BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Par spīti brīdinājumam, Bulduris gribēja grāmatu saķert; apslāpēti iekliedzies, viņš parāva roku atpakaļ. Smarkovna bija izņēmusi no kleitas vīles kniepadatu un — knikš! — iedūrusi.

Atgriezies dzīvojamā istabā, Peka atrada savus viesus visla­bākajā saticībā. Grābe stāvēja pie izšuvuma «Esi vienmēr uz­ticīgs un godīgs!», Vurgks miermīlīgi sēdēja uz dīvāna, mies­nieks smaidīja, lielas cilvēkmīlestības pārņemts, it kā nupat būtu noglāstījis kādam bērniņam matu cekulu.

Smarkovna pārmeklēja savu laupījumu. Izveicīgi, kā naudu skaitīdama, viņa šķirstīja grāmatas lapas.

— Es apskatu vienu jūsu grāmatu, — viņa paskaidroja Pe­kām. — Noderīgi zvēriņi ir šie vaļi.

— Bet lūdzu, — Peka pamāja un aicināja ciemiņus ieņemt vietu stikla verandā. Ekonome tūliņ atnesīšot tēju.

Verandā viņš iededzināja stāvlampu. Tai bija zaļa zīda aba- žūrs, kura apakšējo malu rotāja plats stikla pērlīšu piekars.

— Patiešām, šeit pie jums ir skaisti, — miesnieks sacija. — Un visapkārt tāds miers un omulība.

Pametusi skatienu uz Smarkovnu, Grābe sacīja:

— Jā, tāds miers, ka gluži vai varētu nodomāt — pasaulē vairs nav noziedznieku, kas palaiž nagus pēc svešas mantas.

— Nav noziedznieku? — Smarkovna iejaucās pa vidu. — Ka­mēr vien pasaule pastāvēs, mana mīļā, būs noziedznieki, kaut arī viņus no pirmā acu uzmetiena nevarēs pazīt.

— Cilvēkam vajadzētu vienmēr uzmanīties, lai ļaunais ne­gūlu pār viņu varu, — Peka sacīja. Tā kā nelūgtie viesi viņam tagad tomēr bija uz kakla, viņš gribēja vismaz šķīstīt to dvē­seles.

— Ak, jūs esat īsts lilozofs, — Grābe čivināja. — Tik skaistu vakaru es sen neesmu piedzīvojusi.

Un vakars k|uva vēl skaistāks, kad Bulduris atnesa no savas laivas pudeli degvīna. Visi saskandināja un vairākkārt iztuk­šoja glāzes uz Pekas veselību. Namsaimniekam vaigi kļuva ; arti kā āboli, un viņš atzinās:

— Es esmu tāds cilvēks, kas vēl visiem tikai labu. Taču diem­žēl atrodas cilvēki, kas manu labo sirdi izmanto ļaunprātīgi, pirmām kārtām īrnieki. Par ko visu viņi tikai nesūdzas! Dzī­vokļos esot sēne, un mazmājiņas kāpņu telpā esot aizsērējušas un smirdot, un es esot ekspluatators, jo kāpinot īres maksu. Tie visi ir bezkaunīgi meli, kas tādam cilvēkam kā man gandē dzīvi, un vienīgi dievs vol dod man spēku to izturēt.

— Taisnība gan, bez dieva mēs visi būtu rupji, alkatīgi lopi, — slakteris izteica savu pārliecību.

Smarkovna sarunās tikpat kā nepiedalījās, viņa bez mitas par kaut ko saspringti domāja. Pēc tam, vaļu grāmatu vēlreiz izšķirstījusi, viņa nolika to sev priekšā uz galda. To izmantoja Grābe. Ar ātru kustību gaišreģe pagrāba grāmatu.

— Es gribu tikai ieskatīties, kas tie vaļi ir par zivīm, — viņa paskaidroja galdabiedriem. — Ja Levitāns varējis valī dzīvot, tad jau tiem vidū jābūt pavisam tukšiem kā stalaktīta alai.

— Tukša ir, augstākais, jūsu galva, mana mīļā, — aizrādīja Smarkovna. — Pirmkārt, vaļi nav zivis, un, otrkārt, dodiet grā­matu šurp, jūs taču nekā nesaprotat. — Viņa izrāva Grābei grā­matu no rokām un izlikās, ka grib to lasīt.

— Es esmu dzirdējis, ka vaļi neesot nekas cits kā lieli nīl­zirgi, tikai ar spurām, — ierunājās slakteris. — Atļaujiet, es gribētu to attēlu apskatu tuvāk. — Viņš izrāva Smarkovnai grāmatu no rokām.

Tik liela interese par vaļiem Peku pārsteidza, un viņš jau grasījās ko teikt, kad no āra atskanēja skaļa dziedāšana, bļaus­tīšanās un pūšamo instrumentu mūzika.

— Makšķernieku biedrība šodien rīko zaļumballi, tāpēc arī šī mūzika, — Peka paskaidroja.

To izdzirdot, Buldurim acīmredzot ienāca prātā kāda doma.

— Zaļumballē vienmēr iet jautri, — viņš sacīja. — Pagāju­šajā gadā, kad uzpirku lopus, es vienā tādā piedalījos. Tas bija vareni! Beigās, kad iesākās kaušanās, vajadzēja pat iejaukties ugunsdzēsējiem ar lielo šļūteni, tāpēc es saku: tādos svētku', var no sirds izklaidēties. Kā būtu, ja mēs — es jūs visus ielū­dzu — noslēgtu vakaru tur? Stiprs alus, dāmas un mūzika, ko citu vēl šai pasaulē var vēlēties?

— Un ja nu izceļas kautiņš? — baiļojās Peka, kaut arī viu^ nebija noskaņots negatīvi pret piedalīšanos šajā piedzīvojumā.

Vurgks, uzreiz aptvēris Buldura uzaicinājuma dziļāko jēgu, piecēlās kājās.

— Ja sāksies kautiņš, tad paļaujieties uz mani.

— Un ja nu tev kas atgadās, Ādolfiņ? — Grābe bija no gal­vas lidz kājām rūpju pilnas mīlas varā.

— Man nekas nenotiks. Katru dienu es cīnos ar briesmām un noziedzniekiem.

— Tad tik ceļamies un ejam! — miesnieks iesaucās.

Pēc neilgas vilcināšanās kompānija devās ceļā. Vaļu grā­mata nonāca atpakaļ plauktā. Kārtību mīlošais Peka to izņēma miesniekam no rokām un iebāza spraugā starp citām grāma­tām vecajā vietā. Kad visi bija izgājuši dārzā, viņš aizslēdza māju.

Atslēgu Peka pabāza zem kājslauķa. Ekonome esot aizgājusi uz savu dārza mājiņu, viņš paskaidroja, taču atgriezīšoties, lai piekoptu un nomazgātu traukus.

Viņa viesu četri acu pāri tik saspringti lūkojās lejā uz kāj­slauķi, it kā tur apakšā gulētu nevis atslēga, bet septiņdesmit tūkstoši latu, kuriem viņi dzenas pakaļ.

, 22

Zaļumballe notika bCrzu birzī. Tur bija ļoti daudz cilvēku, taču, kad mazā kompānija tur nonāca, tai tika izbrīvēts viens galds.

Pudele degvīna, alus, putēju orķestra mūzika un cieši pie­spiedušies pārīši deju laukumā iedarbojās uz visiem, tikai ne uz Smarkovnu. Slakteris pēc neilga laika ierosināja Pekām sa­dzert tubrālības, un pēc tam Vurgks saskandināja ar Peku un

Grābe ar Bulduri, un visi ar visiem sadzēra tubrālības, līdz viņi beidzot pamanīja, ka Smarkovna ir pazudusi.

— Indes maiss, — Grābe iesaucās, un Pekām nesaprotams nemiers sagrāba viņa jaunos tudraugus.

Atkal atskanēja mūzika, un kāds runātājs skaļi pieteica:

— Dāmu deja!

Ar viņai citkārt tik neraksturīgo attapību Grābe izmantoja šo izdevību.

— Atļaujiet! — Viņa uzsmaidīja miesniekam, kurš bija pie­cēlies, lai steigtos pakaļ Smarkovnai. No tā nu nekas nesanāca, viņš bija spiests dejot.

Pie galda palika Peka un kārtībnieks, kuram Grābe garām­ejot bija kaut ko pačukstējusi.

— Jā, patiešām skaists vakars, — namsaimnieks secināja.

— Bērzu svaigais zaļums, mēness, maigais, zīžainais gaiss …

— Atvaino, man vēders saniķojies, — Vurgks viņu pārtrauca.

— Es laikam … atvaino man.

Un Peka jau bija palicis pie galda viens.

Kad mūzika apklusa, neatgriezās arī dejotāju pāris.

Peka, būdams krietni sasviķojies, palūkojās apkārt, tad pa­meta skatienu debesīs. Debesis bija apmākušās, mēness nozudis aiz drūmiem mākoņiem. Vai viņa viesu pēkšņā pazušana bija saistīta ar to? Varbūt viņi aizgājuši uz bufeti?

Kad Peka bija izdzēris savu alu, viņam kļuva garlaicīgi. Viņš arī saprata, ka tas nav bijis diez cik glīti — atstāt viņu vienu pašu. Saīdzis Peka piecēlās un sīkiem, grīļīgiem solīšiem devās uz mājām.

Nonākusi pie Pekas vasaras mājas — Grābe bija tā skrējusi, ka vajadzēja atvilkt elpu, — viņa pamanīja virtuvē degam gaismu. Droši, ka tur darbojās ekonome. Mājas durvis, kā jau tas bija gaidāms, vairs nebija aizslēgtas. Grābe vilcinājās, taču ne ilgi. Iereibušās smadzenes mudināja viņu rīkoties. Gaišreģe novilka kurpes un iegāja tumšajā gaitenī.