MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Žannas d'Arkas tuvinieki apprecējās, un tie atstājuši pēc­nācējus. Viņas pēcteči ir dižciltīgie, bet viņu vārds un asinis, kas rit viņu dzīslās, viņus pagodina daudz vairāk, nekā tas būtu domājams citiem dižciltīgajiem. Jūs paši redzējāt, kā ļaudis visur noņēma cepures, kad vakar mani apciemoja šie mazie bērni. To nedarīja vis, godinot viņu dižciltību, bet gan tādēļ, ka viņi bija Žannas d'Arkas brāļa mazbērni.

Bet tagad pastāstīšu par Attaisnošanas tiesu. Žanna kro­nēja karali Reimsā. Par atalgojumu viņš ļāva viņu nobendēt mocekles nāvē, ne pirkstu nepacēlis, lai viņai palīdzētu. Turp­mākajos divdesmit trijos gados karalis pat viņu neatcerējās; tas bija galīgi aizmirsis, ka baznīckungi nomelnojuši viņas labo un godīgo vārdu, ko viņa lika ķīlā, glābdama savu karali un viņa troni; tāpat viņam bija vienalga, ka Francija cieta kaunu un vēlējās atkal celt godā savu nevainīgi notiesāto

Glābēju. Visu šo laiku viņš bija gluži vienaldzīgs. Bet tad viņā pēkšņi radās pārmaiņa, un viņš jau pats mudināja attais­not nabaga Žannu. Kas tad bija noticis? Vai beidzot tā bija viņa pateicība? Vai viņu sāka mocīt sirdsapziņa? Nē, viņam bija daudz labāks iemesls — kāds arī vairāk pieklājās tādas zemas dabas cilvēkam. Un labākais iemesls bija tas, ka tagad, kad angli beidzot bija padzīti un Francija atbrīvota, angli aizrādīja, ka karali kronējusi sieviete, kuru baznīckungi atzi­nuši par ļaunā gara apmātu un kā raganu sadedzinājuši sārtā, tādēļ arī karalim neesot nekādas tiesības valdīt Francijas tronī. Neviena tauta taču nevarot atzīt tādu karali par savu liku­mīgo valdnieku.

Nu bija pats beidzamais laiks ko iesākt, un karalis arī to darīja. Lūk, tas bija galvenais, kādēļ Kārlis VII tik cītīgi mudināja nomazgāt kauna traipu, ar kādu bija apzīmogots viņa citkārtējās labdares godīgais vārds.

Viņš griezās pie paša pāvesta, un pāvests iecēla lielāku baznīckungu kopu, kam vajadzēja pārbaudīt Žannas dzīves gājumu un dot savu spriedumu. Baznīckungu kopa noturēja savas sēdes Parīzē, Domremī, Ruānā, Orleānā un vēl vairā­kās citās vietās un turpināja savu darbu vairākus mēnešus. Tā pārbaudīja Žannas tiesas protokolus, pratināja Orleānas bastardu, d'Olonu, Paskerelu, Kurselu, Izambaru de Lapjēru, Manšonu, mani un vēl daudzus citus, ar kuriem jau esmu jūs savā stāstā iepazīstinājis, kā ari vairāk nekā simt citu liecinie­ku, kuru vārdi jums mazāk pazīstami, proti, viņas citkārtējos draugus Domremī, Vokulērā, Orleānā un citur, tāpat vairā­kumu tiesnešu un citu aculiecinieku, kas bija piedalījušies Ruānas tiesā, bijuši klāt, kad baznīca viņu atstūma, un redzē­juši viņas moku pilno nāvi uz sārta. Un beidzot, kad viss bija rūpīgi pārbaudīts, Žanna atkal parādījās visā savā nevainībā, ko ari atzīmēja protokolā, kam vajadzēja mūžīgi apliecināt netaisnību, ko viņa izcieta.

Es biju klāt gandrīz visās tiesas sēdēs un atkal redzēju daudzas pazīstamas sejas, kuras nebiju redzējis visu divdes­mit piecu gadu laikā; to starpā bija daudz mīlu seju — tie bija mūsu ģenerāli un Katerīna Bušē (kas diemžēl jau bija precēta!), bet bija ari citas sejas, kuras atcerējos ar rūgtumu, — tie bija Bopērs, Kursels un daudz citu līdzvainīgo. Pēc ilga laika redzēju ari Ometu un Mazo Menžetu — kurām tad jau bija tuvu piecdesmit gadiem un kuras abas bija laimīgas vairāku bērnu mātes. Tāpat redzēju Noēla tēvu, Paladīna tuviniekus un Sauleni.

Lieliski bija dzirdēt, kā Alansonas hercogs slavēja Žannas izcilās karavadoņa spējas, bastards viņam piebalsoja, turklāt vēl jūsmīgos vārdos ņēmās attēlot, cik Žanna bijusi mīla un laba, un cik viņā bijis patiesas sirsnības, drosmes, pārgalvības, jautrības, liegmes, žēlsirdības un visa tā, kas vien pasaulē ir pats cēlākais, dižākais un augstākais. Viņā klausoties, es atkal redzēju dārgo aizgājēju kā dzīvu savā acu priekšā, un sirds man skaudri smeldza aiz bēdām.

Tagad esmu beidzis savu stāstu par Žannu d'Arku, šo brīnišķīgo bērnu un reizē arī dievišķo personību un cēlo garu, kam vienā ziņā vairs nebūs otra līdzīga visā pasaulē, jo viņā nebija ne mazākās patmīlības, savtības vai godkārības, ko gan nevarētu teikt par jebkuru citu pazīstamu laicīgās vēstures personību.

Žannai d'Arkai tēvijas mīlestība bija vairāk nekā citas jūtas — tā bija viņas kaislība. Viņa bija patriotisma ģēnijs un tā iemiesojums, ko debesis bija tērpušas redzamā miesā un asinīs.

Mīlu, Piekāpību, Žēlsirdību, Spēku, Karu, Mieru, Dzeju, Mūziku katrs var iztēloties, kā grib, kā viņam tlkamāk, — vienalga, vai tas būtu sievietes vai vīrieša tēls, jaunībā vai vecumā; bet slaida jaunava visā jaunības krāšņumā, bet ar mocekles vainagu galvā un šķēpu rokā, ar ko viņa bija pārcir­tusi smagās važas, kas saistīja viņas tēviju, — vai tikai tā vienīgā nebūs mūžīgais Patriotisma simbols, kas pastāvēs līdz pasaules galam?

Marks Tvens ceļā no smiekliem un reālisma līdz romantiskajai Orleānas jaunavai Žannai d'Arkai

,.Literatūras klasiķis ir rakstnieks, kura grāmatas visi slavē, bet neviens nelasa," tā amerikāņu satīriķis Marks Tvens kādreiz jokojot esot teicis. Taču paradoksālā kārtā vel savas dzīves laikā Marks Tvens kļuva par klasiķi. Viņa laikabiedrs rakstnieks Viljams Dīns Hauelss nodēvēja Tvenu par amerikāņu literatūras Ābramu Linkolnu, bet cits klasiķis — anglis Bernards Šovs nosauca viņu par amerikāņu Voltēru. Ernests Hemingvejs savukārt apgalvoja, ka amerikāņu literatūra patie­sībā sākas ar „Haklberija Fina piedzīvojumiem", Marka Tvena popu­lāro romānu.

1888. gadā Jēlas Universitāte, 1902. gadā Misūri Universitāte un 1907. gada Oksfordas Universitāte piešķīra rakstniekam literatūras goda doktora nosaukumu. Marku Tvenu neskāra viņa paša definētā literatūras klasiķa liktenis. Gandrīz 90 gadus pēc rakstnieka nāves viņa grāmatas tiek izdotas arvien no jauna gan viņa paša dzimtenē, gan tulkojumā daudzās pasaules valstis, tātad — tiek lasītas nepārtraukti.

Marks Tvens, īstajā vārda Semjuels Lenghorns Klemenss (1835— 1910), upes locis, zeltracis, žurnālists, publisku lekciju autors, grāmatu izdevējs, kapitālists, rakstnieks un humānists, dzīvoja Amerikas gan saimnieciskās, gan kultūras dzīves, gan literatūras lielo pārmaiņu laikā. Marku Tvenu radīja tieši šis laiks, un viņš bija tā izcilākais hronists. Rakstnieka bērnība un jaunība sakrita ar Mežonīgo Rietumu apgūšanas un Saimniecības Rekonstrukcijas laiku, kas sākās pēc

Pilsoņu kara (1861—1865). Neskaitāmi neskarto zemju apguvēji virzijās uz Klusā Okeāna krastiem. Kur senāk bija necaurejami meži un bizociu bari, tika ierīkotas fermas ar ganāmpulkiem un zeltraču apmetnes un uzcelti ciemati un pilsētas. Rietumos tika atrastas bagātī­gas ogļu, naftas, dzelzs, sudraba un zelta atradnes. Katram štatam šajā laikā bija savi leģendāri varoni — Kits Karsons, bezbailīgs cīnītājs pret indiāņiem, Deivids Krokets, slavens skauts, Maiks Finks, Misisipi kuģi­nieks, Pols Banjans, mežstrādnieks — milzis, Keisijs Džonss, drosmīgs vilciena mašīnists, kurš nebaidījās no indiāņu un laupītāju uzbruku­miem. Par vinu varoņdarbiem runāja visā valstī.

Strauji attīstījās arī rūpniecība. Uzplauka dzelzceļa kompānijas. 1869. gadā atklāja transkontinentālo dzelzceļa līniju. Sāka darboties saldētavu vagoni, kas veicināja Čikāgas gaļas koncernu attīstību. Ogļu, naftas un metālrūpniecības straujais uzplaukums lāva A. Karnegijam, Dž. Morganam un Dž. Rokfelleram kļūt par miljonāriem. Viņus arī zināja visā valstī un sacerēja par viņiem leģendas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x