MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Pirms Pilsoņu kara Amerika sastāvēja no fermām, ciematiem un mazpilsētām. 1900. gadā tikai viena trešdaļa iedzīvotāju saimniekoja fermās. Strauji auga lielpilsētas. 1850. gadā Ņujorkā bija 500 000 iedzī­votāju, bet 1900. gadā —jau 3 500 000. Imigrantu skaits nemitīgi pa­lielinājās. 1810. gadā Amerikā bija 7 miljoni iedzīvotāju, 1870. gadā — 38 miljoni, 1900. gadā — 75 miljoni. Gadsimta beigās Amerikas rūpnī­cās bija 8,5 miljoni strādnieku. Sākās zinātnes, tehnoloģijas, izgudro­jumu, tirdzniecības un finansu darījumu laiks.

Pirms Pilsoņu kara Amerika bija izolēta agrāra valsts, kuras pilsoņu vidū valdīja reliģijas un morāles tradīciju stingra respektēšana. Pēc Pilsoņu kara Amerika kļuva par kontinentālu, industriālu valsti, kuras iedzīvotāju prātos reliģiju aizstāja Čārlza Darvina evolūcijas teorija. Izmainījās arī morālā gaisotne valstī. No vienas puses, ameri­kāņi izjuta lepnumu par savas zemes lielajiem sasniegumiem — katra indivīda ..amerikāņu sapņa" piepildīšanos veicināja valsts demokrā­tiskā iekārta. No otras puses, neiegrožotais individuālisms, kas bija raksturīgs šim lielo pārmaiņu laikam, iznīcināja pionieru garu un jaunās aristokrātijas iedibinātos morāles principus. Sabiedrības dzīves priekšplānā izvirzījās pusizglītoti Mežonīgo Rietumu iekarotāji, piedzī­vojumu meklētāji, godkārīgi uzņēmēji, jaunbagātnieki, blēži, prostitū­tas un klaidoņi, kuri arī kļuva par jaunajiem literatūras varoņiem.

Žurnālistika un daiļliteratūra atspoguļoja dzīvi Mežonīgajos Rietu­mos, kur milzigas bagātības tika viegli iegūtas un tikpat viegli zaudētas, atspoguļoja arī spekulāciju un krāpniecības garu, krasos kontrastus pilsētās, kur greznās privātmājas asi kontrastēja uz strādnieku rajonu graustu fona. Sentimentalitātei, dīkiem sapņiem, senatnes idealizā- cijai, izsmalcinātai valodai, mistikai, mēnessgaismai un Eiropas pils­drupu un aristokrātijas apbrīnai, šim romantiskajam pasaules skatīju­mam, vairs nebija vietas amerikāņu literatūrā.

Reālisms amerikāņu literatūrā aizsākās ar t. s. vietējā kolorīta darbiem. Tie tēloja noteiktu ģeogrāfisku vidi, tās iedzīvotāju ģērbšanās stilu, paražas, domāšanas un runas veidu. Šāda spilgta vide un raksturi bija populāri iedzīvotāju vidū visā valstī.

Strauji attīstījās arī žurnālistika. Arī tā savu tematiku smēla neskarto zemju apguvēju un izaugušo pilsētu kontrastu vidē. Jaunie sociālie slāņi un spilgtie tipi bija sevišķi iecienīti humoristu un feļetonistu vidū. Kad Marks Tvens sāka savu karjeru žurnālistikas laukā, tajā darbojās 78 tolaik populāri humoristi. Viņu vārdi šodien ir aizmirsti. Toties Marks Tvens, kas pie literatūras apvāršņa parādījās kā žurnālists un humorists, kura darbos bija zināmas vietējā kolorīta iezīmes, pama­zām iekaroja slavu un paliekošu vietu amerikāņu un pasaules litera­tūras vēsturē.

Ir pieņemts teikt, ka cilvēce ar smiekliem atvadās no savas pagāt­nes. Marka Tvena daiļradē, viņa arhetipiskajos amerikāņu tēlos — atjautīgajā Džimā Smailijā, kas guva pelņu, noslēdzot derības par savas lēcējvardes panākumiem sacīkstēs ar citām vardēm, nerātnajā Tomā Sojerā, brīvību mīlošajā Haklberijā Finā, kas nepakļāvās krust­mātes Sallijas tieksmei sevi civilizēt, blēdīgajos neīstajos karalī un hercogā, uzticīgajā nēģeri Džimā un avantūriskajā spekulantā pulk­vedī Sellerā — amerikāņi ar smiekliem atpazina savu tagadni.

Marks Tvens radīja šos literāros tēlus, daļēji izmantodams paša pieredzi, jo viņš, kā daudzi laimes meklētāji, klaiņoja pa visu valsti, strādādams dažādus darbus — bija burtlicis Sentluisas, Ņujorkas un Filadelfijas tipogrāfijās, reportieris Kalifornijas laikrakstu redakcijās, locis uz Misisipi upes tvaikoņa, cerēja kļūt bagāts Nevadas zelta, kvarca un sudraba raktuvēs, vai arī pārdodams Taho ezera apkārtnes mežos iegūtus kokmateriālus un lasīdams humoristiskas lekcijas par Sendviču salām Kalifornijas un Nevadas štatā. Taču šajos darbos

Tvens lielu naudu nenopelnīja. Turpmākajā dzīve viņš tomēr tika pie bagātības, kad kļuva par izdevēju un grāmatu tirgotāju. Sevišķi lielus ienākumus viņš guva, publicējot Pilsoņu kara varoņa ģenerāla Granta memuārus. Taču bija arī neveiksmes — Tvena pārāk greznais dzīves­veids, dažādu nepopulāru grāmatu izdošana un 200 000 dolāru iegul­dījums iespiedmašīnā, kas slikti darbojās, noveda viņu pie bankrota. Lai nomaksātu parādus, rakstnieks devās pasaules apceļojumā, kura laikā lasīja humoristiskas lekcijas dažādās valstīs. Šā pasaules ceļo­juma četros gados Tvens nopelnīja tik daudz naudas, ka nomaksāja visus parādus un piedevām uzcēla pat jaunu privātmāju „Stromfildu" Redingā Konektikutas štatā.

Taču nevar teikt, ka Marks Tvens savā dzīvē iemantoja lielu bagātību. Viņa patiesais un lielākais ieguvums bija dažādās vietās un dažādās dzīves jomās sastaptie cilvēki, kuri, skatīti caur humora un satīras prizmu, kļuva par viņa darbu varoņiem.

Kāds tad ir Marka Tvena literārais mantojums? Loti daudzveidīgs: viņš ir uzrakstījis vairākus humoristiskus ceļojumu aprakstus, piemē­ram, „Vientieši ārzemēs" (1869), „Vientieši savā zemē" (1881), „Dzīve savvaļā" (1872), „Klaidonis ārzemēs" (1880), „Vēlreiz klaidonis ārzemes" (1897), arī neskaitāmus stāstus, no kuriem labākie sakopoti krājumos ,.SIavenā lēcējvarde no Kalaveras pavalsts" (1867), „Nozag- tais baltais zilonis" (1882), „Cilvēks, kas uzpirka Hedlijburgu, un citi stāsti" (1899), garos stāstus „30 000 dolāru vērtais mantojums" (1904), „Kapteiņa Stromfilda ceļojums uz paradīzi" (1900), ..Noslēpumainais svešinieks» (1916), romānus bērniem (tiesa, rakstnieks gan izteicies, ka tie galvenokārt domāti pieaugušajiem) „Toma Sojera piedzīvojumi" (1876), ,.Haklberija Fina piedzīvojumi" (1881), „Toms Sojers ārzemēs" (1894), ..Detektīvs Toms Sojers" (1896), „Princis un ubaga zēns" (1881), divus vēsturiskus romānus „Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā" (1889) un ..Personiskas atmiņas par Žannu d'Arku» (1895), divus romānus par dzīvi Amerikā ..Apzeltītais laikmets" (1874). kas atklāja tik tipisku dzīves ainu, ka šis nosaukums tika dots visam Mežonīgo Rietumu apgūšanas, rūpniecības straujās attīstības un materiālā uzplaukuma laikam, un ..Niekkalbis Vilsons" (1894), kā arī filozofisku eseju krājumu „Kas ir cilvēks" (1906), ..Autobiogrāfiju" (1904) un satīrisku antireliģisku stāstu un eseju krājumu ,.Vēstules no zemes" (1952), kas iznāca pēc rakstnieka nāves. Latviešu valodā tulkoti visi galvenie Marka Tvena darbi — „Toma Sojera piedzīvo­jumi", „Haklberija Fina piedzīvojumi", „Princis un ubaga zēns", ,.Niekkalbis Vilsons", ..Vientieši ārzemēs" un „Vēstules no zemes".

Kas tad bija Marks Tvens? Galvenokārt humorists — tā apgalvos daudzi. Viņš rakstīja t. s. vienkāršajiem cilvēkiem un lika viņiem smieties. „Noslēpumainajā svešiniekā" Tvens rakstījis: „Nabaga cilvēku dzimtai ir tikai viens iedarbīgs ierocis — smiekli. Vara, nauda, pārlie­cināšana, lūgšanas, vajāšana — spēj iedarboties uz milzīgām nejēdzī­bām, pastumt tās nedaudz nost, vājināt tās gadsimtu gaitā, bet tikai smiekli spēj sagraut tās ar vienu triecienu lupatu lupatās un putekļu putekļos. Smieklu uzbrukumu neviens nespēj atsist."

Ierosmi rakstnieks smēla pionieru un kolonistu mutvārdu daiļradē, kā ari pasaules literatūrā populārā blēžu romāna tradīcijās. Viņa Džims Smailijs un Haks Fins ir īsti „picaro", mazliet blēdīgi un vien­tiesīgi, bet tiem piemīt vienkāršās tautas veselais saprāts, un viņi vien­mēr gūst uzvaru pār aizspriedumainajiem un liekulīgajiem mazpilsētu „labākās sabiedrības" pārstāvjiem. Marka Tvena humors bija raupjš un robusts. Tas balstījās uz neticamiem pārspīlējumiem, farsu, burlesku un pēkšņām pārejām no cēlā uz smieklīgo un absurdo. Var saprast, kāpēc Ernests Hemingvejs teica, ka visa amerikāņu literatūra sākas ar „Haklberija Fina piedzīvojumiem". Tāpat kā Henrijs Džeimss, kas tiek uzskatīts par modernās prozas pamatlicēju Amerikā un Eiropā, Marks Tvens notikumus atveido nevis trešās personas (bieži tas ir autora dubultnieks) skatījumā, bet caur kāda sava varoņa apziņas prizmu. Henrijam Džeimsam šie stāstītāji vai, kā viņš pats tos dēvēja, „apziņas centri", pieder pie augstākajām aprindām. Marka Tvena stāstītāji pieder vienkāršajai tautai, vai ari tie ir nepieredzējuši pusaudži, kuru uztvere pieaugušajiem var šķist smieklīga, toties tā ir dabiska un brīva no sabiedrības aizspriedumiem. Marks Tvens nebija klauns vai lasītāju izklaidētājs, kā nereti apgalvoja literatūras kritiķi. Viņš iestājās par noteiktām morāles vērtībām. Plaši pazīstami ir viņa vārdi: „Humors nedrīkst būt atklāti pamācošs, tas nedrīkst būt atklāti sprediķojošs, bet tam jāapvieno šīs abas īpašības, lai tas būtu mūžīgs. Ja humors man ienāca prātā bez lielas gudrošanas, es tam ierādīju zināmu vietu savā sprediķi, bet es nerakstīju sprediķi humora dēl. Es tik un tā būtu uzrak­stījis sprediķi, ar vai bez humora piedevas." Savas literārās darbības agrīnajā posmā Marks Tvens ticēja demokrātijai, cilvēktiesībām un sociālajam taisnīgumam. Viņš bija optimists un lepojās ar Amerikas sasniegumiem. Viņš vērsās pret cilvēku muļķību, liekulību, svētulību, ieraušanas kāri. Pret negodīgiem politiķiem, valstsvīriem, biznesme­ņiem, ģenerāliem, finansistiem, zemes īpašniekiem, mācītājiem un žurnālistiem. Viņš izmantoja savu atjautību un sociālo stāvokli, lai kritizētu sava laika nepilnības un aizstāvētu amerikāņu demokrātijas ideālus. Tvens uzsvēris: „Kad godīgs rakstnieks atklāj negodīgu rīcību, viņa pienākums ir parādīt to visā savā kailumā un gāzt to no slavas troņa, lai kas arī no tā ciestu. Jebkura cita nostāja laupītu viņam sabiedrības uzticību."