Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

— Tu jau biji pāri slieksnim! — joku sapratis, kliedza Tālis.

Dziļumu Jēkaba dēls Jancis, to visu dzirdēdams, smēja kopā

ar citiem. Viņš apskauda šīs mājas ļaudis, māsīcas un brālēnus, mazo Ati un Tāli. Kāpēc gan viņam nebija lemts piedzimt un augt tādā sētā? Te viss vienkāršs, priecīgs un skaidrs. Nu jau viņi stun­du mielojas pie galda, jautri tērzē, bet alus kausu neredz, dzer liepziedu tēju un saraudzētas bērza sulas.

Kā uzminēdams Janča domas, Indriķis iesaucās.

— O, tēv, aizmirsām šādā reizē ar alu pacienāt! No Ziemas­svētkiem vēl saglabājies rijas stūri. Ka tik pēdējā salā nav sasalis. Ij muciņu saplēsis.

— Man nenesiet! — Tenis stingri sacīja. — Es nedzeršu ne sūkalu.

Iestājās klusums.

— Teni, — Sauce ierunājās samierinošā balsī.

— Negribu redzēt! — Tenis noskaldīja kā ar cirvi un nodūra skatienu klonā.

— Ja no Ziemassvētkiem, tad būs sasalis, — Sauce teica un pasmaidīja. Mazmeitas saprotoši iesmējās. Atkal istabā atgriezās jautrība. Vienīgi vecvectēvs sagumis un drūms gremdējās sevī. Tad sarauca pieri un teica:

— Viņš man pārmeta, ka es viņam iemācījis dzert. Varbūt pa­tiesi tā bija.

Atkal iestājās klusums kā pie kapa. Pēc brītiņa to pārtrauca Indriķa balss.

— Kā tu domā, tēv, vai ziemā der lopus kaisīt un barot ar zaļām skujām, lai tie nesavārgtu?

— Der gan, — tēvs lēnīgi atbildēja.

— No kādām zālēm, vecmāmiņ, var nopervēt linu audumu debesu zilumā? — vaicāja savukārt mazmeita Baiba.

Sauce vēlīgi pasmaidīja.

— Pienāks vasara, parādīšu.

Šķiroties Jancis lūdza Indriķi:

— Atbrauc pa reizei, paskaties, kā mums sokas, tad man būs vieglāk dzīvot.

— Neraizējies, dēls, palīdzēšu tev, cik spēšu, — Indriķis sa­cīja. — Es tak redzu, kas tu esi.

Dzīve ritēja tālāk. Abolītis rikšoja mājup bez vectēva un ve­cāsmātes. Kučiera jaunie, vēl ne visai platie pleci bija sakņupuši, kā smagu nastu nesot.

Vecaistēvs un vecāmāte ātri vien iejutās Riekstos. Te ik stūrī mājoja vēlība, saticība un možs gars. Bieži jo bieži skanēja smiekli. Vakaros Indulis vai Kārlis lasīja citiem priekšā Manceļa grāmatas un sprediķus, bet, kad bija iespiesta Alūksnes mācītāja pārtulkotā bībele, lasīja to. Visi bezgala brīnījās par tur aprakstītām ķēniņu negantībām, nežēlībām un bezkaunībām.

— Tā gan ir viena bezdievīgi nešķīsta pasaka, — sprieda Sau­ce. — Kā to var saukt par svētu?

Bībeli saime tomēr klausījās labprāt. Svētuma, patiesi, tur bi­ja maz, toties saistoši visādu notikumu atstāsti, kas, ilgi klauso­ties, gan sāka apnikt, bet, ja lasīja pa druskai ik vakaru, tad nebija nekādas vainas. Dzīves gudrību tur varēja atrast atliku likām, kā arī visādus jocīgus nosaukumus, kuri dažkārt lieti noderēja. Riekstu zemes galu, kas iestiepās bijušās bebru slīkšņas pļavas stūrī un grūtās piekļūšanas dēļ tika reti apmeklēts, bērni nosauca par jūdu zemi, bet kauslīgo gaili — par Erodu.

Sprediķu grāmatā minēto debesu gaismu Riekstu ļaudis, In­driķis un viņa saime, saprata kā gudrību, kas iegūta, piepūlot prātu ar domām un sakrājot ziņas. Gudrība apskaidroja cilvēku, padarīja to labāku, iecietīgāku un garā stiprāku, tālab tā šķita kā spožums, kas nāk no debesīm.

Pēc gara mūža rūpēm un smaga darba, pēc pēdējos gados piedzīvotā nemiera un bēdām par Jēkaba dzīvi un izdarībām ve­cie cilvēki Riekstos beidzot ieguva to mieru, saskaņu un cerību nākotnes tālākam ceļam, ko viņi sen bija pelnījuši un gaidījuši.

Bērni bieži lūdza Teni stāstīt patiesus dzīves notikumus. Bī­beles teikas viņiem negāja pie sirds. Turklāt tajā grāmatā bija savāda valoda, kādā neviens nerunāja. Vecvectēva stāstos viss bija skaidri saprotams un saredzams. Kad Tenis stāstīja, kā Dziļumu bandinieka dēls Jukumu Juris kāvies ar trim vilkiem, kas iedzinuši pusaugu stirnēnu pusuzceltā rijā un ne par vari negribējuši laupījumu atstāt cilvēkam, tomēr Jurim uzbrukt baidījušies, tad tur bija ko klausīties gan par to, kā viens vilks gandrīz uzdūries uz dakšām, gan par to, kā Jurim uz ledus paslīdējusi kāja un viņš

nogāzies zemē, vairāk sabaidīdams vilkus, nekā pats bijis nobi­jies, ka vilki tajā brīdī varētu viņam uzklupt.

Vēl šermulīgāk bija dzirdēt, kā pats Tenis salecies ar lāci, kas krūmos ēdis nogalēto govi. Viņam līdzi bijis tikai krūmu rauknis. Govi viņš meklējis kā palaidnībās noklīdušu. Ij prātā nav nācis, ka to kāds zvērs būtu sakampis, jo vilki lielu lopu neaiztiek, bet lāči te nebija manīti no laika gala.

Dzirdēdams krūmos mīņekli, Tenis spriedis, ka tur govs ķes- kājas ar dunduriem, kliedzis un sitis ar raukni pa zariem, lai šī bīstas un iet ārā, lai tek uz mājām, kur gans jau aizdzinis citus lopus. Brīnījies, kāpēc tā govs tāda nepaklausīga, tāpēc metis ar akmeni, jo caur lapām skaidri redzējis tās brūni pelēko muguru. Akmens lopam trāpījis, bet tas izrādījies liels lācis, kurš patlaban plēsis govi un dzēris tās asinis.

Atskanējis negants rēciens, un tumšs liels kamols cauri krū­miem meties Tenim virsū. Bēgšanai vairs nebijis ne laika, ne vietas, atlicis vienīgi atgaiņāties ar raukni un kārkla stupi, kas bijusi kreisajā rokā. Kaut kā gadījies, ka stupe jeb rīkste zvēram iebakstījusi degunu, tāpēc pirmo vēzienu ar ķepu tas devis pa stu­pi, pats sasvērdamies sāņis. Tad nu Tenis ar raukni pļāvis lācim biezajā kakla spalvā no visa spēka. Trāpījis…

Kas noticis tālāk, Tenis nezināja teikt, jo lācis paguvis ar otru ķetnu iepļaut viņam pa galvu tā, ka uz kādu laiciņu prātiņš pa­zudis. Atjēdzies guļam asiņu paltī blakus lācim puspliks. Zvērs pēdējās nāves mokās vēl saplēsis viņa drēbes un pēc tam izlaidis garu. Tenis aptaustījis kaulus. Visi tā kā veseli. Stutējies kājās. Vienīgi galva reibuši un vaigs drusku nosmērēts ar asinīm, jo aiz auss trāpījis lāča nags. Palikušo rētu Tenis varēja bērniem pa­rādīt.

Kad vecvectēvs pastāstīja, ka lāča āda vēl tagad glabājas Dziļumu istabā pie sienas, mazie plijās virsū tur aizbraukt un apskatīt.

— Gan paspēsiet, — Tenis mazos mierināja. — Jums garš mūžs priekšā. Es gan vairs visu nepagūšu. Tomēr, kā redzat, es­mu mierīgs.

Citkārt Tenis lielākajiem bērniem stāstīja par vācu kungu baltā zirgā, kurš piejājis pie Krusta kroga, nolecis, izvilcis no ādas kules grāmatu un ņēmies lasīt zemniekiem priekšā par latviešu agrākiem laikiem, kad vāci iebruka šaizemē un latvieši viņus vairākkārt neganti sakāva, lai gan cīnījās bez bruņām, glābdamies aiz vērša ādu apvilktām koka šķidām un plecu sargiem. Kāvušies ar īsiem zobeniem, dzelzs uzgaļu šķēpiem un zarainām vālēm.

Vecāmāte Sauce savukārt stāstīja pasakas, ko bija kādreiz dzirdējusi no savas un Teņa vecāsmātes. Visbiežāk atkārtoja teiku par naudas dvēseli.

Lai pamanītu naudas dvēselīti, cilvēkam jābūt ar gaužām vērīgu prātu. Reizēm tā lido kā mazs pelēks putniņš, citkārt ložņā kā pelēns, bet allaž tur, kur nauda glabājas. Ne mirkli tā nenorimst meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēka, aiznesdams no zem­nieka to, kas zemniekam paliek pāri, bez kā viņš var iztikt, un sameklēdama citu mantu, kas vairāk vajadzīga, lai nomierinātu bargus kungus, kad tiem ļauns prāts. Naudas dvēselīte lido tālu. Līdz Rīgas torņiem, līdz Vāczemei, līdz Zviedrijas karaļa tronim un vēl tālāk. Citkārt tā aizklīst līdz tālām dienvidus zemēm, kur cilvēki vienmēr staigā kaili kā bērni vasarā, kur cilvēka āda no saules svelmes tāpēc sadegusi melna kā maizes garoza pārku­rinātā rovī.