BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Aloiz! — jaunā sieva raudulīgā balsi iesaucās. — Ko tu runā? Klausoties tevī, varētu domāt, ka man uzdzīve vien prātā.

— Un, ja tā nav, kam tad šī lubene, kurā ir vienīgi pamācī­bas, kā gatavot dzīru ēdienus? Re! — Viņš atšķīra grāmatu.

— Foreles veltnīši! Ņem foreli, tad ņem smalku ungāru speķi, sagriež to cik iespējams plānās šķēlītēs. Tad ņem citronu … kaut velns parautu šo «ņem, ņem»! Smalku ungāru speķi! It kā mūsu pašu speķis būtu sliktāks par smalko ungāru! … Bet, pats par sevi saprotams, tas, kurš grib nobaroties resns, tikai ņem un vāra, šmorē un cep, līdz vīrs bankrotē un, no visām šīm viesībām izkāmējis līdz kaulam, tiek zem velēnām.

— Nē, tas ir par daudz, — Lūves kundze saslēja spuras.

— Tas tev nav jācieš, mans bērns.

— Viņam ir taisnība, pilnīga taisnība, — no kāzu viesu gru­pas atskanēja atraugaina vīrieša balss. — Kad jūs, sievas, ap­sēž velns, tad ir beigas. «Fēliks, man vajadzīga jauna cepure, kāda ir vienai manai draudzenei!» Taču viņa vēl nav paguvusi jauno cepuri panēsāt ne trīs nedēļas, kad viņai nepieciešams gumijkoks, jo tāds, lūk, ir citai draudzenei, un jauna misiņa aizkaru stanga, jo tāda ir vēl kādai draudzenei. Traks var pa­likt!

— Lai vīrs ir noteicējs par lielajiem pirkumiem, — Lūve aiz­stāvēja savu pozīciju, — virtuvē viņam nav nekādas teikšanas. Ko sieva vāra un kā viņa vāra, un kāpēc viņa šodien vāra to un rīt ko citu, un vai viņa vāra bez pavārgrāmatas vai ar pavārgrāmatu, ir vienīgi sievas darīšana un viņam, vīram, tur nav savu degunu ko bāzt, es saku.

— Ko? Tu … tu man diktēsi, kur bāzt un kur nebāzt de­gunu? — Niknais seglinieks atkal bija ielējis savā hroniski sli­majā kuņģī divas glāzītes šņabja. — Tad paklausies, šajā namā tev vairs nav nekādas teikšanas. Vārīt, vārīt, vārīti No šīs vā­rīšanas man iekšā viss vārās. Un tāpēc es saku — diezgan! Tava meita tagad ir mana sieva, un es neļaušu viņu kūdīt pret inani ar tādām pavārmākslas lubenēm.

— Neviens nekūda, — Lūve atteica. — Taču, būdama sava vienīgā bērna māte, es nepieļaušu, ka tu manu Almu turēsi pus­badā, tāpēc ka tu esi skopulis, sīkstulis un hronisks kuņģa slim­nieks.

— Kuņģa slimnieks? Labāk kuņģa slimnieks nekā tāds — es negribu saukt vārdā —, kuram vēders pa zemi velkas, — deva pretī apvainotais vīrs.

— Kāds, kuru es nesaukšu vārdā, varēja labāk pievaldīt mēli, un šo grāmatu, ko es savam bērnam uzdāvināju viņa goda dienā …

— Ir ar dāvana! Bija runāts par diviem atzveltnes krēsliem, ēdamgaldu un zaļu stāvlampu, bet tā vietā muļķīga pavārgrā­mata, kurā ir vienīgi rakstīts, kā var naudu izlaist caur skur­steni.

— Un kas tev ir? Sagrabējusi laulības gulta, kurā jau divi līķi gulējuši, un nevar vēl zināt, kā nomiruši. Aiz pateicības, ka es pierunāju savu bērnu ar tevi precēties, tev vajadzētu man, mātei, roku noskūpstīt. Bet šis vēl izvirzīs pretenzijas, šis ne­dziedināmi slimais gailis, kurā nav vairāk spēka un dzīvības kā vienā sarūsējušā skārda vējrādī.

— Es, es aizliedzu, — seglinieks kampa gaisu.

— Kam tu vari ko aizliegt! Man! Un, lai tu nedomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es tūliņ uz līdzenas vietas sastādīšu savam bērnam ēdienu sarakstu visai nākamajai nedēļai. Tātad, mīļā Alma: rīt, svētdien, tu, tāpat kā mājās, pirmajā ēdienā gata­vosi kaulu smadzeņu buljonu ar olu, otrajā — teļa gaļas tefte- ļus, saldajā — vaniljas pudiņu ar konservētiem ķiršiem. Pirm­dien pirmajā ēdienā zaļie salāti, otrajā — rostbifs ar eļļā cep­tiem kartupeļiem, saldajā — ķiršu kompots … — Un t;i viņa uzskaitīja līdz svētdienai, un satriektais seglinieks, izdzirdot pieminam katru jaunu ēdienu, arvien vairāk un vairāk sašļuka. Viņš izskatījās nožēlojams, taču kāzu viesos, kuri par visu šo briesmīgi uzjautrinājās, līdzjūtība nemodās.

Beidzot viņi pameta seglinieku ar pavārgrāmatu rokās un de­vās uz blakusistabu, kur gaidīja galds,- piekrauts ar uzkodām un šņabja pudelēm. Jānis palika pie līgavaiņa, kas nedzīvām acīm blenza grīdā.

— Sitā sieva, ak, šitā sieva! — lāsti vēlās pār nozākātā vīra lūpām. Palīdzību lūdzošām acīm viņš pavērās Jānī. — Pa­klausies, radiniek, es esmu pagalam un izputināts, ja man ne­nāks palīgā labs, pašaizliedzīgs cilvēks. — Viņš satvēra pavār­grāmatu kā līdz baltkvēlei sakarsētu ķieģeli un pasniedza to Jānim. — Gādā šo riebeklību prom. Noslēp, sadedzini, iemet ūdenī, tikai gādā to prom, laukā no mājas, citādi tā sieva mani apēdīs.

— Un ja viņi vaicās, kur palikusi pavārgrāmata?

— Tad es zvērēšu, ka nezinu, — gandrīz vai raudādams, so­līja seglinieks. Ideja, ka līdz ar «riebeklību grāmatas» pazušanu tiks novērsts viss posts un nelaime, iesēdās viņa noreibušajās smadzenēs ar uzmācīgu pārliecību.

Jānis nelika ilgi lūgties. Viņš paņēma grāmatu, pabāza zem jakas un, gari nerunādams, devās prom, lai nogādātu grāmatu drošībā.

Neviens no piedzērušajiem viesiem, kas blakus ēdamistabā ar piebāztām mutēm kratījās smieklos par nabaga vīru, Jānim ne­piegrieza vērību.

Priecīgi svilpodams, viņš devās mājās, kur viņu gaidīja ne tikai Vovka un Ļovka, bet arī Zvaigznīte, kura bija ieradusies Ķēniņa ielā uz īsu brīdi ciemos.

Ūdens jau vārījās, kad Jānis ienāca virtuvē. Viņa panākumi tika uzņemti ar skaļu sajūsmu. Vovka norāva abām grāma­tām — «Topoloģija galvaskausa izpētē» un «Kā es vāru ēst?» —

vākus un iesvieda tos katlā. Trīs draugi, Zvaigznīte un Kārlītis spiedās pie katla un blenza zaļganajā buljonā.

— Vai tad jau nepietiek? — Vovka vaicāja turpat jau sesto reizi.

— Mieru! — Jānis viņu pamācīja. — Ātri ķer tikai blusas.

— Man tomēr šķiet, ka tur nekā nebūs, — Ļovka ieminējās.

— Nekurni pirms laika, mūžīgā neapmierinātība, — Vovka sašuta.

— Esi mierīgs! — Zvaigznīte centās viņu apklusināt. Taču meitene pieļāva kļūdu, arī Ļovku pamācīdama: — Un tu, Ļovka, arī neķildojies!

Vovkam no greizsirdības atkal nosarka ausis, un viņš klu­sībā nozvērējās Ļovku vēlāk pagalmā pamatīgi iekaustīt. Lai Ļovka neiedrošinās vairs uz Zvaigznīti ne paskatīties, ja ne­grib, lai viņam acu priekšā dancotu vienas vienīgas zvaigznītes.

— Tagad varētu būt gatavs, — Jānis sacīja, paņemdams smeļamo kausu.

— Vai grāmatu buljonu var arī ēst? — Kārlītis vaicāja. Un Jānis nepalaida garām izdevību, lai ar mīlestību un iecietību pamācītu brālīti:

— Nē, ēst tādu grāmatu buljonu nevar.

— Un kāpēc ne?

— Jo grāmata nav dārzenis.

— Un kāpēc ēd dārzeņus?

— Jo tas ir veselīgi. — Jānis izvilka no katla atmiekšķētos kartona vākus.

— Un kāpēc tas ir veselīgi?

— Tāpēc… ak, tagad paklusē, — pat allaž nosvērtais Jānis bija satraukts.

Kad viņš ar divām dakšām gribēja vākus sadalīt, Vovka aiz­steidzās viņam priekšā.

— Es to izdarīšu, es to izdarīšu, palaid mani! — Nepacie­tībā trīcēdams, viņš ar pirkstiem satvēra nosautētos kartona gabalus. Skaļi iesaucies «au», zēns atrāva applaucētos pirkstus.

— Es jau tagad redzu, nekā nav. — Ļovkam atkal viss rā­dījās melnās krāsās.

Tālāk viņš netika.

— Re, kur ir, re, kur ir aploksne! — Vovka iesaucās un otro reizi pagrāba atmiekšķētos vākus un otro reizi, pateicoties sa vam temperamentam, apdedzināja pirkstus. Un tomēr viņš ga­vilēja: — Darīts! Vai es tev neteicu, Zvaigznīt, ka mēs to pa­veiksim, mēs to katrā ziņā paveiksim!