MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

„Cik savādi!"

„Jā, cik savādi, bet tā viņa man teica, un viņa apgalvoja, ka viņas vecāki to sapratīšot. Un tad viņa iegrima dziļās domās un likās par kaut ko sapņojam, un viņas lūpas klusu čukstēja, un es dzirdēju divas vai trīs reizes atkārtojam šīs vārsmas, kas viņu šķietami nomierināja un pat iepriecināja. Es tās pierak­stīju, domādams, ka arī tām varbūt ir kāds sakars ar vēstuli un ka tās varētu noderēt; bet tā tas laikam nebūs; tās bija tikai nesakarīgas atmiņas, kas viņai pēkšņi radās apjukumā un nogurumā, un galu galā tām nav nekādas nozīmes, ne arī kāds saturs."

Es paņēmu papīra lapiņu un atradu, ko jau biju domājis tur atrast:

„Un kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!"

Nu vairs nebija ne mazākās cerības. Tagad es to skaidri zināju. Es zināju, ka Žannas vēstule domāta tiklab mums abiem ar Noēlu, kā viņas tuviniekiem, un ka viņa grib mūs brī­dināt no veltām cerībām un pati sagatavot tam briesmīgajam triecienam, kas mūs sagaida, lai mēs, kā jau karavīri, botu gatavi pienācīgi visu paciest, ko mums un viņai būs vēlējis Dievs, un šajā paklausībā rastu mierinājumu savās bēdās. Tas nu atkal bija viņas dabā, jo viņa arvien vairāk domāja par citiem, nekā pati par sevi. Jā, mūsu bēdas bija arī viņas bēdas; viņa arī tagad atcerējās mūs — viņas niecīgākos kalpus un līdzgaitniekus — un mēģināja atvieglot mūsu sirdssāpes un mierināt mūs izmisumā, kaut pašai nācās izdzert līdz dibe­nam savu rūgto likteņkausu, kaut pati jau mājoja nāves ēnā.

Es uzrakstīju vēstuli. Jūs paši sapratīsiet, cik man bija grūti to izdarīt. Es to rakstīju ar to pašu spalvaskātu, ar kuru biju rakstījis pašu pirmo Žannas d'Arkas diktātu — angļiem domāto ultimātu — atbrīvot Franciju, un tas bija tikai priekš diviem gadiem, kad viņai vēl nebija pilni septiņpadsmit. Tad es to salauzu. Jo spalva, kas bija kalpojusi Žannai d'Arkai, vairs nedrīkstēja kalpot nevienam citam visā pasaulē.

Otrajā dienā, 29. maijā, Košons sasauca savus rokas­puišus, un četrdesmit divi atsaucās viņa aicinājumam. Savā žēlsirdībā ticēsim, ka pārējiem divdesmit bija kauns piedalī­ties. Tie četrdesmit divi, kas bija sanākuši, pasludināja atkri­tēju par herētiki un nosprieda viņu nodot pasaulīgās varas sodam. Košons viņiem pateicās. Tad viņš deva pavēli atvest Žannu otrā rītā Vecajā tirgus laukumā; tur viņa bija jānodod pasaulīgās varas tiesnesim, un tam savukārt tālāk — bendem. Tas nozīmēja, ka viņai jātiek sadedzinātai.

Otrdienas pēcpusdienā un vakara cēlienā, 29. maijā, šī vēsts ātri aplidoja visu apkārtni, un Ruānā no visām malām sāka plūst tuvinieki un tālumnieki, lai noskatītos bēdu lugas beidzamajā cēlienā; pilsētā ielaida visus, kas vien varēja pierādīt savas simpātijas angļu varai. Drūzma ielās kļuva ar katru brīdi lielāka, troksnis auga augumā. Un atkal zināmas pazīmes rādīja jau agrāk vairākkārt novēroto līdzjūtību Žannas bēdīgajam liktenim. Tiklīdz viņai draudēja kādas briesmas, tautā spontāni radās līdzjūtība, un tagad tā atkal bija vērojama mēmajās skumjās, ko pauda daudzu sejas izteiksme.

Otra rīta agrumā, trešdien, pie Žannas nosūtīja Martinu Ladveniju un vēl kādu mūku, tiem abiem vajadzēja viņu sagatavot drīzai nāvei; un mēs abi ar Manšonu tos pavadī­jām; tas man bija smagākais pienākums visā manā mūžā. Mēs devāmies pa tumšiem gaiteņiem, kas līkumainā ceļā mūs noveda milzīgā akmens sprosta vidienē, un tur beidzot nonācām līdz Žannai. Bet viņa mūs nemanīja. Viņa skumīgi sēdēja, rokas salikusi klēpī un zemu noliekusi galvu, un bija iegrimusi dziļās domās. Ko gan viņa domāja? Vai par savām dzimtajām mājām, saviem dzimtenes laukiem un tuviniekiem un draugiem, kurus viņai nekad vairs nebūs lemts redzēt? Vai par savām mokām, savu bēdīgo galu un visu to ciet­sirdību, ko viņa bija piedzīvojusi? Vai par nāvi, ko viņa tā vēlējās un kas tagad jau bija tik tuvu? Vai arī par to, kāda nāve viņu sagaida? Ceru, ka tā nebija, jo pati nāve viņu nebiedēja, bet tikai tas, kādā nāvē viņai mirt, un šī nāve, kas viņu gaidīja, bija tik šaušalīga, ka ne vārdos pasacīt. Man labprāt gribētos ticēt, ka viņai tā bija tik šausmīga, ka viņa ar milzīgu gribasspēku centās par to nedomāt, bet gan cerēt un ticēt, ka Dievs viņu apžēlos un piešķirs vieglāku nāvi; un varēja gadīties, ka baigā vēsts, ar ko mēs nācām, viņai ir gluži negaidīta.

Mēs brīdi stāvējām klusēdami, bet viņa mūs vēl nemanīja, risinādama tālāk savu skumjo domu pavedienu un kavē­damās sapņu tālumā. Tad Martins Ladvenijs sacīja klusā balsi:

„Žanna."

Viņa pacēla galvu, viegli nodrebēja, tik tikko pasmaidīja un teica:

„Runājiet. Vai jūs gribat ko teikt?"

„Jā, nabaga bērns. Saņemies. Vai tu domā, ka varēsi to pārciest?"

„Jā," viņa teica tikko dzirdamā balsi, un viņas galva atkal noslīga lejup.

„Es atnācu tevi sagatavot nāvessodam."

Viņas izmocītais ķermenis atkal viegli nodrebēja. Tad bridi bija klusums. Tāds klusums, ka varējām skaidri saklau­sīt savu elpas dvesmu. Tad viņa vēl arvien vājā balsi jautāja:

„Kad man jāmirst?"

Tālumā atskanēja dobjas zvana skaņas.

„Tagad laiks jau pienācis."

Viņa vēlreiz nodrebēja.

„Tik ātri — ak, tik ātri!"

Labu laiku atkal valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai baznīcas zvani, un mēs stāvējām nekustīgi un ausījāmies zvanos. Beidzot viņa jautāja:

„Kāda nāve man nolemta?"

„Uz sārta!"

„Ak, es to jau zināju, es to jau zināju!" Viņa mežonīgi pielēca kājās, plēsa matus un sāka briesmīgi raudāt — lēja rūgtas asaras, vaidēja un kunkstēja un lāgiem vērās gan vienā, gan otrā, žēli raudzīdamās mums acīs, it kā vēl cerētu, ka mēs varētu viņai līdzēt — jo viņa pati, nabadzīte, taču bija tik daudziem citiem līdzējusi kaujas laukā, kaut arī tie būtu viņas ienaidnieki.

„Ak nežēlība, nežēlība, par ko es esmu to pelnījusi? Vai tiešām sadedzinās manu nevainīgo miesu, un tā jau šodien būs pārvērsta pelnos? Ak, labāk man būtu septiņreiz nocir­tuši galvu, nekā mirt drausmīgā ugunssārtā. Mani solīja pār­vest uz baznīcas cietumu, kad es padevos, un, ja es tur nokļūtu, nevis būtu atstāta savu ienaidnieku rokās, tad šis nožēloja­mais liktenis man būtu aiztaupīts. Ak, es piesaucu Dievu, taisno soģi, par liecinieku tai netaisnībai, kas man tagad tiek nodarīta."

Neviens to vairs nevarēja izturēt. Visi novērsās ar asarām acīs. Mirkli es nokritu ceļos pie viņas kājām. Un viņa tūliņ iedomājās, kādas man draud briesmas, un noliekdamās čuk­stēja man ausī: „Piecelies! — negrūd sevi velti briesmās, mīļo dvēselīt! Re — lai Dievs tevi mūžam svētī un pasargā!" un viņa man slepus spieda roku. Mana roka bija beidzamā, kam viņa pieskārās, dzīva būdama. Neviens to neredzēja; vēsturē tas nav zināms, ne arī atstāstīts, tomēr tā ir skaidra patiesība, ko jums apliecinu ar saviem vārdiem. Bridi vēlāk vina ierau­dzīja nākam Košonu un devās tam pretim, nostājās viņa priekšā un pārmeta viņam:

„Bīskap, tā ir tava vaina, ka es mirstu!" Bet viņš, nebūt nejuzdams kaunu vai sirdsapziņas pārme­tumus, viņai vēlīgi atbildēja:

„Ak, tikai pacietību, Žanna. Tu mirsti tādēļ, ka neturēji savu solījumu un atkal esi grēkojusi."

„Ak vai," viņa teica, „ja jūs būtu mani likuši baznīcas cietumā un man devuši taisnīgus un godīgus cietumsargus, kā man solījāt, tad tas nebūtu noticis. Un tādēļ es jūs brīdinu— jums nāksies par to atbildēt Dieva priekšā!"

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x