl notika ar Dziļūdeņu mantinieku pastarīti Jēkabu, kuru nolemtā mantinieka stāvokļa dēļ visi uzlūkoja kā izredzēto. Ne tikai Sauce, arī Tenis jau no pusaudža gadiem nemanot vien Jēkabu palaida vieglāk. Viņš jau bija vienīgais no bērniem, kam nebija jāvāķ mazāks brālītis vai māsiņa, tālab viņš pie rūpēm par otru netika radināts. Toties pār viņu kā pār mazāko bira glāsti, uzslavas un cerību vārdi. Mazāko visiem gribējās pažēlot, dažkārt arī paķircināt. Viņš bija it kā rotaļlieta, par kuru rūpējas, kuru iz­manto, bet par kura radināšanu dzīvei mazāk domā.

Kad zināms vecums bija sasniegts, neko vairs daudz grozīt nevarēja. Jēkabs bija sācis dzīvot citādi, nekā nācās kārtīgam zemniekam.

Bija ziema. Smalks sniegs vizuļoja saulē. Tīrumu vidū birzītes un koku skupsnas greznojās baltā sarmas rotā. Lielās meža egles šķita kļuvušas sirmas kā vecenītes. Ap sauli vīdēja bālgans aplis, vēstīdams vēl lielāku aukstumu un negantus puteņus.

No sētas uz sētu stiepās iebraukti ragavu ceļi ar retiem melni zaļganiem zirga bumbuļiem pa vidu. Pa ceļiem, pātagas pa gaisu žmiukstinādami, kamanās brauca zemnieki dzeltenbrūnos alkšņu un kārklu mizās miecētu aitādu kažokos un tādās pašās mīkstās un siltās ausenīcās, kuras sauca par jērenēm. Pretim saulei laidās vārnas, tumšākas un mazākas nekā vietējās. Vecais Tenis zinājās teikt, ka tās esot ziemeļzemju vārnas, bet vietējās pelēces zie­mas pavadot vairāk uz dienvidiem, siltākās zemēs, varbūt Polijā. Raudzīdamies uz skaisto ziemas pasauli, mazi bērni, pasakas sa­klausījušies, taujāja:

— Kur ir ledus pils? Kur ir Ziemeļa pils? Vai tagad šī zeme arī pieder Ziemelim? Vai tagad te valda Sniega karalis?

Reti kurš zināja taujāt, kas šo lauku vietā bija pirms piecdesmit gadiem. Vēl mazāk bija tādu, kas saglabāja ziņas par vēl senāku laiku, kad Livonijā nebija iebrukuši trakā krievu Jāņa Briesmīgā tatāriskie karapulki. Jaunie redzēja, ka te rindojas mājas un tī­rumi, ļaudis nāk arvien klāt, nesdami līdzi dzīves spirgtumu un nākotnes plaukumu.

Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos no sētas uz sētu gāja lie­las ķekatnieku vatagas. Tad karsti tika izkurinātas lielās akmeņu krāsnis gan istabās, gan rijās, lai budēļiem-ubagiem būtu kur dancot svaigā siltā gaisā un būtu izcepti ne tikai rāceņi un āboli, bet arī jēra ciskas un cūkas ribiņas, izsautēti zirņi, pupas, pu­traimu desas un zirņu misēklis.

Pie dienā izkurinātām krāsnīm, vakarā skalu un sveču gais­mā valdīja silta omulība. Dūmi bija izvējojušies pēc tam, kad iz- kodinājuši no visiem kaktiem mošķības un slimības: gan drudzi, gan garo kāsu. Cilvēkiem, kas auguši ar dūmvadiem apgādātu krāšņu istabās, to svaigo tīrību, kas valdīja dūmistabās ziemas vakaros, to tīkamo dvesmu, kas nāca no sakapātām skujām, no skalu un vaska sveču deguma, nekādi nesaprast. Tādu jaukumu viņi tā arī savā mūžā nepiedzīvos un tik tīru gaisu nekad neel­pos. Šis svaigums bija tas, kas uzbūra mūsu senču labsajūtas brīnumu, dzidrās un labās domas, kas salijušas tautas dziesmās un pasakās.

Tolaik, pacēlusi rokas pār cilvēku galvām, stāvēja tīrība, svai­gums un daba. To nevar salīdzināt ar šodienas šķietami ērtajiem un tīrajiem dzīvokļiem, kur kaktos gadiem ilgi stāv putekļi, vai­rojas mikrosēnīšu sugas, jajiodernu mēbeļu un aparātu iekšās čum miljoniem mikrobu kūniņu.

Tāds skaistajā ziemas dienā, rāmā dabas mierā gulēja atdzi­mušais jaunais pagasts: no Ķeveru purva līdz Dziļumiem, no jaunuzceltajām Luķu mājām līdz Vilkaču salai. Pusē no visām sētām dzīvoja Teņa vai Sauces radinieki, bērni un bērnu bērni.

Dziļumi stāvēja turpat, kur tika celti — garās nogāzes dien­vidu pusē netālu no purva — pavisam kādas piecpadsmit ēkas, cita lielāka par citu. Te pirms pusgadsimta Tenis un Sauce bija apmetušies mežā, skuju būdā, lai paliktu. Te viņi bija izcirtuši pirmo ēku — pirtiņu, kas stāvēja joprojām, tikai lubu jumts bija vairākkārt nomainīts. Te Sauce laida pasaulē pirmo bērnu mei­tenīti Silamīti, kura pati nesen bija kļuvusi par vecmāmiņu. Pēc tam pasaulē nāca citi. Uz šīs pirtiņas sliekšņa sēdot, pēc gadu des­mitiem ilga neveiksmju un bēdu sloga savas muguras un prātus pa īstam atkal lepni iztaisnoja Teņa vecmāmiņa Zane un māte Līze, savām acīm redzēdamas, kā sākas jauna godība, kā mežā par jaunu atzeļ pašu saglabātā un tālāk nodotā dzīvība, kā strauji plešas līdums un ceļas lielas mājas, solot tālu nākotnē ejošu un cerību pilnu jauno audzi, solot tās turību un gara stiprumu.