Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Nāgels pacēla galvu un viņā palūkojās. Šī nabadze, kas dzīvoja no citu labdarības, šī četrdesmit gadus veca jaunava ar melnajām, mirdzošajām acīm un mūķenes izskatu ietekmēja Nāgelu ar savu neparasto un svešādo daiļumu. Mirkli viņš sāka šaubīties.

Viņš satvēra Martas roku un sacīja:

— Ak dievs, cik jūs esat apbrīnojami dīvaina!

Bet, to izteicis, viņš tūdaļ piecēlās kājās un palaida vaļā viņas roku.

— Ceru, ka jūs neiebildīsiet, ja es tūliņ paņemšu līdzi krēslu, — viņš teica.

Un tad viņš pievilka krēslu sev klāt.

Marta acīmredzot vairs no viņa nebaidījās. Ieraudzījusi, ka vecā krēsla noputējusī atzveltne notriepusi Nāgela rokas, viņa tūliņ izvilka kabatas lakatiņu un sniedza to viņam.

Nauda joprojām atradās uz galda.

— Jā, atļaujiet man vaicāt, vai nebūtu labāk, ja mēs šo darījumu paturētu slepenībā? Nav taču vajadzīgs, lai visa pilsēta par to uzzina, vai nav tiesa?

— Jā, — viņa domīgi atteica.

— Es jūsu vietā naudu tūliņ paslēptu. Vismaz nekavējoties aizklātu logu. Nu, paņemiet kaut vai tos svārkus!

— Bet vai istabā tad nebūs pārāk tumšs? — viņa vaicāja. Tomēr paņēma svārkus un aizklāja ar tiem logu, Nāgels viņai palīdzēja.

— To mums, starp citu, vajadzēja darīt pirmkārt, — viņš vēl piebilda. — Nebūtu labi, ja kāds mani te redzētu.

Viņa nekā neatbildēja. Paņēma naudu, pasniedza Nāgelam roku un mēģināja pateikties, bet pār lūpām nenāca ne vārds.

Nāgels, vēl tāpat stāvēdams un turēdams viņas roku, pēkšņi sacīja:

— Atļaujiet vaicāt — jums laikam gan grūti dzīvot, es domāju, bez jebkādas palīdzības, bez pabalsta?… Vai varbūt jūs saņemat nelielu pabalstu?

— Jā.

— Piedodiet, mīļā jaunkundz, šo jautājumu! Man ienāca prātā, ja kļūs zināms, ka jums ir mazliet naudas, tad jūs ne tikai vairs nedabūsiet pabalstu, bet šo naudu jums atņems, vienkārši atņems. Tāpēc mūsu darījums jātur noslēpumā; vai tagad jūs mani saprotat? Gribu jums tikai dot padomu kā praktisks cilvēks. Nesakiet nevienam par šo mūsu nelielo darījumu… Man nupat ienāca prātā, ka jādod jums sīkākas banknotes, lai nevajadzētu tās mainīt.

Nāgels apsver visu, katru nejaušību. Viņš no jauna apsēžas un noskaita sīkās naudas zīmes. Starp citu, viņš nemaz neskaita, tikai izber visu sīknaudu, cik viņam patlaban ir, sarauš kaudzē un piebīda viņai.

— Tā, un tagad to visu noglabājiet! — viņš piemetina. Viņa novēršas, atpogā ņieburu un paslēpj naudu uz krūtīm.

Kad viņa sakārtojusies, Nāgels vēl neceļas kājās, paliek sēžot un it kā nejauši saka:

— Jā, ko es gribēju teikt — vai jūs varbūt pazīstat Minūti?

Viņš ievēroja, ka Marta pietvīkst.

— Esmu viņu vairāk reižu sastapis, — Nāgels atsāk. — Man viņš ļoti patīk, laikam gan viņš ir īsts zelta cilvēks? Droši vien uzticams. Es lūdzu viņu pagādāt man vijoli, un viņš to izdarīs, vai ne? Ak jā, varbūt jūs viņu tuvāk nepazīstat?

— Pazīstu gan.

— Jā, tiešām, viņš man reiz stāstīja, ka esot no jums nopircis dažus ziedus, kad apbedīja Karlsenu. Sakiet, lūdzu, — varbūt jūs viņu pat labi pazīstat? Kādas ir jūsu domas par viņu? Vai viņš manu uzdevumu paveiks kārtīgi? Ja ir darīšana ar tik daudziem cilvēkiem, tad dažkārt par tiem jāievāc ziņas. Reiz pazaudēju lielu naudas summu tikai tāpēc, ka akli paļāvos uz nepazīstamu cilvēku. Tas notika Hamburgā.

Un Nāgels nez kāpēc sāk stāstīt par cilvēku, kura dēļ pazaudējis naudu. Marta joprojām stāv viņam pretī, atbalstījusies pret galdu; viņa izskatās satraukta un beidzot diezgan nepacietīgi saka:

— Nē, nē, nerunājiet tā par viņu!

— Par ko?

— Par Juhannesu, par Minūti.

— Vai viņu sauc par Juhannesu?

— Jā, par Juhannesu.

— Vai tiešām?

— Jā, protams.

Nāgels klusē. Šis vienkāršais paskaidrojums, ka Minūti sauc par Juhannesu, nez kāpēc viņu satrauc, uz mirkli pārvēršas pat viņa sejas izteiksme. Brīdi viņš sēž kā valodu zaudējis un tad vaicā:

— Kādēļ jūs viņu saucat par Juhannesu? Nevis par Gregoru vai par Minūti?

Marta nodur acis un mulsi atbild:

— Mēs esam pazīstami kopš bērnu dienām… Klusums.

Tad Nāgels, pa daļai jokodams, uzsvērti vienaldzīgi sāk runāt:

— Zināt, man ir tāds iespaids, ka Minūte jūsos stipri iemīlējies. Jā, tiešām, tā man liekas. Sevišķi tas mani nepārsteidz, lai gan jāatzīstas, ka Minūte šajā ziņā ir pārdrošs.

Viņš taču vairs nav nekāds jauneklis, turklāt ir kropls. Bet, ak tu pasaulīt, sievietes ir tik neizprotamas! Ja viņām pēkšņi ienāk kaut kas prātā, viņas metas ap kaklu, vienalga, kam, atdodas no brīva prāta, ar prieku, ar sajūsmu. He-he-hē, tādas ir sievietes! Tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā es pats pieredzēju, ka viena manu aprindu jaunava apprecēja sava tēva izsūtāmo zēnu. To es nemūžam neaizmirsīšu. Viņš uzņēmumā bija māceklis, vēl tīrais puika, tikai sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecs, pat bārda viņam vēl neauga, bet smuks viņš bija, tas jāatzīst.

Viņa neprātīgā mīlestībā metas uz šo zaļknābi un aizveda viņu uz ārzemēm. Pēc pusgada viņa atgriezās mājās — un ar visu kvēlo mīlestību bija cauri. Jā, vai tas nav skumīgi — mīlestība bija izgaisusi kā dūmi. Dažus mēnešus viņa aiz garlaicības nezināja, kur dēties. Taču viņa bija precējusies, nevalodas viņai daudz neko nevarēja kaitēt. Pēkšņi viņa norāvās kā no ķēdes, uzspļāva visai pasaulei un, burtiski, sāka iet no rokas rokā studentu un tirdzniecības ierēdņu aprindās un īsā laikā guva plašu ievērību ar iesauku Līmīte. Tiešām nožēlojams gadījums. Bet zināt, viņa vēlreiz pārsteidza visu pasauli. Kad viņa dažus gadus bija pavadījusi pašā uzdzīves mutulī, kādā jaukā dienā viņa sāk rakstīt noveles, kļūst par rakstnieci, un, kā runā, viņai esot liels talants. Studentu un ierēdņu kompānijā aizvadītie divi gadi, izrādās, bijuši ļoti pamācoši, tā sakot, nobriedinājuši viņu, un viņa ķērusies pie spalvas. Kopš tā laika viņa raksta apbrīnojami. He-he-hē! Velna sievišķis!… Jūs, sievietes, visas esat tādas.

Nu jā, jūs smejaties, bet noliegt to nevarat, it nemaz ne. Septiņpadsmit gadu veca izsūtāmā zēna dēļ jūs zaudējat galvu. Esmu pārliecināts, ka Minūtem savu mūžu nevajadzēs nodzīvot vienam pašam, nekādā ziņā ne, ja viņš tikai gribēs mazliet papūlēties. Viņā ir kaut kas pievilcīgs, jā, viņš atstāj iespaidu pat uz vīriešiem, piemēram, uz mani. Viņa sirds ir tik apbrīnojami skaidra, viņā nav ne miņas no viltus.

Vai nav tiesa, jūs taču viņu caur un cauri pazīstat un zināt, ka tā ir? Bet ko lai saka par viņa tēvoci, šo ogļu tirgoni? Pēc manām domām, viņš ir vecs blēdis un nerada simpātijas. Cik noprotu, tad visa tirgošanās gulstas uz Minūtes pleciem. Bet tad es sev vaicāju: kāpēc Minūte nevarētu vadīt pats savu veikalu?

Vārdu sakot, Minūte katrā laikā spētu apgādāt ģimeni, ja… Jūs šūpojat galvu?

— Nē, to es nedaru.

— Ak tā, jūs kļūstat nepacietīga, un šī spriedelēšana par svešu personu jums ir apnikusi, jums taisnība… Pie tā paša es iedomājos — tikai nedusmojieties, gribu jums pēc iespējās labāk palīdzēt. Durvis naktī kārtīgi aizslēdziet! Jūs raugāties uz mani ar tādam bailēm? Mīļā jaunkundz, nebaidieties un neturiet mani nekādās aizdomās! Es tikai gribēju teikt, ka tagad, kad jums ir nauda, nevienam pārāk neuzticieties! Nule es dzirdēju, ka pilsētā esot nedroši, un, kā saka, piesardzība nekad nenāk par ļaunu… Ap diviem naktī uz ielas ir pavisam tumšs, un tieši ap diviem es reiz aiz saviem logiem dzirdēju zaglīgus soļus. Jā, jā, jūs taču nedusmojaties uz mani par šādu padomu? Nu, dzīvojiet vesela! Priecājos, ka beidzot man izdevās iegūt šo krēslu. Ardievu, mīļā Marta!