BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Jā, tur zem mākslīgās ādas patiešām ir kaut kas balts! — Zvaigznīte bija uzlikusi roku Vovkam uz pleca, un nekāda de­besu valstība viņam nespētu dot to, ko viņš tagad izjuta.

Lai samērcēto naudaszīmi nesabojātu, Jānis, nolicis dakšas malā, arī rīkojās ar pirkstiem. Vāka vienā stūrī viņš atlupināja mākslīgo ādu no kartona un novilka to.

— Urrā, tā ir aploksne! — Vovka kliedza.

Tā nebija aploksne, tas bija balts bieza papīra gabals, ko Krasts bija ielīmējis zem mākslīgās ādas kā oderi…

— Vai lielā laimesta nav? Kāpēc nav? — iestājušos klusumu pārtrauca Kārlīša balss.

— Tagad man vienreiz pietiek tavu mūžīgo «kāpēc»! — Jā­nis uzbrēca. — Ja tu neturēsi mēli aiz zobiem, dabūsi ne tikai zivju eļļu vien, es tev sagāzīšu rīklē veselu pudeli mašīneļļas.

Kārlītis sāka gaudot — un ne viņš viens. Arī Vovka, kaut gan pats to vēlāk kategoriski noliedza, bija tuvu raudām, par Zvaigznīti nemaz nerunājot. Bet viņai tas bija piedodams, jo viņa bija meitene.

— Es jau teicu, ka nekā nebūs. — Ļovka pāris reižu nošņau- kājās, jo viņam, kā viņš vēlāk apgalvoja, bijušas iesnas.

Pirmais atģidās Jānis.

— Rīt, svētdien, atgriezīsies pops, un mums jāatņem viņam pēdējā grāmata — «Vecticībnieka tikumība».

— Un ja naudas nebūs arī tajā grāmatā? — Ļovka šaubījās.

193

— Tad Peka izmetīs mūs uz ielas, — Zvaigznīte sacīja klusā balsī. Viņa izstāstīja zēniem, ka vēlreiz mēģinājusi dabūt at­ļauju aprunāties ar tēvoci, lai uzzinātu, kurā grāmatā viņš ielicis naudu, taču velti. Iecirknī viņai esot paziņots, ka tēvocim piespriestas sešas nedēļas cietumsoda, jo viņš neesot samaksā­jis uzlikto naudas sodu; līdz atbrīvošanai viņu apciemot ne­viens nedrīkstot.

13- 1547

— Tātad mums nauda, vēlākais, līdz svētdienai jaatrod, lai Peka tev nevarētu neko padarīt, — Vovka teica.

Zvaigznīte apsolīja svētdien priekšpusdienā atkal atnākt uz Ķēniņa ielu, un Vovka ar lielāko prieku pavadīja meiteni līdz tramvajam.

— Kamēr es tevi apsargāju, — zēns viņu atkal pārliecināja,

— tev ne no viena nav jābaidās un no Pekas ne tik. Namsaim­niekam ir diezgan ko noņemties ar šo laimesta mednieku bandu, kuru mēs uzsūtījām viņam uz kakla, rīt Peka uz galvošanu ne­atgriezīsies pilsētā. Un, ja nu tomēr, — zēns savīstīja dūres,

— tad viņš man velnu redzēs!

Ak, nabaga liclībnieks Vovka! Viņš vēl nezināja, kas noticis Ogrē.

• 21

Vēlā pēcpusdienā Peka sēdēja laivā savā upes teritorijā un makšķerēja. Saule jau virzījās uz rietu, meldros čivināja lauku zvirbuļi, dīca odi. Pār ūdeni un zemi gūlās lēnām dziestošas pavasara dienas dziļais miers.

Būdams turīgs vīrs un apsēsts makšķernieks, Peka bija iegā­dājies labāko un dārgāko makšķerēšanas inventāru, kāds vien bija. Viņam piederēja četri līmēta bambusa makšķerkāti, visi ar spolēm, un viņš ar tām varētu izvilkt bez pūlēm desmit mār­ciņas smagu līdaku. Taču viņš nenoķēra ne grunduli, un asari, kas, saulei rietot, šaudījās pakaļ mazajām raudiņām, neviens nevēlējās Pekas izmesto ēsmu ne paostīt.

Taču Peka nenoskuma. Jo makšķernieks, kā zināms, pārtiek no cerībām kaut ko noķert un nevis no tā, ko viņš patiešām noķer. Ja Peka izvilka mazu mailīti, viņš bija laimīgs; ja neiz­vilka neko, arī bija laimīgs. Ja gribētu, es varētu tirgū nopirkt veselu vezumu zivju — tātad ne jau zivis man ir galvenais, viņš pašapmierināti nodomāja un turpināja makšķerēt. Cik jauki bija tā sēdēt dieva mierā pie dabas krūts! Neviena īrnieka tuvumā, kas apgrūtinātu ar savām prasībām, neviena cilvēka

tuvumā, kas no viņa kaut ko gribētu. Pat zivis lika namsaim­nieku mierā …

Aizmugurē iešļakstējās ūdens, Peka atskatījās. No upes pre­tējā krasta, no laivu iznomāšanas punkta, tuvojās laiva. I\āds vīrs to airēja tik lempīgi, it kā viņš gribētu nevis tikt uz priekšu, bet sakult ūdeni putās.

Gluži kā bez prāta, P.eka dusmīgi nodomāja, aizbaidīs man visas zivis. Drīz namsaimnieka dusmas nomainīja patiess iz­brīns. Laivā sēdēja viņam labi pazīstamais kārtībnieks Vurgks "un kāda sieviete.

— 'bdien, Pekas kungs, cerams, mēs jūs netraucēsim, — kār­tībnieks sveicināja; pieradis bagātu |aužu priekšā nostāties staltā stājā, viņš tik iznesīgi pielēca kājās, ka laiva bīstami sasvēras uz sa niem un Vurgks gandrīz vai neizpeldējās.

— Dievs kungs, uzmanies taču, Ādolfi — Pakaļgalā sēdošā sieviete bailīgi satvēra savu lielo, melno cepuri, kuru greznoja bezdelīgas spalvas ar zajo stikla aci.

Peka, neizkustēdamies no soliņa, pieklājības pēc pavaicāja, kas tad pamudinājis kārtībnieku braukt uz Ogri.

— Mēs arī gribējām vienreiz pabaudīt dabu, — Grābe saldi čivināja; tad viņa klusi uzšņāca Vurgkam: — Iepazīstini taču mūs, tu, neaptēstais cilvēk!

Kārtībnieks darīja, kas viņam likts. Pēc tam Grābe atkal ņēma vārdu:

— Jums jāzina, Pekas kungs, ka arī mans Ādolfs ir kaislīgs makšķernieks. Un, tā kā mēs šodien — es taču drīkstu to iz­paust, Adolfiņ? — saderinājāmies, es sacīju: šo neaizmirstamo dienu mēs pavadīsim klusā, skaistā dabas nostūrī. Es gribu iz­baudīt saules rietu, es sacīju, tu varbūt izmakšķerēsi dažus asarus vai pat zuti, kaut kas burvīgāks jau nemaz nevar būt! Tā ir, vai ne, Adolfiņ?

13»

195

Sī garā, taču plūstošā runa Pekā — pašam nezinot, kāpēc, — radīja nemieru. Vēl nemierīgāks viņš kļuva, kad kārtībnieks no laivas izcēla vecu makšķerkātu — tādus kātus iznomāja viņā pusē laivu piestātnē. Vurgks iemeta makšķeri nepilnus sešus metrus no Pekas. Grābes pārziņā bija konservu bundža ar slie­kām. Viņa nodarbojās ar slieku uzmaukšanu uz āķa.

Ja es tagad brauktu krastā, Peka saīdzis domāja, man pie­klātos abus uzaicināt vismaz uz glāzi tējas. Un tad viņi varbūt sēdēs man uz kakla līdz pusnaktij. Labāk es palieku šeit, kaut arī odi mani apēstu.

Šķita, ka odiem nudien ir šāds nolūks. Jo dziļāk rietēja saule, jo kārāki tic kļuva pēc cilvēku asinīm. Odi sīca apkārt nam­saimniekam, nekautrējās no kārtībnieka uniformas un nepavi­sam no Grābes maigās, gluži vai kārdinošās ādas.

— Skaisti te ir, brīnišķīgi!… Ja tikai nebūtu odu, — viņa nopūtās, pagriezusies pret Peku. Savam svaigi saderinātajam draugam viņa vaicāja: — Kāpēc tu neko nevari noķert, Ādolf?

— Man liekas — zivīm nav ēstgribas. — Kārtībnieks gaiņā­jās ar rokām.

Peka kūpināja savu pīpi, cenzdamies ar zilajiem dūmu mā­koņiem padzīt odus.

— Nē, necopē nu nemaz, — viņš secināja. — Bet vajag pa­cietību. Pēc saules rieta zivis dažkārt kožas kā negudras.

Pagaidām par to nekas neliecināja, kaut arī ūdeni visapkārt klāja lēkājošu zivju riņķi.

Toties jo niknāk ņēmās kost spārnotie mocītāji.

Ssssss — tie dīca ap kaislīgo makšķernieku galvām, un tiem pat pietika bezkaunības Grābei caur kakla izgriezumu — pilnīgi neticami! — palīst zem svārkiem. Viņa pliķēja pati sevi pa vai­giem, spārdījās kājām, taču nekas nelīdzēja.

— To vairs nevar izturēt, — Grābe raudulīgi iesaucās. — Odi dzen cilvēku izmisumā.

Pekām šis izmisums deva cerības tikt no nelūgtajiem ciemi­ņiem beidzot vaļā.

— Vissliktāk ir, kad metas tumsa, tad sīc viss gaiss, pat govs sāk trakot, nespēdama šos nezvērus izturēt. Tie lien ausīs, acīs, degunā; nākamajā rītā cilvēks pats sevi vairs nepazīst, tik ļoti sadzelta un pietūkuši ir seja… Jā, jā, tad vairs nav nekādi joki.