BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ēriks dabūja piecpadsmit latu un piecus latus pa virsu, lai varētu savus draugus pacienāt ar saldējumu un aizvest uz kino.

Kad Ēriks bija nomazgājies un pārģērbies, viņš kopā ar zē­niem, priekā starodams, devās prom. Viņi gāja uz grāmaisie- tuvi, lai paskatītos, vai tur nav atnākusi Zvaigznīte. Simt la­tiem vajadzēja meiteni atbrīvot no visām bailēm un raizēm.

Zvaigznīte bija atnākusi, un Vovka nespēja atturēties netei­cis īsu uzrunu, jo naudas nodošana, kā viņš sacīja, esot emo­cionāla kulminācija viņu cīņā par taisnību un pret netaisnību.

Taču emocionālā kulminācija sekoja tikai tad, kad pie darb­nīcas sliekšņa parādījās Peka. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš dārgi nopirktajā grāmatā loterijas biļeti nav atradis un ar kar­sti kūpošajiem kartona gabaliem apsvilinājis tikai pirkstus. Zibenīgā apjausma, ka piedzīvotā iekrišana nav notikusi bez

Vovkas «zagļu bandas» līdzdalības, pamudināja viņu steigties- uz grāmatsietuvi, kur varētu būt bandas paslēptuve.

Zēnu izskats, šķiet, apstiprināja namsaimnieka nojautu. Viņš šņākdams pavaicāja Zvaigznītei, vai viņas tēvocis joprojām sēžot cietumā un kā būšot ar īres naudu. Viņš negaidīšot nevienu dienu ilgāk, un, ja rīt meitene nevarēšot samaksāt, tad viņai jāpazūd ar visām mantām, jo viņš gribot attiecībās beidzot ievest kārtību.

— Jūs varat to dabūt, ja jums labpatikas, apsēdieties tur pie galda un izrakstiet kvīti par simt latiem, — Zvaigznītes vietā atbildēja Vovka tik dižmanīgi un augstprātīgi, it kā viņam simt latu būtu tīrais sīkums.

Pekām likās, ka viņš ir pārklausījies.

— Man jāizraksta kvīts? Es gribu redzēt tos simt latus.

— Apskatīt jūs tos varat arī bez kvīts. — Vovka novicināja viņam naudu gar degunu. — Bet saņemt tikai pret kvīti.

— Kur jūs dabūjāt naudu?

— Tur, kur naudu dabū, — Vovka izvairīgi atbildēja, bet nemaz ne apjucis.

Kas Pekām cits atlika kā apsēsties un izrakstīt kvīti. Vovka to pārbaudīja ar baņķiera sejas izteiksmi un pēc tam pasniedza namsaimniekam netīrās naudaszīmes.

Un tad bumba sprāga. Aplūkojis naudu tuvāk, Peka sastinga, asinsvadi uz viņa pieres piebrieda.

— Tā taču ir manis paša nauda, kas man nupat tika iz­krāpta! Kur jūs to dabūjāt, atzīstieties, citādi… — viņš sa­ķēra Vovkas ausi, — es jums visiem noraušu ausis un pasaukšu policiju, un likšu uz vietas apcietināt, jūs, noziedznieki, laupī­tāju varza, krāpnieku banda!

Tas bija pavērsiens, ko neviens no mūsu draugiem nebija paredzējis. Pekas bļāvieni ielauzās svētdienīgi miegainajā pa­galmā, sētas nama logos parādījās galvas, no visiem kaktiem un stūriem saskrēja cilvēki, starp viņiem zārcinieks Romis, avīž- niece Malvīne, skārdnieku zellis Alfons un mūrnieks Zirnis, kas bija sēdējis pagalmā saulē un spēlējis harmonikas.

Beidzot Vovkam izdevās atbrīvot savu ausi, un viņš neap­šaubāmi būtu izmantojis izdevību aizmukt, ja tikai, jā, — ja tikai nebūtu te bijusi Zvaigznīte. Meitenes skatiens — un kā gan citādi tas varēja būt — lika varonim atkal atjēgties.

— Mēs neesam izdarījuši neko nelikumīgu, — viņš vērsās pie kopā saskrējušajiem īrniekiem. — Viņš, Pekas kungs, gri­bēja Zvaigznīti aplaupīt un izdzīt uz ielas, viņš izkrāpa no popa Sergeja grāmatu, kurā vajadzēja būt Sarkanā Krusta lielajai lozei.

Viss, ko Vovka sacīja, likās ļoti nesakarīgi, taču lielās lozes pieminēšana sakarā ar netīkamo namsaimnieku lika īrniekiem saspringti ieklausīties.

— …viņi visi, kārtībnieks un kāršu licēja, un Bulduris, un pat pops un Pekas kungs, medīja grāmatas kā lija nevainīgu cālīti, — Vovka kliedza. — Un pirmīt, kad Peka apmeklēja popu, pat mirusī Bezsvetova tika piesaukta šajā loterijas afērā par liecinieci …

— Tas viss nav nekas cits kā meli, — Peka ķērca, — ne­krietna apmelošana!

— Es nevienu neapmeloju, es runāju tīru patiesību, — Vovka> viņu pārkliedza. — Pirmīt pie popa — vai jūs tur neapgalvojāt vārds vārdā, ka vecā Bezsvetova, gatavais indes maiss, nāk katru nakti jūs apciemot, gaismas apmirdzēta, svētā izskatā? Un ka viņa jums devusi padomu kļūt par svēto un turpmāk vairs neizspiest naudu no saviem īrniekiem? Un, kad pops no jums par grāmatu pieprasīja tūkstoš latu, ko jūs tad atbildējāt? Jūs varot dot tikai divdesmit, jo mirusī Bezsvetova jums esot aizliegusi maksāt vairāk. Par to pops kļuva nikns un sacīja, ka Bezsvetova, mirusi vai dzīva, svēta vai ne, vienmēr runājusr muļķības, — Vovka iekaisa. Apbrīns Zvaigznītes acīs cēla viņa pašapziņu gluži vai bīstamos augstumos. Kā Romas orators viņš nobeidza savu runu, norādīdams uz Peku:

— Un, ja arī viņš liktu mani iemest cietumā, es darīšu zi­nāmu pasaulei patiesību kaut vai cauri sešu metru bieziem mūriem, patiesībai jānāk gaismā, nevis jāslēpjas žurku alās!

No pārliekas balss piepūles Vovka bija gluži aizsmacis, un gluži aizsmakuši no kliegšanas un smiešanās bija arī cilvēk» ap viņu. Peka, dzeltens aiz dusmām, taisījās, ka tiek laukā no darbnīcas.

Toties jo ilgāk tur palika pārējie mājas iedzīvotāji. Vovka un, kad viņam vajadzēja atvilkt elpu, Jānis, un, kad viņam va­jadzēja atvilkt elpu, Ļovka, un, visbeidzot, arī Ēriks stāstīja un stāstīja par savām akcijām. Tad pēc zārcinieka Romja priekš­likuma notika naudas vākšana Zvaigznītei.

— Es gribētu vēl uzzināt tikai vienu, — Jānis skatījās apkārt darbnīcā, — kur varētu būt palikuši tie simt lati?

— Ir lietas, kas principā paliek tītas noslēpumainības plī­vurā, — Vovka sacīja. — Pat visattīstītākajam intelektam tās ir neaizsniedzamas.

— Cik nu tur intelekta, ja tu runā par savām prāta spē­jām, — Ļovka aizrādīja. Mazliet viņam tomēr kremta, ka Zvaigznīte Vovku vien šodien redzēja.

— Nestrīdieties taču, — Ēriks centās viņus salabināt, — kad Zvaigznītes tēvocis atgriezīsies, viss noskaidrosies.

— Cerēsim, — atteica Jānis. — Un tagad man jāiet pēc Kārlīša. Ir pienācis laiks vārīt viņam pusdienās putru.

Tā beidzās mūsu draugu lielā diena. Viņi to neaizmirsa. At­kal un atkal viņi pārrunāja notikumus, kas bija saistīti ar grā­matu meklēšanu, un pat pēc diviem gadiem, kad Vovka pirmo reizi iekāpa garajās biksēs, viņiem šķita, ka tas viss būtu no­risinājies nupat. Uzvilcis apģērba gabalu, kas simbolizē tikko nobrieduša vīra cienīgumu, Vovka atnāca, lai atvadītos no Zvaigznītes, grāmatsējēja Krasta un draugiem, kas bija sapul­cējušies grāmatsietuvē. Ja Ēriks par kuģiem bija tikai vajadzī­bas spiests drusku samelojis, tad Vovkam tie bija kļuvuši par sūru īstenību. Viņš bija salīdzis par kuģapuiku uz kāda tvai­koņa, un viņa pirmais reiss veda cauri Kopenhāgenai un Lon­donai uz Āfriku.

Sanākuši bija visi — Zvaigznīte, kas vēl nēsāja bizes, skepti­ķis Ļovka, kas tagad strādāja par mācekli kādā apavu fabrikā, kādreizējais paraugzēns Ēriks, kas gāja ģimnāzijā, un Jānis, kas mācījās arodskolā par mehāniķi. Zvaigznītes tēvocis, ve­cais Krasts, sēdēja pie darbgalda.

Vovka, līksmu sveicienu sagaidīts, paskatījās apkārt, kur va­rētu apsēsties. Ar garajām jūrnieka biksēm, kurām piedevām vēl bija iegludinātas asas vīles, vajadzēja apieties uzmanīgi. Viņš atnesa sev krēslu no blakustelpas, un, tā kā sēžamais spil­vens bija ļoti noputējis, viņš to nopurināja.

Atskanēja lieli smiekli. Zem šī spilvena Zvaigznītes tēvocis, pirms tika aizvests uz policijas iecirkni, bija paslēpis tos simt latus, un uz šī paša krēsla Vovka bija sēdējis, iejuzdamies de­tektīva lomā un saspringti domādams. Viņš tātad bija sēdējis- uz naudas ijn gudrojis, kur nauda varēja būt pazudusi.