BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Šodien vakarā, ja -viņu nožēla būs sasniegusi kulminā­ciju, — Vovka atbildēja.

Zvana skaņas, kas atskanēja no popa Sergeja koka baznīcas, pārtrauca sarunu. Bija pienācis laiks uzsākt pēdējo akciju. Ka­mēr Ļovka gāja pie popa, Vovka izlīda cauri dēļu žogam, lai apciemotu Ēriku viņa slēptuvē. Jānis un Kārlītis devās mājup.

Tāpat kā mazā, laika zoba saēstā koka baznīca ar zaļi un dzelteni izkrāsotajiem sīpolveida kupoliem, arī popa mājiņa stā­vēja liela, pa daļai aizauguša dārza vidū. Pēc senkrievu pa­rauga tā bija izgreznota ar kokgriezumiem, un vēlāk tai bija piebūvēta stikla veranda. Tur, kā jau Vovka pa gabalu ievēroja, sēdēja pops. Uz galda viņam priekšā gulēja Bībele, kuru viņš bija atvēris, lai sagatavotu sprediķi, tai blakus — pudele olu liķiera, kuru viņš lietoja sava gara uzmodināšanai. So olu liķieri pops gatavoja pats un patērēja ievērojamos daudzumos.

Ļovka pieklauvēja un ienāca. Tēvs Sergejs, melnā, nodilušā mūka virstērpā, ne pārāk laipni vaicāja, ko Ļovka vēlas. At­klāti, kā jau nodomājis, Ļovka izstāstīja, kāpēc viņš atnācis.

— Ko, manā «Vecticībnieka tikumības» iesējumā ir simt latu? — pops iesaucās.'

— Jā, jo pārējās grāmatās taču nekā nebija. Un tāpēc es gri­bēju jūs lūgt, iedodiet man savu grāmatu, lai es varētu izņemt naudu un atdot to Zvaigznītei.

Pops izlikās nedzirdējis lūgumu.

— Pārējās grāmatas jūs tātad esat jau nelikumīgi piesavi­nājušies?

— Tikai mazlietiņ nelikumīgi, — Ļovka vilcinādamies at­teica, — jo mēs visiem nevarējām pilnībā uzticēties. Jūs esat dieva kalps, tēv Sergej, bet tāda Grābe, tā rauš, kur vien var.

— Jā, naudas kāre ir visa |aunuma sakne, — pops pamāja un iedzēra olu liķieri. — Tātad manā grāmatā vajadzētu būt naudai?

— Nūja, simtlatniekam.

— Un nevis… loterijas biļetei vai kam tamlīdzīgam?

— Kāpēc loterijas biļetei? — Ļovka pūlējās izskatīties pavi­sam samulsis.

— Es tikai esmu dzirdējis tādas baumas … Hm, jā, tas viss ir ļoti dīvaini.

— Tev pienākas tikumu grāmata, — garīdznieks sacīja, — kaut arī no likuma viedokļa tā kopā ar visu, kas tajā un pie tās ir, pieder man. Bet, kā tu taisnīgi atzini, es esmu Tā Kunga kalps, un zemes labumi man nav no svara. Cilvēkam jātiecas nevis pēc naudas un baudas, bet gan ar pieticīgu atsacīšanos jāseko tikumam …

— Āmen, — Ļovka nobeidza.

— Āmen, — pops atkārtoja.

Tagad Ļovka gaidīja, ka tēvs Sergejs piecelsies, iedos grā­matu un lieta beidzot būs galā. Tā vietā, lai pieceltos, garīdz­nieks iedzēra olu liķieri.

— Jā, kas kāro pēc naudas, tam debesis nekad neredzēt, ar ko es gribu teikt, ka es tev no sirds gribētu iedot grāmatu, taču diemžēl nevaru.

— Kāpēc tad ne?

— Jo tās nav šeit. Tā atrodas baznīcas ģērbkambarī līdzās sakristejai. Un Feodors, kuram ir atslēga, slēgs baznīcu vaļā tikai desmitos.

Vecais meli! — Ļovka klusībā lamājās, tu gribi naudu patu­rēt sev, un tas ir viss.

Šīs Ļovkas aizdomas bija ļoti pamatotas. Neko nepanākušam viņam vajadzēja verandu atstāt.

Izgājis dārzā, Ļovka izdzirdēja klusu svilpienu no šķūņa dārza dziļumā. Svilpējs bija Vovka, kas kopā ar Ēriku raudzī­jās caur putekļainu lodziņu.

Krūmu aizsegā Ļovka aizlavījās pie šķūņa, kur viņu gaidīja draugi.

— Kā ir? Vai viņš nedod? — Vovka vaicāja.

— Nē, viņš ir kaut ko dzirdējis par loterijas biļeti un tāpēc ir tik stūrgalvīgs. — Ļovka izstāstīja draugiem, kā noritējusi saruna ar popu.

Kluk, klukklukkluk — klusa klukstēšana atskanēja aiz dēļu sienas. Tur pops bija iekārtojis kūti savām vistām.

— Ko lai izdomā? — Ēriks vaicāja, darbotiesdziņas pār­ņemts. — Labprāt gribētos palīdzēt, jo te no garlaicības dumjš var palikt. Šovakar es tik un tā atgriežos mājās. Man pietiek.

Pirms draugi bija pieņēmuši kādu lēmumu, Vovka pamanīja, ka pops, apbruņojies ar lietussargu un galošām, iznāk dārzā. Viņš steidzīgi devās uz baznīceli.

Kluk, klukklukkluk, atkal ieklukstējās kāda vista, un šī kluk­stēšana radīja Vovkā iedvesmu. Viņš žigli pameta skatienu ap­kārt. Šķūnī bija daži veci maisi, sarūsējusi lāpsta, malkas grēda, tukša siļķu muca un tai blakus tas, ko Vovka meklēja, — grābeklis ar garu kātu.

Dēļu siena, aiz kuras mājoja vistas, bija tik tikko sanaglota, un starp atsevišķajiem dēļiem pavērās spraugas. Vovka izgrūda grābekļa kātu cauri kādai spraugai un sāka šaurajā vistu kūti tik sparīgi vicināt, ka popa mājputniem vajadzēja gan domāt, ka pienākusi pastardiena. Lai izmuktu no grābekļa kāta, tās šaurajā telpā iztramdītas plivinājās un tik neganti klukstēja, ka skanēja viss dārzs.

Pops apstājās. Vistu ellišķīgā klukstēšana bija svēto tēvu satraukusi, un viņš nolēma paraudzīties, kas noticis vistu kūtī.

Atvēris vistu kūts durvis, pops pārsteigts konstatēja, ka viņa mājputniem šausmas nav uzdzinis nedz kaķis, nedz kāds cits plēsoņa. Satraukums bija izcēlies bez kāda nopietna iemesla.

— Dīvaini, pavisam dīvaini, to es nesaprotu, — ļaundari dzirdēja popu murminām. Tad viņš atkal uzņēma ceļu uz baznī- celi.

— Iešmauciet dārzā! — Vovka mudināja draugus. — Kad vistas atkal sāks kladzināt un pops atgriezīsies, vienam no jums jāskrien uz baznīcu un jāpaņem grāmata. Tu to varēsi, Erik?

Par spīti savai tieksmei darboties, Ēriks vilcinājās.

— Un ja nu baznīca ir aizslēgta?

— Tad jāierāpjas cauri mazajam lodziņam piebūvē, — Ļovka viņam paskaidroja. — Se, ar nazi tu atmūķēsi bez bēdu.

— Bet… tā taču ir ielaušanās un turklāt vēl baznīcā.

— Dievs tev palīdzēs, — Vovka sacīja. — Taisnīgajiem viņš vienmēr palīdz. Bet tagad aiziet, citādi būs par vēlu.

Ēriks izslīdēja dārzā, un, kaut ari stingri lija un koki pilēja no slapjuma, viņš, nometies uz visām četrām un noslēpies aiz jāņogu krūmiem, rāpās popam pakaļ.

Kad tēvs Sergejs bija nogājis jau krietnu trešdaļu ceļa, Vovka atkal ņēmās baidit vistas ar grābekļa kātu.

Tēvs Sergejs no jauna apstājās un ieklausījās. Iztramdīto vistu kladzināšana lika viņam atgriezties pie šķūņa.

Viņš domāja un domāja, taču arī šoreiz nespēja rast iemeslu olas dējošo dieva radību satraukumam. Ar izbrīnā pavērtu muti pops lūkojās uz vistām, kas mežonīgi plivinājās viņam apkārt, pārmeta krustu un secināja:

— Man trūkst vārdu, gluži vienkārši trūkst vārdu. Varbūt negaisa tuvošanās tām uzdzen tādas bailes? — draugi dzirdēja viņu minam. Taču arī šis izskaidrojums nebija pareizs. Jo zi­bens un tūlītējais pērkona grāviens gan lika popam satrūkties, bet nekādi neiespaidoja viņa vistas.

— Tagad es vispār nekā vairs nesaprotu, — tēvs Sergejs murmināja. — Varētu nodomāt, ka mani kāds gluži vai ar varu censtos atturēt no mana nodoma. Bet es taču to nedaru aiz mantrausības vai savtības, un tāpēc es tagad iešu, kaut arī no šīs noburtās vistu kūts atskanētu bazūnes.

Viņš atkal pārmeta krustu un aiztraucās prom, ka mūka tērps noplīvoja vien. Vovka varēja ar grābekļa kātu urķēt, cik traki vien gribēja, vistas varēja kladzināt, cik skaļi vien spēja, pops skrēja uz priekšu un atpakaļ negriezās.

Viņam, protams, bija atslēga, ar kuru viņš varēja atslēgt baznīcu. Vīraka un nodegušu vaska sveču smārds nomierinoši iecirtās viņam nāsīs. Dažas reizes nošķaudījies, v tēvs Sergejs iegāja mazajā baznīcas jomā.