MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vēsts par brīnišķīgajiem Žannas panākumiem karalgalmā jau bija aizlidojusi tālāk, tādēļ, kad nu atgriezāmies, mūs sagaidīja tāds laužu pūlis, kas viņu gribēja vaigu vaigā redzēt, ka mēs tikko spējām pašķirt sev ceļu; viens otru sadzirdēt gan vairs nevarējām, jo mūsu balsis pārkliedza vētraini sajūsmas saucieni, kas mūs pavadīja līdz pašai mūsu mājvietai.

7. nodala

Paladīns slavas augstumos

Bet tad bija atkal visādas nedienas, un laiks pagāja gaidās un neziņā. Mēs nolēmām visus šos likteņa uzliktos pārbau­dījumus paciest ar mierīgu prātu un tikai pacietībā skaitījām dienas un stundas, paļaudamies uz Dieva gādību, ko cerējām drīzumā sagaidīt. Šai ziņā vienīgais izņēmums bija mūsu Paladīns, gribu teikt, ka viņš vienīgais bija lieliskā omā, jo, redzams, nesaprata mūsu smago stāvokli. To pa daļai varētu izskaidrot ar viņa sajūsmu par savām jaunajām drēbēm. Viņš bija pircis tās lietotas, tiklīdz bijām galā tikuši. Tas bija pilnīgs spāņu granda tērps: liela platmale ar kuplu spalvu pušķi, mežģīņu apkakle un aproces, apvalkāti samta kamzoļi un bikses, īss uzpletnis, ko uz pleciem uzmest, zābaki ar platiem atlokiem un garš rapieris. Šis gleznais tērps ļoti piestāvēja staltajam, dižajam Paladīna augumam. Viņš to valkāja brīvajā laikā, kad nebija norīkots. Un, kad viņš soļoja, vienu roku lepni atbalstījis uz sava rapiera roktura, bet ar otru varonīgi knaibīdams savas Osiņas, kas tikko bija sadīgušas, tad garām­gājēji negribot apstājās, lai par viņu patīksminātos. Nav arī brīnums, jo viņš bija pretstats vārgulīgajiem franču muižnie- keļiem, kas staigāja, iežņaugti tālaika šaurajā franču galma- tērpā.

Viņu drīz vien dievināja viss ciems, kas izpletās vareno Kudrejas cietokšņa torņu paspārnē, un arī ciema viesnīciņā viņš bija visu luteklis. Tiklīdz viņš atvēra muti, lai ko teiktu, tūliņ visi apklusa un godbijībā uzklausīja viņa vārdus. Amat­nieki un zemnieki, vienkārši ļautiņi būdami, iegriezdamies viesnīcā, uztvēra katru viņa vārdu ar lielu izbrīnu un jūsmīgu atbalstu. Viņš taču daudz redzējis un daudz zina, jo atjājis uz Šinonu no Domremī, un tas bija tāds milzīgs atstatums, kādu šie vientiesīgie klausītāji pat lāgā nevarēja iedomāties. Turklāt viņš bija piedalījies kaujās un jo sevišķi dzīvi un īpatnēji prata aprakstīt kara briesmas un bīstamos piedzīvojumus. Viņš bija visu viesu varonis krogā un krodzinieka, tā sievas un meitas mīlulis, jo pievilka viesnīcai apmeklētājus, tie krita uz viņu kā mušas uz medu —visi viņu lutināja un aptecēja, visādi centās viņam izdabāt.

Vairākumam daiļrunīgo cilvēku parasti piemīt kāds trū­kums: tie palaikam vairākkārt mēdz atstāstīt vienu un to pašu; tas mazina stāstījuma iespaidu, jo atkārtojums klausī­tājiem ar laiku apnīk. Kas attiecas uz Paladīnu, tad viņš tik labi prata stāstīt, ka viņam nevarētu uzrādīt nevienu trūkumu; viņam, tā teikt, bija pirmās šķiras daiļrunība. Piemēram, kad viņš jau desmito reizi attēloja vienu un to pašu kauju, viņa stāstā bija vēl tīkamāk klausīties, tas arī vēl vairāk ietekmēja, nekā pirmais stāstījums; un tas bija izskaidrojams ar to, ka Paladīns stāstīja ikreiz citādāk, it kā jaunu kauju attēlodams, un arvien piepušķoja ko klāt, pastāstīja jaunus sīkumus, tur­klāt palielinādams ienaidnieka, kā arī nokauto un ievainoto skaitu, ko apraudāja milzum daudz atraitņu un bārabērnu.

Visas šīs kaujas, ko viņš attēloja, tā arī pastāvēja tikai viņa nostāstos: citādi tām palika vienīgi nosaukumi. Kad viņš jau desmito reizi stāstīja zināmas kaujas piedzīvojumus, viņam vajadzēja to pilnīgi atmest un nomainīt ar jaunu, jo pirmā jau bija tā apjomos pieaugusi, ka vairs neietilpa Francijas robežās. Bet, kamēr tas vēl nebija noticis, klausītāji nemaz neļāva iesākt citas kaujas aprakstu, jo palaikam labāk vēlējās noklau­sīties vecajā. Tādēļ viņam vis neteica: „Pastāsti ko jaunu!", bet gan vienbalsīgi un sajūsmā lūdzās: „Pastāsti mums atkal par uzbrukumu pie Boljē, stāsti par to vēl trīs vai četras reizes!" Un viņš nu bija tā uzlielīts, kā reti kādu var uzlielīt.

Sākumā, kad Paladīns dzirdēja, ar kādu godu mūs uzņē­mis karalis, viņš bija gluži izmisis, ka nebijām viņu paņēmuši līdzi; tad viņš sāka dižoties, ko būtu darījis, ja mēs viņu būtu paņēmuši līdzi, bet divas vai trīs dienas vēlāk jau pamatīgi attēloja, ko tur darījis. Nākamajos trīs vakaros viņa kauju attēlojumi bija uz laiku aizmirsti, un klausītāji kāri uztvēra, kā viņš viesojies pie karaļa, un nekā cita negribēja dzirdēt.

Noēls Rengesons bija slepeni noklausījies šais nostāstos un man to pateica; tad mēs abi kopīgi aizgājām noklausīties Paladīna melos, lūgdami viesnīcas saimnieci, lai mūs ielaiž viņas istabiņā, kas bija blakus lielistabai, kur visu pie durvīm varējām dzirdēt.

Viesnīcas kroga istaba bija ļoti plaša, tomēr tīkami uzposta un mājīga: visapkārt stāvēja nelieli galdiņi ar krēsliem; sarka­nais ķieģeļu klons bija tīri noslaucīts; milzīgajā krāsnī jautri sprēgāja malkas pagales, kas dega ar gaišu liesmu. Visumā tā bija omulīga vietiņa, it īpaši tādā saltā un vētrainā vakarā, kāds todien bija padevies, kaut arī ārā jau bija marta mēnesis. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka tur bija salasījies vairā­kums ciematiņa iedzīvotāju. Tie bija mājīgi novietojušies pie galdiņiem, lēnām sūca lēto vietējo vīnu, ko pienesa kausos, un draudzīgi tērzēja savā starpā, gaidot iemīļoto stāstu varoni. Pats saimnieks, saimniece un viņu glītā meita cītīgi aptecēja viesus, cenzdamies pakalpot katram pa prātam. Istaba bija apmēram četrdesmit pēdu plata, un pašā vidū bija brīva vieta; vienā šās brīvās vietas galā pacēlās neliels paaugstinājums, kur bija nolikts krēsls ar galdiņu. Šajā vietā ik dienu mēdza apmesties Paladīns.

Kroga viesu vidū ieraudzījām arī dažas pazīstamas sejas; tur bija kurpnieks, kalējs, mucinieks, ieroču kalējs, audējs, maiznieks, melderis un vēl citi pazīstami vīri; tomēr pats svarīgākais pārējo vidū gan bija vietējais bārdskuvis — visa ciema galvenais dziednieks! Vai tad viņš nebija tas, kas ciema iedzīvotājiem rāva zobus, skaloja kuņģi un nolaida asinis? Viņš pazina visus personīgi un arī zināja katra mājas apstāk­ļus, un, tā kā viņam negribot nācās saieties ar stipri dažādiem ļautiņiem, tad, protams, viņš bija īpaši izsmalcināts savā uzvedībā un arī vietējais pieklājības noteicējs. Pārējie taču bija tikai vienkārši rokpeļņi.

Pēc laiciņa it slinkā gaitā istabā ienāca Paladīns. Viņu sagaidīja ar priecīgiem saucieniem, un bārdskuvis steidzās viņu apsveikt, godbijīgi locīdamies viņa priekšā, bet tad viņš satvēra Paladīna roku, nobučoja to un skaļā balsī sauca, lai •.nicdzot viesim kausu vīna. Kad saimnieka meita, pieklājīgi sveicinādama, nolika Paladīnam uz galda vīna kausu un jau grasījās aiziet, bārdskuvis aizturēja vinu un varenā balsī piekodināja pierakstīt vīnu uz viņa rēķina. Ar to viņš ieguva vispārēju atzinību un bija tik aplaimots, ka viņa šaurās ačteles mirdzēja priekā, tas ir pilnīgi saprotams, jo, labu darīdami, mēs gribam, lai to ievēro.

Bārdskuvis aicināja visus piecelties un tukšot kausus uz Paladīna veselību. Pārējie krogus viesi viņam paklausīja un saskandināja ar alvas kausiem, skali suminādami vakara varoni. Tīrais brīnums, kā šis pļāpa tik ātri bija ieguvis drau­gus gluži svešā apvidū, ne ar ko citu nebūdams bagāts kā vienīgi ar savām runas dāvanām un tikai labi prazdams tās izmantot.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x