BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Uz kādiem darbiem?

— Parādi savu delnu. — Profesors paņēma Vovkas rādītāj­pirkstu, piespieda tā galu pie mazas, garenas stikla plātnītes, pabāza to zem mikroskopa un noliecās.

— Nudien, tava personība man kļūst arvien interesantāka un

interesantāka! — viņš iesaucās. — Tavus pirkstu nospiedumus varētu ierāmēt.

Vovka pacēla rādītājpirkstu un aplūkoja to.

— Ar neapbruņotu aci es nekā sevišķa neredzu.

— Toties es ar apbruņotu gan. Re, zaļas krāsas gruzltis! Vai- tu esi pieskāries kaut kam zaļam?

Vovkam kļuva neomulīgi.

— Zaļam? Noteikti ne.

— Neaizmirsti, ka mikroskops nekad nemelo, tāpēc tu man nekombinē, bet runā taisnību.

— Varbūt arī esmu kaut kam zaļam pieskāries, tikai nezinu,, kur.

— To mēs tūliņ noskaidrosim. — Ilmis izvilka no atvilktnes radio austiņas, pie kurām karājās vads un divas banāntapas- Viņš uzlika austiņas un paskaidroja:

— Tas ir jaunākais tehnikas sasniegums kriminālistikā: elek­triskais patiesības izzinātājs. Domu strāva izraisa signālus aus­tiņās, un, pateicoties šiem signāliem, ar vislielāko drošību iespē­jams noteikt, ko cilvēks īstenībā domā.

— Bet es jau tāpat varu pateikt, ko domāju. — Vovka pakā­pās solīti atpakaļ; viņš sajuta arvien mazāku tieksmi pēc tālā­kas izmeklēšanas.

Profesors savā dedzībā bija nepielūdzams. Neraugoties uz at­teikšanos, viņš pielika banāntapas Vovkam pie deniņiem un pa­vēlēja zēnam nekustēties.

— Un ja nu elektrība man caur galvu ieskrien kājās? Pret to es esmu sevišķi jutīgs.

— Elektrība tev neieskries ne kājās, ne citur kur. Tātad sākam.

— Bet… bet šāds tehnikas sasniegums ir domāts tikai no­ziedzniekiem un krāpniekiem, — Vovka protestēja, — es nekad nevienu nemānu un nekrāpju.

— Stop! Mans patiesības noskaidrotājs signalizē, ka jau šis pirmais apgalvojums, ka tu nekad nemelo, ir salti meli.

— Bet šāds tehnisks agregāts var taču kļūdīties, — Vovka ietiepīgi turējās pie sava; kas cits viņam atlika, ja bija nodots šai velna mašīnai.

Profesors apvaldīja smaidu un bargi pieteica:

— Atbildi uz maniem jautājumiem tikai ar jā vai nē. Tātad: tu esi ieradies pie manis, paklausot štaubiņa kunga padomam?

— Jā.

— Tikai lai pakonsultētos ar mani?

— … Jā.

— Un tu nezini, kur gadījies zaļais krāsas gruzltis pie tava pirksta?

— Es taču jau teicu … nē.

— Bet mans aparāts saka: tu melo tik briesmīgi, ka tam drīz pietrūks strāvas. Tas vairs pavisam vārgi signalizē, ka tu esot nelikumīgi piesavinājies kādu zaļi iesietu grāmatu. Un ta­gad … kā būtu ar tasi kakao? Vai tas tev garšo?

Ja Vovka kādreiz, tēlaini izsakoties, bija izsists no segliem, tad tas notika tagad. Viņa sākotnējo izbrīnu par modernās kri­minālistikas metodēm nomainīja atziņa, ka vēl neviens viņu mūžā tā nav izzobojis, kā to bija izdarījis profesors Ilmis, kas tagad smējās skaļā balsī. Patiešām nebija vajadzīgs nekāds pa­tiesības izzinātājs, lai ieskatītos Vovkas dziļākajā būtībā. Taču galīgi viņu satrieca profesora zobgalīgais jautājums, vai viņš nevēloties tasi kakao.

— Nē, paldies, — Vovka papurināja galvu. — Pēc tam, kad jūs mani esat tā apsmējis, man, šķiet, nemūžam vairs negribē­sies dzert kakao. Te ir tā grāmata. Es to nozagu, taču ne jau sev, bet lai Zvaigznītei nevajadzētu palikt uz ielas.

— Nu tad izstāsti man visu pēc kārtas, — profesors viņu aicināja. — Tas, ko es no Staubiņa zinu, ir tikai fragmenti.

— Ak tā, Staubiņš ir ar jums runājis! — Vovka beidzot ap­tvēra kopsakarības. Viņš tagad atklāti izstāstīja, kāpēc nācis pie profesora un ko viņš ar saviem draugiem jau pasācis, lai iegūtu citas grāmatas.

— Jūs man esat īsta palaidnieku banda, — Ilmis iesaucās. — Bet taisnība jums ir. Ja ļaudis neatdod grāmatas no laba prāta, tad mazlietiņ jāpalīdz taisnīb'ai ar blēdībām un viltu.

Sie vārdi bija kā zāles Vovkas sārti kvēlojošajām ausīm. Un profesors Ilmis, kuru viņš vēl pirms īsa brīža bija gatavs kā ļauni viltīgu kriminālokšķeri kopā ar visu aparātu aizsūtīt uz elli, tagad zēnam izlikās gudrs, labsirdīgs cilvēks, kāds viņš patiešām arī bija. Ne ar vārdu vairs nepieminējis nepatīkamo starpgadījumu, profesors atdeva Vovkam grāmatu un smīnē­dams piebilda:

— Tagad gan iedzersim tasi kakao.

Kad Vovka atvadījās no profesora, viņš dažā ziņā jutās ci­tādi nekā šī neaizmirstamā apciemojuma sākumā. Ne tikai to piecu kakao tasīšu dēļ. Viņš bija sapratis, ka pārāk liels kombi­natora talants var kaitēt ne mazāk kā tas, ja tā pavisam nav.

Un, ja turpmāk viņa nagos nonāca lētās burtnīcas par varo­nīgiem laupītājiem, viņš mēdza tikai augstprātīgi pasmaidīt.. Tik bērnišķīgiem melu gabaliem Vovka vairs neticēja.

Jānis, pie kura vajadzēja «vārīt» šodien iegūtās grāmatas, nebija mājās. Viņš droši vien vēl bija kāzās.

20

Kad jaunais pāris un kāzu viesi iznāca no baznīcas, Jānis pamanīja to vidū kādu priekšstrādnieku, sava tēva draugu. Visi tikko bija sākuši čalot, un Jānim nenācās grūti piebiedroties kā­zinieku pulkam. Fotodarbnīcā, kur līgava un līgavainis devās, lai pasūtītu kāzu fotogrāfijas, Jānis uzgaidāmajā telpā ierau­dzīja rožu pušķi, kuru īpašnieks bija nolicis uz krēsla. Zēns vienā mierā pārvērtās par šī pušķa īpašnieku un pasniedza to līgavai. Līdz ar to viņš tika uzņemts kā mīļš viesis. Tikko pie­laulātā vīra, seglinieka Rētiņa, radi uzskatīja Jāni par attālu jaunās sievas radinieku, viņas piederīgie turpretī domāja, ka viņš ir jaunā vīra attāls radinieks.

Kāzu svinības tika rīkotas seglinieka dzīvoklī. Viņš jau bija divas reizes precējies un savos piecdesmit gados izskatījās pa­galam sašļucis. Iemesls tam bija hroniska kuņģa vaina un ne­vis izlaidīga dzīve. Rētiņš bija skops pēc dabas, tāpēc reti kad atļāvās kādas izpriecas.

— Jā, jā, kuram tad nav savas nelaimes, — sievasmāte Lūves kundze nopūtās. Rētiņam, kā viņa pavēstīja galda kaimiņienei, ārkārtīgi neesot veicies ar līdzšinējām laulātajām draudzenēm.

Pirmā esot viņu gandrīz vai izputinājusi, jo viņa, jaunapustu- liešu pestīšanas draudzes māsa, bijusi pārliecībā, ka pasaule jau rīt var iet bojā, un visu naudu iegrūdusi sprediķotājiem. Lai viņas dvēsele vēl pirms pasaules bojāejas tiktu atpestīta, viņa sprediķotājiem atdevusi ne tikai naudu. — Nu jā, par aizgājē­jiem jau neklājas sliktu runāt, bet paldies dievam, ka dažs labs īstajā laikā nonāk zem zemes.

— Un kas notika ar otro sievu? — galda kaimiņiene tinci­nāja.

— Ak, ar to bija vēl ļaunāk, — Lūves kundze nopūtās. — Ot­rajai sievai trūka asinīs cukura, tāpēc viņa bija tik kāra uz saldumiem, ka būtu varējusi izputināt pat miljonāru. Iedomā­jieties tikai, jau agri no rīta pavisam tukšā dūšā viņa dažkārt notiesāja desmit, divpadsmit bezē kūkas, un tā tas turpinājās cauru dienu. Viņa pat nevīžoja izlīst no rītasvārkiem; ja bija jāpakustina pirkstiņš saimniecības labā — tās bija īstas mo­cības. Visbeidzot, turpat trīs centnerus smaga, viņa vispār ne­gribēja neko citu vairs ēst kā vienīgi pralinē, halvu un piena šokolādi; tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa ne tikai sevi, bet arī savu vīru, nabaga cilvēku, gandrīz vai izputināja. Bet dod viņai, dievs, mieru, beigts paliek beigts, kas bijis, bijis, un cil­vēks dzīvo tikai vienreiz mūžā, tā ja. — Lūves kundze nupat stūķēja vēderā piekto gabalu tortes.