BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Baznīca bija būvēta pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Ķēniņa ielā vēl neslējās sešstāvu nami. Tolaik Ķēniņa iela bija kluss, vecu koku ieskauts zemesceļš, kas veda uz vecticībnieku klosteri. Mazā baznīciņa bija uzbūvēta birzs vidū, kurai apkārt pletās gan sliktāk, gan labāk iekopti tīrumi. Neraugoties uz trokšņaino pilsētas kņadu, kas bija aizdzinusi kādreizējo dabas klusumu un apcerīgumu, baznīca saglabāja līdz pat šai dienai vientiesīgas ticības elpu.

Laika zoba saēstās un ķirmju sagrauztās sienas bija apka­rinātas ar svētbildēm, kas lielākoties bija cēlušās no aizkusti­noši bērnišķīgās kādreizējo mūku mākslas un ticības izpratnes. Dievmātei, kas tur rokās Jēzus bērniņu un ar dusmām secina, ka viņas tikko ievīstītais puisēns atkal ir nokārtojis savas darī­šanas autiņos, bija jaunas zemnieku sievas seja. Pūķis, ko no­galina svētais Serafims ar šķēpu, izskatījās pēc pārlieku milzī­gas sliekas, kas dīvaina dabas untuma dēļ staigā uz vārnas kājām. Un līdzīgi bija arī-ar citiem attēliem. Sevišķi uzkrītošs bija svētais Masarions, audēju un audumu krāsotāju aizstāvis. Vai nu māksliniekam bija izbeigušās īstās krāsas, vai ari viņš gribējis simboliski pasvītrot Masariona nozīmi ar neparastu krāsu salikumu: viņa bārda spīdēja gaiši zaļa, seja oranži dzel­tena, svārki indīgi lillā, kurpes debesu zilas. Bet kāda vaina? Svētais, krāsains kā varavīksne, izskatījās ļoti apmierināts, un droši, ka arī no viņa lūdzēju puses nebija pausts nekāds sa­šutums. Attēls joprojām karājās savā vietā līdzās citiem svēta­jiem, kas vairāk vai mazāk labvēlīgi noskatījās lejup uz ceļos- nokritušajiem ticīgajiem.

Grēcīgais pops nometās dievmātes priekšā cejos un apzvē­rēja vēlreiz, ka paturējis grāmatu nevis aiz mantrausības, bet tikai aiz pašaizliedzīgas vēlēšanās pusi no ieguvuma atdot drau­dzes trūcīgajiem. Zibens izgaismoja šauros, raibos baznīcas lo­gus, izbiedēdams popu. Viņš pārmeta krustu sešas reizes pēc kārtas un devās uz baznīcas svētāko vietu, uz sakristeju. No turienes svētais tēvs iegāja ģērbkambarī, kur stāvēja galds, daži krēsli un skapis mises piederumiem un tērpiem. Te bija vēl tumšāks nekā baznīcas jomā, jo gaisma ielija tikai pa mazu lodziņu.

Tēvs Sergejs, labi pazīdams telpu, pietipināja pie skapja, at­slēdza to vaļā un izņēma «Kāda vecticībnieka tikumību».

Un Ēriks — kur bija paslēpies Ēriks?

Izdzirdot tuvojamies popa st>lus, viņš bija iespiedies stūri blakus skapim un turējās klusu kā pelīte. Zēns novēroja, kā pops paņem grāmatu, kuru viņš veltīgi bija meklējis, un nere­dzēja nekādu iespēju izraut mantkārīgajam dieva kalpam lau­pījumu no rokām. Taču visjaunākais bija neciešamā kņudēšana mugurā. Viņš berzēja muguru pret sienu, kņudēšana pārgāja uz kāju pirkstiem. Ēriks bez žēlastības kāpa pats uz savām kā­jām, kņudēšana, arvien' neizturamāka, meklēja jaunu darbības vietu un atrada to vienā no visjutīgākajām vietām — degunā. Prātu varēja zaudēt, asaras sprāga vai no acīm. Ēriks mīcīja savu degunu, it kā tas būtu no gumijas, iebelza tam ar dūri, ur­bināja to izmisumā ar pirkstu, nekas nelīdzēja, bija jāšķauda.

Šķaudiens, kas atskanēja no viņa deguna, radīja negaidītu iespaidu uz popu. «Kāda vecticībnieka tikumība» izkrita tēvam Sergejam no rokām, un viņš palika nekustēdamies stāvam. Arī Ēriks nekustējās. Zēns gaidīja, ka pops viņu kuru katru mirkli atklās. Tēvs Sergejs labu brīdi blenza uz tumšo stūri, no ku­rienes bija nācis šķaudiens, taču vairāk neko nedarīja. Vai vi­ņam bija bail? Tā likās. Tad pops pēkšņi noliecās, paķēra grā­matu un drāzās, ko kājas nes, uz baznīcas izeju. Lai cik zaimo­joši tas liktos, viņš laukā jutās drošāk un visu nešķīsteņu ma­zāk apdraudēts nekā zem dievnama jumta.

Pēdējā akcija popa mantrausības dēļ bija cietusi neveiksmi, tas aizkaitināja Vovku un viņa draugus līdz neprātam. Zēni bija sapulcējušies aiz dēļu sētas, kas nošķīra popa dārzu no viņu pagalma, un lūrēja pa spraugu uz nameli ar stikla ve­randu.

Kā vecs jūras laupītājs Vovka apbēra garīdznieku ar dažne­dažādiem lāstiem.

— Ir gan muldoņa! Un tāds vēl sprediķo cilvēkiem dievvār­dus! Katram vārdam viņa rīklē vajadzētu pārvērsties par krupi!

— Tas viss ir jauki un labi, — Ļovka viņu pārtrauca, — bet ko tas mums līdz? Viņam ir grāmata, bet mums tās nav.

— Mēs viņam vienkārši uzbruksim un izrausim to ar varu.

— Un pēc tam? Nonāksim grūti audzināmo namā un varē­sim dažus gadiņus rīt auzu tumes.

— Uzbrukums te neder, — Jānis atbalstīja Ļovku. — Jāiz­domā kaut kas cits.

— Varbūt derētu pamēģināt ar aizkapa balsīm? — ierosināja Ēriks, kurš piedalījās šajā izšķirošajā apspriedē, par spīti bries­mām, ka viņu kāds no īrniekiem varētu atklāt.

— Uz aizkapa balsīm viņš neiekritīs, — Vovka sacīja. — Jā­izdomā kaut kas oriģinālāks.

— Tavas mūžīgās oriģinalitātes! — Ļovka tik tekoši izru­nāja sarežģīto svešvārdu, it kā latīņu valoda būtu viņa mātēs valoda. — Tās mums ir sagādājušas pietiekami daudz klapatu. Manuprāt, jāiet un tik ilgi jāmēģina apelēt pie popa sirdsap­ziņas, kamēr viņš atdod naudu. Un, ja ne, piedraudēsim ar po­liciju.

Labāka priekšlikuma nevienam nebija. Zēni ierāpās cauri sē­tai dārzā un manījās uz koka māju.

Pops stāvēja virtuvē pavarda priekšā un urķējās pa lielo skārda katlu. Ar putu smeļamo karoti viņš izvilka grāmatu no katla un nolika to uz virtuves galda, lai rūpīgāk izskatītu. Uz­manīgi viņš sadalīja grāmatu pa daļām un beidzot izvilka kaut ko baltu. Tā bija aploksne, kur Zvaigznītes tēvocis bija ielicis naudaszīmi!

— Viņam tā ir rokā! — Vovka novaidējās. — Ja viņš neat­dos naudu, es viņam sprandu aplauzīšu!

Taču tik traki nebija, un Vovka iztika bez auzu tumes audzi­nāšanas iestādē. Atplēsis aizlīmēto konvertu, pops tajā atrada tikai zīmīti, kas bija aprakstīta ar nesalasāmiem vārdiem, nekā vairāk! Viņš stāvēja, kā smaga likteņa trieciena ķerts, tad no­vēlās uz krēsla; vilšanās bija tik smaga, ka atsacījās klausīt kajas.

Tā kā naudas aploksnē nebija, sagruva arī zēnu pēdējā ce­rība. Teju, teju viņus botu uzveikusi dziļa sakāves sajūta, kad dārzā atskanēja soļi. Zēni noslēpās aiz dekoratīvas koka sēnes un, ne pa jokam apstulbuši, pamanīja, ka popa mājas virzienā dodas kāds vīrietis, ar kura uzrašanos viņi bija rēķinājušies vismazāk. Tas bija namsaimnieks Peka.

Verandas durvju priekšā viņš apstājās un vairākkārt pieklau­vēja. Beidzot pops atvēra un ielaida ciemiņu.

Vovka piedāvājās par šo apmeklējumu noskaidrot kaut ko tuvāk. Viņš aizrāpoja līdz mājas stūrim un no turienes uz ve­randu. Zem verandas stikla sienas zēns notupās un klausījās.

Jau pirmie vārdi, kurus Vovka sadzirdēja no namsaimnieka mutes, piesaistīja viņa uzmanību. Neticami, bet fakts: ceļā bija devies vēl viens laimesta mednieks.

— Es nāku pie jums ar mazu lūgumu, godātais tēv Sergej, — Vovka dzirdēja namsaimnieku sakām.

— Esmu kurā katrā laikā jūsu rīcībā, godātais Pekas kungs, — pops atbildēja, tik tikko valdīdamies.

— Pie mūsu grāmatu tirgotāja Staubiņa es pirms neilga laika redzēju kādu grāmatu, — Peka turpināja, — tā saucās, ja nemaldos, «Svētā tikumi». Sī grāmata, kas pieder jums, mani interesē vairāku iemeslu dēļ, tāpēc arī gribēju lūgt, vai jūs man nevarētu to aizdot.