BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ne mazāk tumšās dzīvojamās istabas sliekšņa priekšā viņa palika stāvam.

— Ādolfiņ? — Grābe čukstēja krēslainajā telpā; taču nekāds Ādolfiņš viņai neatbildēja; kārtībnieks bija nomaldījies. Pēc īsas apdomas zīlniece nosprieda, ka jātiek par katru cenu pie grāmatplaukta, lai uzzinātu, vai augļotāja šeit jau nav bijusi pirmā. Uz galda, kā Grābe atcerējās, gulēja sērkociņu kastīte. Nedrošā soli viņa devās pie galda.

Klusa sakustēšanās tumšajā telpā lika Grābei apstāties.

— Vai jūs tā esat, Smarkovna?

Atbildes nebija.

— Man laikam būs izlicies, — Grābe paskaidroja pati sev un taustījās ar izstieptām rokām tālāk. Iztrūkusies zīlniece šaus­mās iesaucās: viņas roka bija pieskārusies cilvēka degunam! Nezin kādu iemeslu dēļ Grābe nojauta un, kā izrādījās, pama­toti, ka šis deguns pieder nolādētās Smarkovnas sejai. Daļēji aiz bailēm, daļēji aiz citām jūtām Grābe paļāvās instinktīvai kustībai. Viņa cieši ieķērās satvertajā degunā. Deguna īpaš­niece parādā nepalika. Daļēji aiz sāpēm, daļēji aiz citām jū­tām viņa ne mazāk sāpīgi iekoda Grābei rokā. No šīs bezkaunī­bas Grābe pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos. Zīlniece iekšēji iegaudojās aiz niknuma un gribēja visā nopietnībā mesties virsū neredzamajai ienaidniecei. Taču viņa uzgrūdās kādam galdam, uz kura stāvēja kristāla vāze ar skaistām papīra tul­pēm. Vāze šķindēdama nokrita uz grīdas. Ekonome virtuvē, protams, saausījās, un, kad Peka ienāca dārzā, viņa jau sagai­dīja to pie vārtiem.

— Pekas kungs, Pekas kungs, mūsu mājā ir zagļi, kramp­lauži! Viņi grib mūs aplaupīt, viņi grib mūs noslepkavot!

— Mieru, Egles kundze, pirmām kārtām mieru un bez pa­nikas, — namsaimnieks vīrišķīgi sacīja klabošiem zobiem. — Es paņemšu no garāžas savu veco medību bisi, tad dosimies kramp­laužiem uzbrukumā. Es nostāšos ārā pie loga, jūs ieiesiet mājā un iededzināsiet gaismu.

— Ko, par četrdesmit latiem mēnesī man neapbruņotai un neaizsargātai jālien tumšā laupītājalā? Nē, Pekas kungs, mana dzīvība tomēr ir vairāk vērta.

— Bet, Egles kundze, tādā situācijā taču nedomā par naudu.

— Nedomā, ja tās ir tik, cik jums. Ja tās nav, kā man, par to domā nemitīgi.

— Es neesmu nekāds necilvēks, Egles kundze. Ja viss beig­sies labi, jūs dabūsiet papildus desmit latus.

— Desmit latus? Pat par simtu es nepakļautu sevi tādām briesmām. Ja esat tik drosmīgs, tad ejiet jūs ar savu šaujamo mājā, bet es nostāšos pie loga un uzmanīšu, lai jums nekas nenotiek.

— Labi, ejam abi divi pēc bises, un tad… abi iesim iekšā.

— Jūs tomēr iesiet pa priekšu, — Egle palika pie sava, kad abi ar apbruņoto namsaimnieku jau bija nostājušies pie ārdur­vīm.

Peka pielādēja bisi un, cik klusu vien varēdams, pirmais ienāca tumšajā, ar celiņiem izklātajā mājas priekšnamā, un zagās gar sienu uz dzīvojamās istabas durvīm, kas stāvēja pa­vērtas spraugā. Viņš iebāza pa spraugu bisi pavisam tumšajā istabā un drošsirdīgi čukstēja:

— Rokas augšā! Un, kurš kustēsies, to es tūliņ nošaušu!

Taču liktenis viņu no šāda grēka pasargāja. Rupjā vīrieša

bnlsī tika izgrūsts kāds lāsts, un bise viņam izkrita no rokām. Tajā pašā mirklī istabā iedegās gaisma. Peka bija tā pārsteigts, ka nespēja pateikt ne vārdiņa. Istabā stāvēja miesnieks Buldu­ris un Grābe.

— Ak, labi, ka jūs nākat, Pekas kungs, — Grābe stostīdamās sacīja, — es jau domāju, ka jums būs kas noticis.

— Kam tad bija jānotiek? — Peka lūkojās apaļām karpas acīm.

Grābe, kā palīdzību meklēdama, paskatījās apkārt. Sev par izbrīnu viņa konstatēja, ka Smarkovna no istabas ir pazudusi. Zīlniecei ilgi vairs domāt nevajadzēja.

— Sī… šī Smarkovna, — viņa pazemināja balsi, — grib jūs noslepkavot, Pekas kungs. Tikai, lūdzu, nenododiet mani, citādi es nekad vairs nevarēšu būt droša par savu dzīvību.

— Jā, arī es drāzos pakaļ šai noziedzīgajai personai, — mies­nieks paskaidroja, saprazdams, kādu iespēju dod Grābes stostī- šanās. — Sī augļotāja tīko ne tikai pēc jūsu naudas, viņa tīko arī pēc jūsu kailās dzīvības.

— Bet kāpēc Smarkovnas kundze kāro pēc manas dzīvī­bas? — mājas saimnieks iesaucās.

— Jo viņa — to cs varu apzvērēt, liekot roku uz Bībeles, - slimo ar noziedzīgu gara slimību, — Grābe paskaidroja. — iv.*<' es nesen biju pie Smarkovnas, viņa man uzticējās, ka gribot apprecēt kādu mantīgu vīru bez galvas. Izbijusies es viņai vai­cāju, kurš tad būtu šis viņas izredzētais. Viņa tikai smējās. Tas esot kāds namsaimnieks, kuru Ķēniņa ielā visi pazīstot. Tacl man bija skaidrs, un tāpēc, tikai tāpēc ir mūsu šīsdienas ap­ciemojums un viss pārējais. Citādi — vai tiešām jūs ticat, ka tāds vīrs kā Buldura kungs, miesnieku biedrības meistars, un tāda sieviete kā es, grafoloģe ar licenci, būtu gribējuši pie jums ielauzties?

— Neticami jau nu tas būtu, — Peka piekrita. — Bet kāpēc jūs nebrīdinājāt mani uzreiz no šīs personas?

— Šādās lietās taču nekad nevar būt pavisam drošs, — mies­nieks paskaidroja. — Bet, kad zaļumballē Smarkovna pēkšņi pazuda, mums vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņai tik tie-' šām ir ļauni nodomi.

— Bet kur tad ir šī persona? — Peka kļuva arvien nedro­šāks.

— Jā, kur gan viņa varētu būt paslēpusies? — Grābe pavē­rās apkārt. — Mēs paši savām acīm redzējām, kā viņa te iela­vījās, tas nozīmē, ka viņai jābūt mājā, citādi tas nemaz nav iedomājams.

— Viņa katrā ziņā ir kaut kur noslēpusies, — miesnieks sa­cīja.

— Tad mums tūliņ ir jāpārmeklē māja. — Peka drošsirdīgi noliecās, lai paskatītos zeņi dīvāna, kad atskanēja zvans. Viņš devās atvērt un atlēca soli atpakaļ. Durvīs stāvēja Smarkovna.

— Piedodiet par traucējumu, Pekas kungs, — viņa pieklājīgi atvainojās. — Es jau biju ceļā uz staciju, kad pamanīju, ka esmu aizmirsusi savu rokassomiņu. Tai vajadzētu būt verandā.

Krietnais namsaimnieks paskatījās uz Smarkovnu, kura sir­snīgi vērās viņā, paskatījās uz Bulduri un Grābi, kuru sejas pārāk skaidri pauda vainas apziņu, un pēkšņi uzbrēca abiem smalkā falsetā:

— Jūs, bezkaunīgie apmelotāji un krāpnieki, tagad es jūs ■esmu atmaskojis! Par šo gadījumu es dievagodavārds ziņošu policijas valdei! Un tagad pazūdiet, citādi…

— Bet atļaujiet! — slakteris vēl gribēja kaut ko iebilst.

— Neko es jums vairs neatļaušu, jūs, krāpnieks no miesnieku biedrības, — Peka brēca. — Pazūdiet! Un jūs arī, grafoloģiskā pļāpukule! Arā no manas mājas, prom no acīm!

Kas cits abiem atlika kā mukšus pamest neviesmīlīgo māju. Grābe aizmirsa paņemt savas kurpes; Bulduris dusmās piesar­kušu seju vēl izgrūda lāstus, kad viņi jau bija ceturtdaļjūdzi prom no Pekas nama. Te viņš pamanīja, ka Grābe ir kaut ko ievīstījusi savā šallē. Tā bija vaļu grāmata! Arī Vurgks, kas viņus ceļā bija saticis, ieraugot grāmatu, no jauna atguva pa­ļāvību. Beigas labas, viss labs, viņš sacīja, uņ trīs laimesta mednieki rikšoja uz staciju daudz labākā noskaņojumā, nekā pēc notikumiem pie Pekas varēja gaidīt.

Peka bija ieaicinājis Smarkovnu istabā. Viņš nenojauta, ka tirgotāja tikai nupat bija izmukusi caur verandas durvīm, un vaicāja, ko viņa domājot par miesnieka un Grābes neizskaidro­jamo uzvedību. Smarkovna atzina par pareizāku nedomāt neko. Viņa esot ieradusies pie Pekas sakarā ar tukšo veikalu, kuru gribot noīrēt, bet tos citus viņa gandrīz nemaz nepazīstot. Tur­klāt Smarkovna no dusmām būtu varējusi spļaut indi. Pame­tusi skatienu uz grāmatplauktu, viņa bija konstatējusi, ka vaļu grāmata ir nozudusi.