BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Bet… bet… vai tu esi prātā jukusi? Sādi apmelojumi, tie tevi pašu novedīs tiesas priekšā, — policists stomījās.

— Man nav jābaidās no tiesas, man ne. Apkaunojoši pames­tas sievietes asarām ir lielāks spēks nekā visiem vīriešu zvē­restiem un galvojumiem, it īpaši, kad taisnojas tāds izvirtulis uniformā. Un tādam es dāvāju savu sirdi! Ak, es nelaimīgā!

— Bet, Zelma, esi nu prātīga, — Vurgks centās izlīgt.

Taču apkaunotā atraitne cēlā spītā atmeta galvu un, sirdi

plosošā balsī elsodama, basām kājām devās tālāk pa putekļaino lauku ceļu. Vurgks viņai sekoja.

— Nu, paklausies, Zelma. Tas viss, šis strīds un ko tu pa­teici, ir taču tīrais neprāts.

— Ak, kā cilvēks spēj būt tik nežēlīgs!

— Bet kur tu saskati nežēlību?

— Ak, kaut es nebūtu piedzīvojusi šīs ciešanas!

— Kādas nu tur ciešanas, Zelmiņ? Ko tu pļāpā?

— Vai tas … vai tas . .. nozīmē, ka tu … ka es? …

— Nūja, kā gan citādi. Vai varbūt tu domā, ka es ļaušu ap­traipīt savu labo slavu?

— Ak, Ādolf, ja es tev vēl varētu ticēt!

— Vari ticēt.

— Ak, Adolfiņ … \

— Nu, kas tad vēl?

— Ak… es taču atkal esmu tik ļoti, ļoti laimīga!

Un, tā kā viņa bija nolēmusi atkal būt laimīga, Vurgkam va­jadzēja apsēsties ceļa malā un noaut savus puszābakus, kuros, atkal samierinājusies, iekāpa viņa līgava, kamēr viņš kā nāka­mais vīrs ceļu turpināja basām kājām.

Kad sāka 1it, viņam nācās novilkt arī svārkus, lai pasargātu savu nākamo sievu no slapjuma un aukstuma.

Mazajā Ogres stacijā pirmais vilciens nāca tikai pēc četrām stundām. Grābe un Vurgks gaidīja, un gaidīja vēl divas citas personas — slapjā, niknā Smarkovna un slapjais, niknais mies­nieks Bulduris.

Viņi nelikās pazīstami, nerunāja cits ar citu, reižu reizēm tikai pārmija skatienus, asus kā nazis. Paldies dievam, ka ska­tieni nespēj nonāvēt. Citādi mazajā uzgaidāmajā telpā drīz vien gulētu četri līķi.

Beidzot pienāca vilciens un aizveda četrus laimesta mednie­kus uz Rīgu. Pēdējo triecienu viņiem deva trekniem burtiem iespiestais virsraksts svētdienas laikraksta pirmajā lapaspusē: «Laimīgais Sarkanā Krusta loterijas biļetes īpašnieks vakar pieteicies!» — un sekoja tuvākas ziņas par laimētāju. Tas bija krodzinieks, vārdā Zaķis. Viņš bija dabūjis biļeti no kāda piena vedēja kā atlīdzību par tēriņu, kuru nav spējis samaksāt. Daļu vinnesta viņš gribēja izmantot, lai palielinātu savu krogu, par pārpalikušo naudu bija nodomājis pirkt kādu lauku saimnie­cību. Veselus piecsimt latus viņš ar plašu vērienu bija uzdāvi­nājis piena vedējam, kuram jābaro sešu cilvēku liela ģimene.

Sī ziņa iedarbojās uz četriem laimesta medniekiem kā smilš­papīrs uz pušumu miesā.

Kad ap pulksten astoņiem no rīta Grābe un viņas nākamais vīrs iegriezās Ķēniņa ielā (Smarkovna un miesnieks bija pa­ņēmuši ormani), viņi dusmās nobālēja vēl pēdējo reizi.

Dieva nolādētie zeņķi, kuri visus šos kreņķus, bez šaubām, bija sagādājuši ar nolūku, priecīgi pļāpādami, nāca viņiem pretī. Pa labi gāja Vovka, pa kreisi Ļovka un vidū Jānis ar Kārlīti.

Kad zēni pamanīja pārīti, izvairīties bija par vēlu. Un kāpēc lai arī viņi izvairītos? Šoreiz zēni bija tie, kas atradās izdevī­gākā stāvoklī. Vismaz tā domādams, Vovka viegli pieskārās sa­vai nodilušajai naģenei un pieklājīgi sveicināja:

— Labrīt, kārtībnieka kungs.

Kārtībnieks, zaudējis valodu par tādu bezkaunību, palika stā­vam un alkatīgi skatījās uz Vovku, kā gribēdams viņu aprīt. Taču Vovka šodien nebija iebaidāms. Gluži otrādi. Negaisa iz­teiksme policista sejā darīja viņu vēl bezkaunīgāku. Vovka maigi iedunkāja Kārlīti un pamācīja viņu liekuļotā bardzībā:

— Tev pieklājas kārtībnieka kungu sveicināt un visupirms tanti, jo viņa taču tev gribēja iedot šokolādi.

— Bet viņa man neiedeva šokolādi, — mazais čiepstēja.

— Jūs, nolāpītie palaidņi, — kārtībnieks iekliedzās, — es jums rādīšu!

— Ko? — nepievērsdams policista klaigāšanai uzmanību, Vovka likās izbrīnīts. — Sī resnā tante tev neiedeva šokolādi, kaut arī tu izstāstīji viņai tādas lietas, kas bija vērtas vismaz divas tāfeles šokolādes?

— Ādolf, ja tev mans gods kaut drusku rūp, nekavējoties apcietini šos zeņķus, — Grābe šņāca.

— Vai jūsu izbraukums zaļumos atmaksājās, cienītā sapņu tulces kundze? — Vovka vaicāja kā īsts kavalieris.

— Vai dzirdi, vai tu to dzirdi, Ādolf? Viņi jau no paša

sākuma visu iekārtojuši tā, lai mums sajauktu prātus. Un šis mazais knīpa, — Grābe saķēra Kārlīti pie rokas, — viņš tikai nočivināja to, kas viņam bija mums jānočivina.

— Laidiet vaļā manu brāli! — tagad iejaucās Jānis.

Grābe palaida Kārlīti vaļā, un Vovka varēja pilnībā atraisīt savas zobgalību pilnās runasspējas.

— Kamēr vien pastāvēs pasaule, netrūks muļķu uz tās, taču tāpēc jau viņi nedrīkstēs apsūdzēt nevainīgus bērnus. — Un, tā kā Vovka lasīja arī romānus par augstākajām aprindām, viņš atvadījās gluži kā augstāko aprindu cilvēks: — Skūpstu ro­ciņu, gaišreģes kundze! Mani sirsnīgākie sveicieni, kārtībnieka kungs!

To pateicis, viņš paklanījās un savu draugu pavadībā gāja prom. Kārtībnieks vislabprātāk būtu zēnam iespēris, taču vi­ņam nācās savu kvēlo vēlēšanos apvaldīt. Pēc visa, kas bija noticis, viņš vairs nedrīkstēja sevi kompromitēt.

— Nu, nāc, ko tu blenz viņiem pakaļ? — Grābe nelaipni sa­tvēra kārtībnieku aiz rokas. — Ar to tu šos lempjus katrā ziņā nepagodināsi, tu … — Viņa norija zaimus, kas gulēja uz mē­les, taču tikai pagaidām. Drīz pienāca laiki, kad nabaga Vurgks dabūja uzklausīt tik daudz pazemojoša kā vīrietis un kārtīb­nieks, ka pat viņa lepni uzskrullētās ūsas bēdīgi un padevīgi nokārās uz leju …

Taču nesteigsimies notikumiem priekšā, bet sekosim zēniem, kas bija nogriezušies ap stūri.

23

Tikai pirms īsa brīža viņi pagalmā bija apspriedušies, kā uz­sākt akciju pie popa. Jānis šajā akcijā nevarēja piedalīties. Viņa tēvam bija svētdienas maiņa, bet Annastante gribēja no rīta doties pie kādas paziņas, tāpēc Jānim vajadzēja pieskatīt Kār­līti.

Ļovka pēc negaidītās tikšanās ar policistu atkal bija noska­ņots pesimistiski.

— Viņš mums vēl katrā ziņā nostāsies ceļā, — Ļovka sacīja, pametis skatienu apmākušajās debesīs, kad zēni, mukdami no lietusgāzes, bija ieskrējuši kādā vārtu ejā.

— Mums neviens nenostāsies ceļā, — Vovka apgalvoja.

— Vai tu maz zini, kas notika Ogrē pie Pekas? — Ļovka jautāja. — Iespējams, ka arī viņš mums vēl ievārīs ziepes.

Un tas, ka viņam bija liela taisnība, drīz vien būs redzams, kaut arī Peka, noguris no garā brauciena, vēl krāca savā migā.

Sen jau bija piecēlusies Ērika pamāte. Zēni vēroja, kā viņa, paslēpusies zem liela, melna lietussarga, steidzās Marijas ielas virzienā. Par spīti lietum, Vovka skrēja viņai pakaļ, un tas, ko viņš pēc atgriešanās varēja pavēstīt saviem draugiem, izraisīja zēnu vidū jaunas pārrunas. Ērika pamāte bija devusies uz po­licijas iecirkni. Skaidrs, ka viņa gribēja apvaicāties, vai poli­cija nav nākusi viņas audžudēlam uz pēdām.

— Vēstule, kuru es Ērikam nodiktēju, — Vovka lielījās, — ir panākusi tieši to, ko es paredzēju.

— Kad tad viņš atkal domā atgriezties pie saviem vecā­kiem? — Jānis vaicāja.